Un pēc kāda laika arī notika.
Saklausījusi atslēgu pagriežamies durvīs, Filipa izlēca no gultas un, sirdij stipri sitoties, šķērsoja istabu, kur vaigu vaigā saskrējās ar maza auguma pelei līdzīgu sievieti, kuru viņa, šķiet, pazina. Sieviete nesa sudraba paplāti, uz kuras atradās sviestmaizes, kūka, cepumi un liela krūka ar augļu sulu; tas lika Filipai atskārst, cik izsalkusi viņa bija. Bet vēl vairāk meitene alka saņemt atbildes uz dažiem jautājumiem, piemēram, kur viņa atradās un kāpēc bija atvesta uz šejieni.
- Sveicināti, Filipa teica. Es jūs pazīstu, vai ne? Sieviete piekrītoši pamāja un nolika paplāti uz galda.
Viņai mugurā bija kleita, kas droši vien bijusi dārga un moderna pirms četrdesmit gadiem, rokās mežģīņu cimdi un ap kaklu vairākas diezgan apbružātu pērļu virtenes. Viņai matos bija putekļi, zobi šķita dzelteni, uz sejas pārāk daudz pūdera un acīs vīdēja milzīga vilšanās. Jā, mēs esam tikušās, sieviete teica. Džinverso turnīrā Ņujorkā. Es esmu Glamdžobas jaunkundze.
- Jā, tagad atceros, Filipa iesaucās. Jūs bijāt kopā ar Aješu.
- Es esmu lēdijas kalpone un ceļojumu pavadone. Glamdžobas jaunkundzei bija Amerikas dienvidnieces akcents.
- Tad jūs varbūt izstāstīsiet man, kāpēc es tiku nolaupīta un atvesta uz šejieni.
- Protams, mīļā, protams. Bet, iekams to daru, ļauj man tev ko pateikt. Tavai nolaupīšanai nav nekāda sakara ar mani. Neesmu tava ienaidniece. Es lūgtu tevi to atcerēties vēlāk. Būšu tava draudzene, ja tu vēlies, un palīdzēšu tev, kad vien varēšu. Ar noteikumu, ka tas nav pretrunā ar manas darba devējas vēlmēm, jo no viņas esmu bijusi atkarīga pēdējos četrdesmit piecus gadus. Glamdžobas jaunkundze mēģināja pasmaidīt.
- Vai tu neesi izslāpusi, bērns? Vai negribi ābolu sulu? Mana mamma, no kuras iemācījos šo recepti, mēdza gatavot labāko ābolu sulu visā Ziemeļkarolīnā.
- Paskaidrojumus vispirms, Filipa pieprasīja. Glamdžobas jaunkundze apsēdās vienā no dzeltenajiem atzveltnes krēsliem, kas piestāvēja viņas zobiem.
- Tā kā tu esi, kas tu esi, tad, cerams, man nebūs tev jāstāsta, kā tas viss ir iespējams. Viņa pārlaida acis istabai un pamāja ar galvu. Tad nu tā, šī pils līdz pēdējai detaļai ir Ozborna nama precīza kopija. Tās bija karalienes Viktorijas mājas no 1845. gada līdz viņas nāvei 1901. gadā.
- Vai mēs esam Anglijā?
- Ļauj man pabeigt. Aješai, kas pati ir angliete, protams, vienmēr ir patikusi šī celtne, kopš viņa to apmeklēja kā maza meitene. Kad daudzus gadus vēlāk Aješa kļuva par Zilo džini, viņa nolēma: ja viņai būs jāpavada kāds laiks Babilonā, kur mēs īstenībā atrodamies, tad tādu viņa vēlas savas pils interjeru.
- Bet Babilona ir Irākā. Vai jūs gribat teikt, ka mēs tiešām esam kaut kur Irākā?
- Tā tas ir. Mēs atrodamies attālākajā nomalē kādā slepenā pazemes alā, ko sauc par Iravotumu. Glamdžobas jaunkundze uz brīdi apklusa. Tu, protams, esi dzirdējusi par Babilonas Gaisa dārziem. Šī ir Gaisa pils, ko ķēniņš Nebukadnecars uzcēla Ištarai, kas bija viena no Aješas priekštecēm. To sauc par Gaisa pili tāpēc, ka tā it kā karājas gaisā virs bezdibeņa malas. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Aješa gribēja, lai šis nams atgādinātu kaut ko no Viktorijas laikmeta Anglijas. Viņai galīgi nerūp augstums. Katrā zinā tas, kā pils izskatās šodien, diez vai ir svarīgi. Sīs ir Zilās džines garīgās mājas, un viņa te ierodas katru janvāri, lai pažāvētos. Glamdžobas jaunkundze pasmaidīja. Vismaz tā mēs to saucam. Redzi, mīļā, vecā lēdija ir slavena ar savu cietsirdību. Tādai viņai jābūt, lai nodrošinātu mieru starp visiem džiniem. Bet tieši uzturēšanās šeit panāk to, ka viņa kļūst tik sīksta. Man nav atļauts tev stāstīt, kādā veidā, bet, ja viņa šeit neierastos reizi gadā, lai pažāvētos, tad, manuprāt, viņa būtu tāda pati kā jebkura vecmāmiņa. Nē, es viņu nevainoju. Ja es zinātu to, ko viņa zina, laikam būtu tāda pati.
