- Tev taisnība. Sieviete pasmaidīja. Viņa sniedza roku, un Džons to piesardzīgi paspieda, nosaukdams savu vārdu.
- Es esmu Montana Reča, viņa sacīja. No Beretas preses aģentūras. Varbūt esi lasījis manus rakstus?
- Nē, tiešām ne.
- Nav svarīgi. Hei, mazais, tu neiebilsti, ja es tevi nofotografēšu? Reča jaunkundze jau ņēma nost objek tīva vāciņu vienai no kamerām. Šeit negadās sastapt daudz amerikāņu jauniešu un noteikti ne tā saģērbtus kā tu. Gluži kā Arābijas Lorenss.
Džons mazliet iedomīgi pasmaidīja. Līdzīgs Arābijas Lorensam, tas izklausījās labi. Aiziet, viņš teica.
- Tad fotografējiet.
- Uz kurieni jūs dodaties? viņa jautāja, skatīdamās caur objektīvu.
- Uz Samaru.
- Vai tur ir kāds materiāls laikrakstam?
- Nav kopš septītā gadsimta, Džons atbildēja. Tas bija tad, kad persieši iekaroja maurus. Vismaz tā rakstīts irākiešu ceļvedī.
- Ā, Reča jaunkundze izskatījās mazliet vīlusies.
- Tu nevari dusmoties uz meiteni, ja viņa pajautā.
Džons pagriezās, kad Grounins griezīgi uzsvilpa viņam, vicinot laikrakstu. Pie benzīntanka Dārijs bija beidzis uzpildīt mašīnu.
- Man jāiet, Džons teica.
- Bija jauki ar tevi parunāt, Džon, viņa sacīja.
- Man ar jums arī, Rečas jaunkundz. Un labu veiksmi jūsu ceļojumā.
- Paldies, viņa pateicās. Es to paturēšu prātā.
13. nodaļa siseŅu DIENA
Viņi sasniedza Irākas robežu tieši pirms pusdienas. Vismaz sešos kontrolpunktos viņiem nācās uzrādīt pases gan Jordānijas, gan Irākas amatpersonām. Džona amerikāņu pase un viņa acīm redzamā jaunība piesaistīja uzmanību, bet viņš un Grounina kungs cieši turējās pie stāsta, kuru Nimrods bija sagudrojis, Grounins vedot Džonu, lai satiktu vecmāmiņu, kuru viņš nekad neesot redzējis. Un pēc apnicīgām paskaidrojumu un gaidīšanas stundām viņiem beidzot atļāva ceļojumu turpināt.
Aiz robežas Irākas pusē autostrāde šķita tikpat laba kā Savienotajās Valstīs. Sadalošās margas stiepās visa ceļa garumā, un pēc katrām sešdesmit jūdzēm ceļmalā pat atradās cementa galdiņi ar metāla saulsargiem. Kādā atpūtas vietā pie kukurūzas lauka viņi apstājās ieturēt maltīti. Tai brīdī Grounins pamanīja, ka viņa mugursoma ar bērnu pārtiku ir nozagta iespējams, kādā no kontrolpunktiem. Tālāka mašīnas pārmeklēšana atklāja, ka no dzesētavas pazudušas arī Džona un Dārija sviestmaizes, tāpat konservu kārbas ar suņu barību.
- Tā mums ir liela skāde, Grounina kungs žēlojās. Ko nu iesāksim? Klausieties, ko mēs tagad iesāksim?
- Kas varētu iekārot piecdesmit sešas kārbas ar suņu barību? Džons jautāja Dārijam.
- Daži cilvēki Irākā ir ļoti nabadzīgi, Dārijs atbildēja. Varbūt viņi ēd suņu barību. Mēs varam dabūt ko ēdamu netālu no Falludžas. Es zinu labu vietu. Daudz sviestmaižu. Daudz visa kā.
- Nē, paldies, Grounins teica. Beigās mums vēl pasniegs mūsu pašu suņu barību.
Džons norādīja uz kukurūzas lauku. Varbūt mēs varētu atrast ko ēdamu tur.
- Kukurūza nav paaugusies, lai to ēstu, Dārijs iebilda.
- Man padomā nebija dārzeņi, Džons teica. Viņš nevarēja ciest kukurūzu gluži tāpat kā brokoļus. Nē, es domāju ko citu.
