- Vai jūs teicāt pazemes? Džons jautāja, netikdams gudrs, kā šādā ceļojumā viņš tiks galā ar klaustrofobiju. Ogles tablete, lai būtu miers uz dažām stundām lidmašīnā, bija viena lieta, bet ceļošana pazemē varētu būt pavisam kas cits.
- Gaisa pils un Iravotuma, kas aptver pili, ir vieta, kur sakrājas sliktās un ļaunās vēlmes. Tā atrodas vairākas jūdzes zem zemes virsmas, Nimrods stāstīja. Kā pieklājas slepenai, hermētiski noslēgtai vietai. Tā ir zem senās Babilonas drupām, kas ir piecdesmit piecas jūdzes uz dienvidiem no Bagdādes. Eno tieši nemin, kā Ištara un viņas pēcteces iekļūst pilī. Bet viņš sīki apraksta otru, slepeno ieeju zem senā Bābeles torņa.
- Vai tāds patiešām ir? Džons jautāja. Man likās, tas ir tikai stāsts par to, kā milzum daudz cilvēku pēkšņi atklāja, ka runā simtiem dažādās valodās un nevar saprast, ko saka citi.
- Bābeles tornis patiešām eksistē reāli, Nimrods paskaidroja. Tā vieta atrodas aptuveni simt jūdzes uz ziemeļiem no Babilonas, Samarā, kur kāds tornis pastāv vēl šobaltdien. Eno mums stāsta, kā iekļūt slepenajā ieejā zem šā torņa un nonākt Iravotumā. Pēc tā, kas rakstīts tīstokļos, tur atrodas pazemes jūra, un laivinieks pārcels jūs pāri.
- Ej nu! Grounins iesaucās. Tas viņam deva ieganstu nodeklamēt pantu no dzejoļa, un to viņam patika darīt.
Vienam šķērsojot cildeno upi Ar vienu monētu samaksai, Kuru, pie Lētas krasta gaidot, Tu ceri sastapt? Tikai ne mani.
Viņš drūmi iesmējās. Klausieties, tikai ne mani.
Džons pamāja. Grouninam taisnība, viņš teica.
- Bet vai tas nav mazliet barbariski? Zēns pamazām bija sācis izzināt džinu drūmos noslēpumus. Pēdējā laikā viss bija iegrozījies pārlieku šaušalīgi un baisi, lai viņš justos mierīgs. Daļēji viņš vēlējās atkal būt Ņujorkā un piedzīvot ko parastu, piemēram, lai viņu terorizētu Gordons Kārpcūks. Uz brīdi viņam iešāvās prātā, vai Filipa tiešām likusi tā zēna pūtītēm pazust un vai tas viņu padarījis par labāku cilvēku. Bez šaubām, Džons to uzzinās, ja vien izdzīvos pēc smagā pārbaudījuma, kas šobrīd viņu sagaidīja, un nākamajā semestrī atgriezīsies skolā. Tomēr par vienu viņš bija pilnīgi pārliecināts. Zēnam ļoti pietrūka māsas prāta un padoma. Kad Filipas nebija līdzās, radās sajūta, it kā viņam trūktu daļa no sevis.
- Barbariski, tu saki, Nimrods sacīja. Kas ir, tas ir. Ja laicīgās būtnes izmantojušas Iravotumu, lai radītu stulbus mītus un leģendas, tad diez vai tam mūsu acīs ir kāda nozīme. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī.
- Mums laiks doties ceļā. Es jūs visus ar virpuļviesuli nogādāšu Ammānā Jordānijā. Tik tālu varu būt ar jums kopā.
- Jordānija ir valsts, kas robežojas ar Irāku, ja? Džons jautāja.
- Jā. No turienes mums būs jāatrod laicīgāki transporta līdzekļi, lai aizvestu jūs četrus pāri Irākas tuksnesim.
Pēc vairākām stundām viņi bija apmetušies Hāšimitu karalistes Jordānijas galvaspilsētas labākajā viesnīcā. Atstājuši Grouninu un Džonu vienā no viesnīcas daudzajiem restorāniem, Nimrods un Rakšasasa kungs devās meklēt kādu transportu. Viesnīcu bija iecienījuši britu un amerikāņu darījumu cilvēki un žurnālisti, no kuriem daži arī bija paredzējuši ceļot pāri robežai uz Irāku. Bet no stāstiem, kurus Džons nejauši dzirdēja, ēzdams gardu hamburgeru, Irāka izklausījās pat vēl bīstamāka, nekā viņš bija iedomājies iepriekš.
- Es ienīstu šo vietu, Grounins paziņoja, iemērkdams tējkaroti bērnu barības burciņā. Neuzticēdamies lielajam vairumam ēdienu, kas nebija gatavoti Anglijā, Grounins bija paņēmis līdzi pamatīgu mugursomu, piekrautu ar dučiem sterilizētas bērnu barības burciņu viņš uzskatīja to par vienīgo drošo ēdienu karstā valstī. Bērnu barība, iespējams, bija droša, tomēr Džonam tas likās diezgan pretīgi, ka pieaudzis vīrietis ēd kaut kādu brūnu ķēpu, ko sauc par Gaļas un kartupeļu sacepumu ar burkāniem. Un Džons noteikti labāk riskētu samaitāt vēderu nekā ēstu Puravus un ziedkāpostus ar Cedaras sieru no smakas vien viņam metās slikti ap dūšu.
