- Ceļojot labāk izskatīties pēc arābiem, Dārijs paskaidroja. Lai bandīti, kas mūs redzēs, domā, ka mūs nav vērts aplaupīt.
- Bet kā ar tevi? Grounins jautāja Dārijam, juzdamies stulbi savās garajās drēbēs. Tu neesi ģērbies kā arābs.
Dārijs iesmējās. Jā, bet es esmu arābs. Ja gadīsies kādas grūtības, es runāšu arābiski, un viņi necentīsies mani aplaupīt. Bet, ja kādam būs aizdomas, ka esat angļi vai amerikāņi, varbūt tas viņus pamudinās jūs aplaupīt.
Grounins samulsis norija siekalas. Laikam tev ir iemesls tā domāt.
- Kaut es mācētu runāt arābu valodā, Džons noteica. Diena solījās būt karsta. Iepriekšējā vakarā temperatūra bija pārsniegusi deviņdesmit grādu pēc Fārenheita, un tuksnesis bija sasildījis Džona kaulus, atjaunojot viņa džina spēku. Tāpēc, tiklīdz zēns izteica vēlmi runāt arābiski un izsacīt savu fokusa vārdu, viņš to varēja.
- Labāk uzmanies ar tādiem gājieniem, Nimrods brīdināja, kad vēlāk dzirdēja Džonu runājam arābiski un uzminēja, kas bija noticis. Izsakot vēlēšanās. Atceries. Kad būsiet pāri Irākas robežai, nekādā gadījumā nedrīkst lietot džina spēku. Aješa to var uztvert ar savu džina radaru. Viņš iedeva Džonam mobilo telefonu.
Piezvani man uz Ammānu, kad būsiet atgriezušies virszemē. Tik un tā, diez vai pirms tam signāls tevi sasniegs.
Alans un Nīls pa reizei skaļi ierējās un tad ielēca mašīnas aizmugures sēdeklī.
- Uz redzēšanos, ser, Grounins teica, stīvi pakratīdams Nimroda roku.
- Uz redzēšanos, Grounin, un paldies.
Angļu sulainis iekāpa aizmugures sēdeklī blakus abiem rotveileriem un ķērās pie sava Daily Telegraph.
- Ko darīsiet jūs? Džons jautāja Nimrodam.
- Vari būt drošs, ka būšu ļoti aizņemts, Nimrods atbildēja. Ja mums jāattur Aješa, lai nepadara tavu māsu par nākamo Babilonas Zilo džini, tad mūsu pienākums ir arī atrast Aješai aizvietotāju, un cik vien drīz iespējams.
- Bet, manuprāt, neviens to darbu negrib.
- Tā vis gluži nav, Nimrods paskaidroja. Daļa no problēmas ir tā, ka Aješa, būdama pārlieku cietsirdīga, vairs nespēj saprasties ar cilvēkiem. Viņa ir veca un daudzus no džiniem glāsta pret spalvu. Bet man piemīt daudz lielākas pārliecināšanas un diplomāta spējas. Tāpēc nav izslēgts, ka man viegli varētu veikties tur, kur viņa cietusi galīgu neveiksmi.
- Un kur jūs meklēsiet?
- Biju nodomājis pamēģināt Montekarlo, Nimrods atbildēja. Tā ir Eiropas sliktās veiksmes galvaspilsēta, un tur ir kāda dāma, kas varētu atbilst prasībām.
Nimrods apkampa Džonu un tad ar viltotu aizrautību saberzēja plaukstas, mēģinādams apslēpt raizes par māsasdēlu, kas devās tik bīstamā misijā. Nu tad tā. Uz redzēšanos, Džon, un labu veiksmi!
- Uz redzēšanos, tēvoci, Džons teica un ātri ielēca mersedesa priekšējā sēdeklī, iekams Nimrods pagūtu pamanīt bailes viņa acīs. Viņš uzlūkoja Dāriju un pēc tam Grouninu. Vai mums ir viss, Grounina kungs? viņš jautāja.
Kā jebkuram labam sulainim, Grouninam bija saraksts. Mobilais telefons, lādētājs, sanitārā soma, ūdens, tējas maisiņi, kabatas baterijas, lietussargs, mitrās salvetes, suņu barība piecdesmit sešas konservu kārbas, tualetes papīrs, bērnu barība piecdesmit sešas burciņas, Kendala piparmētru kūka, arābu sviestmaizes… manuprāt, tas ir viss.
- Lietussargs? Džons jautāja. Kam gan tas vajadzīgs?
- Gadījumā, ja līs, protams.
- Tuksnesī lietus nelīst, Džons smējās.
- Manuprāt, tu maldies, Grounins apgalvoja. Lietus līst visur. Un labāk būt sagatavotam, to es vienmēr saku.
- Vai jūs kaut ko neesat aizmirsuši? Nimrods vaicāja un pa mersedesa atvērto logu pasniedza Džonam Bellili tīstokļu Vergilija Makrībija tulkojumu ādas vākos. Eno grāmata.
