- Cik ilgi jūs neesat bijusi mājās?
- Kopš sāku strādāt pie Aješas pirms aptuveni četrdesmit pieciem gadiem.
- Vai pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš neesat bijusi mājās?
Glamdžobas jaunkundze mazliet sapņaini pamāja ar galvu.
- Bet kāpēc jūs neizmantojat atvaļinājumu?
Viņas apsēdās uz sēdekļa blakus logam, pa kuru ne-
pavērās nekāds skats, tikai tā pati neskaidrā gaisma, kas guļamistabā.
- Šai darbā brīvdienu nav, Glamdžobas jaunkundze teica. Tā bija daļa no manas vienošanās ar Aješu, kad stājos pie viņas darbā. Otrs nosacījums bija tāds, ka es nekad nevaru prasīt algas pielikumu, un sākumā man bija jāpasaka, kādu vien atlīdzību vēlos, un tā būs mana alga tik ilgi, kamēr būšu šai darbā. Un es palūdzu 15 000 dolāru gadā. Toreiz, piecdesmitajos gados, 15 000 dolāru gadā bija vesela bagātība. Man likās, ka esmu lieliski iekārtojusies uz visu mūžu. Protams, mūsdienās 15 000 dolāru nav visai daudz. Bet es neuzdrīkstos prasīt algas pielikumu, tāpat arī neuzdrošinos lūgt viņai atvaļinājumu.
- Kāpēc nemēģināt apspriest līgumu no jauna?
Glamdžobas jaunkundze papurināja galvu. Pirmkārt, Aješa ir slavena ar savu cietsirdību. Viņa nekad nepiekristu. Un, otrkārt, viņa man apsolīja, ka tad, ja es ievērotu mūsu sākotnējo vienošanos, kādudien viņa piešķirtu man trīs vēlēšanās. Gluži kā grāmatās. Trīs vēlēšanās. Iedomājies tikai! Viņa mazliet kautrīgi pasmaidīja. Un es esmu ievērojusi. Iedomājies tikai ko gan es vēlēšos, kad viņa būs gatava man tās piešķirt.
Filipa papurināja galvu, it kā žēlodama Glamdžobas jaunkundzi.
- Tu vari purināt galvu, Glamdžobas jaunkundze teica, bet toreiz Grīnvilā tuvumā nebija daudz maģijas. Tikai realitāte. Bet maģija bija viss, ko jebkad esmu vēlējusies. Viņa pasmaidīja. Vai tas ir kas slikts?
- Atkarībā no tā, kā uz to paskatās. Bet man šķiet, ka jūs esat izšķiedusi savu dzīvi, Glamdžobas jaunkundz. Un par ko? Par sapni. Bet ir vienīgi realitāte.
- Tev viegli teikt, Glamdžobas jaunkundze iebilda. Tu esi džine. Tu vari darīt visu, ko vien vēlies.
- Vai zini, viņai ir taisnība.
Filipa paskatījās augšup un ieraudzīja Aješu, kas sēdēja mazā menestrelu galerijā, kas atgādināja ērģeļu luktu baznīcā.
- Tu vari pārveidot pasauli, kurā tu dzīvo, Aješa turpināja. Bet viņai, kā jebkurai laicīgai būtnei, realitāte ir tikai koks vai klints. Realitāte noteikti nav nekas tāds, ko var atrast cilvēka sirdī. Tā ir ķermeņa daļa, ar kuru vēlas. Ar sirdi. Nevis ar galvu, kā tu atklāsi, kad uzzināsi mazliet vairāk par šo namu.
- Es neko negribu zināt par šo namu, Filipa uzstāja. Es vēlos braukt mājās. Mani pagodina jūsu piedāvājums, Aješa, tiešām pagodina. Bet tas nav domāts man.
- Tas nav piedāvājums, no kura tu vari atteikties, Aješa teica, nokāpdama pa mazām kāpnēm. Viņai mugurā bija zila zīda kleita ar augstu, krokotu apkakli, pār roku, kā vienmēr, bija rokassoma un piedurknē mutauts. Baidos, ka šai ziņā tev nav izvēles. Gadiem ilgi esmu meklējusi īsto personu, kas varētu iekāpt manās kurpēs, kad būšu aizgājusi. Un tagad esmu to atradusi. Kad būšu aizgājusi no šīs pasaules kas, paldies Dievam, ilgi vairs nav jāgaida -, tu ieņemsi manu vietu. Tu, Filipa, būsi jaunā Babilonas Zilā džine.
- Es izbēgšu. Jūs nevarat paturēt mani šeit. Es jums
to neļaušu.
- Uz kurieni tu bēgsi? Aješas balss bija klusa, gandrīz kā čuksts, taču tajā slēpās tērauds, tāpat kā viņas caururbjošajā skatienā. Tu pat nezini, kur tu esi. Ja tu zinātu, tad tu pat nedomātu par glābšanos. Irāka ir visai bīstama, bet tas ir nieks salīdzinājumā ar briesmām, ko var sastapt Iravotumā.