- Jūs nezināt, ko zaudējat, Džons teica, iestūķēdams mutē tik daudz hamburgera, cik žokļi atļāva. Tas ir lielisks.
- Ja tu gribi riskēt, to ēdot, tad tā ir tava darīšana, Grounins atrūca. Turklāt no savas pieredzes pa visiem šiem gadiem, rūpējoties par tavu tēvoci, zinu, ka jūs, džini, varat ēst gandrīz jebko. Vairāk es neko neteikšu. Negribu, lai man paliek slikta dūša. Bet, ja tu ieskatīsies tajā grāmatā tajā, ko sarakstījis Rakšasasa kungs, tu skaidri sapratīsi, par ko es runāju.
Pa to laiku Nimrods bija atradis šoferi, kas bija ar mieru aizvest Džonu, Grouninu un abus suņus (nemaz nerunājot par lampu ar Rakšasasa kungu) pāri tuksnesim uz Samaru. Un nākamajā rītā pulksten četros, kad vēl bija tumšs, šoferis gaidīja pie viesnīcas ar mašīnu lielu, dīzeļdegvielas dzītu Mercedes limuzīnu.
- Sasodīts, Grounins žēlojās, kad šoferis Dārijs al Bagdadi stādījās priekšā. Tas taču ir puika, pie Svētā Pētera. Cik vecs tu esi, dēliņ?
Dārijs lepni pasmaidīja. Ser, man ir divpadsmit gadi, viņš atbildēja.
- Un ko saka tavs tētis, ka tu brauc ar mašīnu?
- Mans tētis ir miris, Dārijs teica. Es tagad uzturu ģimeni. Esmu ļoti labs šoferis. Jūs redzēsiet, kungs.
- Visi, ar ko esmu runājis, apgalvo, ka Dārijs ir viens no labākajiem šoferiem Irākā, Nimrods paskaidroja.
- Viņš ir no Bagdādes un pazīst ceļu pāri tuksnesim kā savus piecus pirkstus.
- Kā ar miesassargu? Grounins apjautājās. Jūs teicāt, ka tādu nolīgsiet. Kur viņš ir?
Dārijs pakratīja galvu. Nekādu miesassargu, viņš sacīja. Miesassargi piesaista uzmanību. Cilvēki domās, ka mūs ir vērts aplaupīt. Labāk bez miesassarga.
Grounins, kura pienākumos ietilpa vadīt Nimroda rolsroisu, kad viņi bija Londonā, nelaimīgi novaidējās.
- Es ienīstu šo vietu, viņš teica.
- Jums Irāka patiks, Dārijs solīja. Tā ir ļoti jauka zeme. Ļoti jauki cilvēki.
- Es par to ļoti šaubos, Grounins nomurmināja.
Džons paspieda irākiešu zēnam roku. Jauka mašīna, viņš teica, apskauzdams jebkuru divpadsmit gadus vecu zēnu, kam bija atļauts sēdēt pie stūres.
- Mercedes Benz ir ļoti jaudīga, ļoti droša, Dārijs teica. Bet serviss un līgumu slēgšana nav laba. Tā bija mana tēva mašīna. Es dodu priekšroku ferāri.
Es arī, Džons piekrita.
- Kad būšu vecāks, gribu kļūt par sacīkšu braucēju, Dārijs ieminējās. Lielā balva. Kā Mihaels Sūmahers. Sūmahers ir mans elks.
- Man arī viņš patīk, Džons piekrita, lai gan viņam Grand Prix sacensībās labāk patika Indy mašīnas.
Dārijam bija plats smaids un biezi, melni mati, kas krita acīs un, kā Džonam likās, padarīja viņu līdzīgu kādam no bītliem. Kājās viņam bija džinsi, uz rokas viltots zelta Rolex, mugurā T krekls, ar uzrakstu HASTA LA VISTA, BABY. Dārijs teica, ka T kreklu viņam uzdāvinājis kāds britu kareivis. Viņš dižojās ar tukšu maksti ap vidukli, kur atradās nevis pistole, bet viņa nauda, un sudraba maksti, kur glabājās nevis zobens, bet saulesbrilles. Šķita, ka Dārijam ļoti patika Alans un Nīls. Viņš neesot iedomājies, ka suņi varētu būt amerikāņi. Bet viņš uzstāja, ka Džons un Grounina kungs jāaizved uz viesnīcai tuvējo arābu vīriešu apģērbu veikalu, lai viņi abi varētu nopirkt tobu garu, baltu kreklu līdz potītēm, ko valkā arābu vīrieši, un bištu, platu uzsvārci, kuru uzvelk tam pāri.