- Jā, Džons pasmaidīja. Mums tā būs vajadzīga.
Viņi devās ceļā cauri Ammānas priekšpilsētām, un gandrīz tūlīt Džons pamanīja ceļa rādītāju uz Samaru, kas liecināja, ka līdz turienei ir 500 kilometru. Viņus gaidīja sešu vai septiņu stundu ilgs brauciens. Vai varbūt mazāk, ņemot vērā, ar kādu ātrumu Dārijs brauca. Džons domāja, ka irākiešu zēns brauc ļoti prasmīgi, it īpaši, ņemot vērā, ka Dārijs sēdēja uz vairākiem Bagdādes telefonu grāmatas sējumiem, lai varētu redzēt ceļu. Mercedes mašīnai bija vēl citi pārveidojumi, lai palīdzētu viņam to vadīt. Pie ātrumu pārslēdzēja ar līmlenti bija piestiprināta golfa nūja, un pedāļus prasmīgs metālists bija paaugstinājis, izmantojot tukšas kafijas bundžas. Kad ausa rīts, viņi atradās uz tuksneša ceļa, braucot cauri gandrīz vai Marsa ainavai bez kokiem. Te nu Dārijs tiešām spieda pedāli grīdā.
- Vai viņam noteikti jābrauc tik ātri? Grounins žēlojās.
- Es esmu ļoti labs šoferis, Dārijs smējās un pieskārās Mihaela Sūmahera attēlam, kas labai veiksmei bija piekarināts pie atpakaļskata spoguļa, un tad palielināja ātrumu. Redzat? Ļoti ātri. Tieši kā Šūmahers, ja?
Grounins skaļi novaidējās un, atlaidies savā vietā, mierinājumam sāka ēst burciņu Ceptas cūkgaļas ar ābolu mērci.
- Kad tu saņēmi vadītāja apliecību? Džons pajautāja Pārijam.
Irākietis atbildēja ar smiekliem. Kādu apliecību? Man nav nekādas apliecības. Man ir jāuztur ģimene. Māte un četras māsas. Apliecība nav vajadzīga.
Grounins atkal skaļi novaidējās un, aizslēpies aiz sava divas dienas vecā laikraksta, mēģināja ignorēt to, kas notiek priekšējā sēdeklī.
Viņu mašīna nebija vienīgā, kas brauca uz Bagdādi. Jau no Ammānas viņiem sekoja trīs balti reindžroveri ar vairākiem rietumu žurnālistiem, fotogrāfiem un bruņotiem miesassargiem. Dārijs pamāja uz viņu pusi atpakaļskata spogulī. Viņi mēģina no mums neatpalikt, viņš laimīgi teica. Varbūt jūs gribat, lai no viņiem tieku vaļā?
- Ak kungs, nē! Grounins iesaucās. Lielāks skaits noteikti nozīmē drošību.
- Ne šeit, tuksnesī, Dārijs iebilda. Drošība no liela skaita varbūt ir Anglijā vai Amerikā. Bet liels skaits šeit ir tas pats, kas mērķis. Labāk ceļot vienam. Es domāju.
- Bet es tā nedomāju, Grounins protestēja. Varbūt uz brīdi nobrauc malā un paskaties, vai viņi apstāsies. Viņiem varētu būt kāds svaigāks laikraksts par šo.
- Okei, Dārijs teica. Jūs esat boss. Bet labāk pagaidīt līdz Safavi, es domāju, un nobraukt malā tur.
Safavi bija jordāniešu smago mašīnu pieturas pilsētiņa, kur milzīgo spēkratu šoferi mēdza iedzert ko aukstu un iekost kādu kebabu vai plakano maizi no ceptuves garajā veikaliņu rindā. Dārijs nogriezās no ceļa un piebrauca pie pagaidu benzīntanka. Trīs rendžroveri sekoja viņu paraugam, un bariņš vīriešu un sieviešu izkāpa laukā. Viena no viņām, skaista, bet barga izskata sieviete, pienāca pie Džona, kamēr šoferi uzpildīja braucamrīkus un Grounins diedelēja kādu laikrakstu.
Sieviete bija ģērbusies melnā kreklā, melnās biksēs līdz ceļgaliem, melnos jātnieku zābakos, melnā artilēristu žaketē, melnās brillēs, un ap kaklu viņai bija vairākas fotokameras repa dziedoņi tā nēsā medaljonus. Tu esi brits? viņa pavaicāja.
- Amerikānis, Džons atbildēja.
- Ko tu šeit dari? viņa jautāja. Sis nav nekāds izpriecu parks. Šī vieta ir bīstama. Vai tas cilvēks ar vienu roku ir tavs tēvs vai kāds radinieks?
- Nē, Džons teica. Viņš nav mans tēvs. Paldies, taču neraizējieties par mani. Esmu ģērbies kā arābs un tekoši runāju viņu valodā. Un es braucu mašīnā ar Irākas numura zīmi. Atšķirībā no jūsējās. Tāpēc droši vien esmu daudz lielākā drošībā nekā jūs.