- Un kāds tam visam sakars ar mani?
- Acumirkli! Toreiz Ņujorkā man šķita, ka tev piemīt lielas prāta spējas. Tu noteikti būsi jau uzminējusi.
Filipa papurināja galvu.
Glamdžobas jaunkundze paraustīja plecus. Tiesa, man nav īstu zināšanu par visu. Bet noprotu, ka viņa ir iecerējusi padarīt tevi par nākamo Babilonas Zilo džini.
- Tas ir smieklīgi, Filipa iebilda. Man ir tikai divpadsmit gadu.
- Ir bijuši daudzi karaļi un karalienes, kas mantojuši troni, vēl būdami autiņos, mīļā. Vecums vai jaunība nekad nav uzskatīts par šķērsli, lai ieņemtu augstu amatu.
- Bet es negribu šo darbu, Filipa uzstāja. Un to nekad nedarīšu.
- Tas tev būs jāsaka viņai, nevis man. Ja vēlies, tūlīt varu tevi pie viņas aizvest, un varbūt tas spēs mainīt tavas domas par visu, kas tev nedod mieru.
- Jā, Filipa stingri noskaldīja. Aizvediet mani pie viņas. Jo ātrāk noskaidrošu situāciju, jo labāk. Varu saprast, ka tas ir liels gods. Bet gluži vienkārši es neesmu gatava uzņemties tādu atbildību.
Glamdžobas jaunkundze veda Filipu pa vairākiem gariem gaiteņiem un lejup pa platām kāpnēm. Šķita, ka mājā vairāk neviena nav, tomēr Filipai drīz vien radās iespaids, ka māja ir spoku apsēsta. Vienā no istabām viņa ieraudzīja putekļu sūcēju, kas kustējās pats no sevis. Un kāpņu lejas galā viņa uzdūrās putekļu lupatai, kas spodrināja koka margas. Ievērojusi Filipas acīmredzamo satraukumu, Glamdžobas jaunkundze paskaidroja, ka visi Aješas kalpotāji ir neredzami.
- Es esmu vienīgā redzamā viņas svītas locekle Babilonā, viņa Filipai stāstīja. Neredzami kalpotāji ir vislabākie. Parasti šķiet, ka ir pienākums sarunāties ar kalpotāju, kuru var redzēt. Bet ar neredzamu kalpotāju tas nav nepieciešams. Vecajai kundzei tā patīk lai viņus reizēm var dzirdēt, bet nekad ieraudzīt.
- Bet vai tiem nekas nav pretī būt neredzamiem?
"Viņiem labi maksā, Glamdžobas jaunkundze papurināja galvu. Viņi tikai padara savu darbu un, kad iet mājās, atkal kļūst redzami. Tiešām tas nav nekas grūts.
- Es nekad nevarētu pierast pie neredzamiem kalpotājiem, Filipa nodrebinājusies atzinās. Galu galā viņi ir cilvēki. Nē, es nekad nespētu šeit dzīvot.
- Tev nebūs šeit jādzīvo, Glamdžobas jaunkundze teica. Kad tas būs tavs, tu varēsi iekārtot šo namu, kā vien vēlēsies: minimālisma, gotikas, sešdesmito gadu modes, rokoko stilā kā tev tīk. Tu pat varētu to ierīkot tā, kā nams izskatījās kādreiz senatnē. Tam nav jābūt šādam. Neesmu bijusi džinu pudelē vai lampā Aješa apgalvo, ka es to nepārdzīvotu, bet, manuprāt, princips lielā mērā ir tas pats.
Filipa atkal pakratīja galvu. Kaut vai tā izskatītos kā Četru gadalaiku viesnīca, tomēr es negribētu šeit dzīvot.
- Aješai, protams, ir savi spēki. Visu, ko viņa vēlas, viņa var dabūt. Jaunākās grāmatas, filmas, laikrakstus, labāko ēdienu un vīnu. Visā pārējā viņa ir pilnīgi atkarīga no manis. Man glaimo, ka esam kļuvušas labas draudzenes.
Viņas iegāja milzīgā, baltā istabā, kas šķita iederīga nevis karalienes Viktorijas, bet kāda Indijas maharadžas pilī. Glamdžobas jaunkundze paskaidroja: Viktorija, būdama Lielbritānijas karaliene, bija arī Indijas imperatore. Tas redzams šīs istabas iekārtojumā. To sauc par Durbāras istabu pēc hindu vārda, kas nozīmē kaut kādu partiju. Es nekad neesmu bijusi Indijā. Bet esmu dzirdējusi, ka tā ir apburoša zeme. Un šī istaba ir brīnišķīga.
- No kurienes jūs esat, Glamdžobas jaunkundz?
- No Grīnvilas Ziemeļkarolīnā. Esmu nolēmusi tur kādudien atgriezties.