- Kur? Filipa sarauca pieri. Viņa bija dzirdējusi par Irāku. Un par Irānu. Kas tad nebija dzirdējis? Bet, iekams Glamdžobas jaunkundze nebija pieminējusi Iravotumu, viņa par to nekad nebija dzirdējusi.
Aješa saņēma Filipu pie rokas un aizveda viņu pie viena no Durbāras istabas lielajiem logiem, kas bija neskaidrs un blāvs, bet, kad Aješa tam pieskārās, stikls noskaidrojās, un Filipa ieraudzīja, ka māja atrodas pretī tumšam un necaurejamam mežam.
- Tā, viņa teica, ir Iravotuma slikto un labo vēlēšanos miteklis. Kad cilvēki vēlas kaut ko sliktu, šī ir tā vieta, kur nonāk sliktās vēlmes, lai tās tiktu labotas. Vēl šorīt pie vārtiem es redzēju pa pusei skunksu, pa pusei cilvēku. Nejauši uzzināju, ka nabaga radījuma māte, kādam džinam dzirdot, bija skaļi pateikusi: "Es vēlos, kaut man būtu bērns, pat tad, ja šis bērns izrādītos skunkss." Un viņas vēlēšanās piepildījās. Kad viņa dzemdēja, tad atklāja, ka bērns ir tas, ko viņa bija vēlējusies. Pa pusei skunkss, pa pusei cilvēks. Aješa salti pasmaidīja. Esi piesardzīga ar to, ko tu vēlies. Tava vēlēšanās var piepildīties.
- Kurš džins gan izpildītu tādu vēlēšanos? Filipa bija neizpratnē.
- Ne visi praktizējošie džini ir tik labi kā tavs tēvocis Nimrods. Daudziem no mūsējiem patīk izspēlēt visādus jokus ar laicīgām būtnēm. Bet ir arī tādi gadījumi, kad pat labs džins var izpildīt vēlēšanos, to nemaz nezinot. Piemēram, vecāku džinu sapņus. Briesmoņus no viņu dusošiem prātiem. Un reizēm jauni un nepieredzējuši džini padara vēlēšanos par realitāti ar postošām sekām. Mēs to saucam par subliminālu vēlēšanās piepildīšanu. Domāju, ka tev arī bijusi saskare ar to.
Filipa pamāja ar galvu. Jā, viņa apliecināja, atcerēdamās gadījumu lidmašīnā no Ņujorkas uz Londonu.
- Tu atradīsi visas tās vēlēšanās tur laukā, ja jelkad būsi tik muļķīga, lai pamestu pili un tās meklētu. Aješa pieskārās loga rūtij, un tā atkal kļuva blāva un aizsedza skatu.
- Kāpēc jūs viņiem nepalīdzat? Filipa jautāja.
- Es viņus nepadarīju par tādiem, kādi viņi ir, Aješa atbildēja. Turklāt viņu mūžs nav garš. Galu galā visus viņus aprij briesmonis, ko sauc par Optabaurotāju. Varens briesmonis, kas izlīda no pašas Ištaras dusošā prāta. Tāpēc mana iejaukšanās nav nepieciešama. Bet es tev atklāti pasaku tas, kas ar viņiem notiek, man ir pilnīgi vienaldzīgi.
- Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es nekad nevarētu stāties jūsu vietā, Filipa uzstāja. Es nemaz neesmu jums līdzīga. Neesmu tāda, kas paiet malā un ļauj cilvēkiem ciest, nemēģinot viņiem palīdzēt.
- Ak neesi? Zilā džine pasmaidīja. Tu esi daudz līdzīgāka man, nekā tu domā, Filipa. Tāpēc es tevi izvēlējos.
- Man vienalga, cik ilgi es šeit palikšu, bet nekad nebūšu tik ļauna kā jūs.
- Nevis ļauna. Vienaldzīga. Tur ir starpība.
- Manuprāt, būt vienaldzīgai ir tikpat slikti kā būt
ļaunai.
»
- Gan jau redzēsim, Aješa teica. Bet laimīgā kārtā mums šeit nebūs jāpaliek ļoti ilgi, iekams tu kļūsi tikpat cietsirdīga kā es. Tad varēsim atgriezties manā villā Berlīnē. Tev Berlīne patiks. Un ar laiku vismaz to laiku, kas man atlicis, mēs abas ļoti labi sapratīsimies.
- Pat tad ne, ja jūs dzīvosiet līdz tūkstoš gadu vecumam, un tā jūs arī izskatāties, jūs, briesmīgā sieviete. Un jo vairāk tas nav iespējams pēc džinverso turnīra. Tā bijāt jūs, vai ne? Jūs izkustinājāt kauliņus. Un tā bijāt jūs, kas lika man izskatīties tā, it kā es būtu atzinusies blēdībā, ko nebiju darījusi.
- Tev gandrīz ir taisnība. Es samainīju kastīti un sagrozīju kauliņus. Bet tas bija Aizeks Balajaga, kas uz laiku atradās tavā ķermenī, atbildot uz maniem jautājumiem.
- Jā, bet jūs viņu uz to pamudinājāt.