Saskaņā ar SBL rakstīto tuksnešos džini reizēm ēda siseņus un to kūniņas, ko sauca džarad (izsmalcinātākie džini to pat uzskatīja par izcilu delikatesi). Lasot par šo tematu Ammānas viesnīcā, džarad Džonu bija ārkārtīgi fascinējis. Viņam šķita neiespējami, ka viņš jebkad varētu to ēst. Bet tagad, kad viņš atradās tuksnesī, sakarsis un arī izsalcis, doma nogaršot kārtīgu džinu našķi nemaz nelikās tik atbaidoša. Apbruņojies ar ietilpīgu somu, viņš devās kukurūzas laukā, lai paskatītos, vai varēs atrast kukaiņus vai to kūniņas, kas būtu pietiekami lielas, lai remdētu izsalkumu.
Siseņu sērgas bija nopietna problēma vietējiem lauksaimniekiem, un pirmais sisenis, ko Džons pacēla, bija astoņas collas garš. Džona izsalkušajām džina acīm sisenis šķita sātīga maltīte, un nepilnās desmit minūtēs viņš somu bija pielasījis un aiznesa to pie piknika galda, kur Dārijs jau bija iekūris mazu ugunskuru, lai uzvārītu ūdeni tējai un kafijai.
Grounins bija šausmās. Tu to nedarīsi, viņš teica. .
- SBL rakstīts, ka tie esot gardi, zēns Gronina kungam aizrādīja. Vai jūs zinājāt, ka arī Bībelē minēts, ka
var ēst siseņus? Siseņus un savvaļas bišu medu. - Bībelē viņi ēda daudz tāda, ko tu nemūžam negribētu, Grounina kungs nerimās, jo viņam metās slikta dūša no domas par siseņu ēšanu. Man patīk, ka ēdiens uz šķīvja nekustas, kad es mielojos.
Nostiprinājis somu tā, lai neviens no kustīgā loma nevarētu izbēgt, Džons atgriezās pie mašīnas, lai paņemtu lampu ar Rakšasasa kungu un palūgt padomu, kā labāk pagatavot džarad. Vecais džins viņam pastāstīja, ka vispirms vajadzētu atrast ko līdzīgu iesmam, uz kura siseņus uzdurt. Paskatījies uz Dārija mašīnas grīdu, viņš pamanīja piemērotu lietu.
- Kā būtu ar mašīnas antenas gabalu? viņš jautāja.
- Lieliski, lieliski, Rakšasasa kungs atsaucās. Uzdur tos uz iesma, apgrauzdē uz uguns, tad norauj kājas un atdali galvu un krūškurvi, tāpat kā ēdot vēžveidīgos. Atlikušais kukaiņa ķermenis būs laba gaļa. Es labprāt ieēstu džarad kopā ar jums, tas ir fakts. Pagājuši daudzi gadi, kopš neesmu tos nogaršojis. Rakšasasa kungs nopūtās. Tomēr labāk palikt lampā. Gadījumā, ja Aješa uztvertu mani ar savu radaru.
Uzcepis sešus vai septiņus siseņus uz iesma aizstājēja, Džons noņēma vienu no antenas, norāva tam kājas un galvu un gatavojās ēst. Dārijs un Grounins ar šausmām noskatījās, kā Džons ielika kukaiņa nmmi mutē un sāka košļāt, vispirms lēni, tad ātrāk, jo vii,mm šī garša sāka iepatikties.
- Vai zināt ko? viņš ierunājās. Tie ir gardi. Kaut kas vidējs starp vārītu olu un milzu garneli.
Grounins aiz riebuma novērsās, satvēris savu apjomīgo vēderu. Es laikam vemšu, viņš vārgā balsī paziņoja.
Alans un Nīls arī vēroja, bet atšķirībā no Grounina un Dārija apskauda Džonu par šo improvizēto maltīti. Nepacietīgi grozīdamies uz pakaļkājām, viņi laizījās un smilkstēja aiz izsalkuma, kamēr Džons norija vienu siseni un ķērās pie nākamā.
- Vai jūs, puiši, arī gribat?
Abi suņi skaļi ierējās.
Džons izbaroja pāris karsto kukaiņu Alanam un Nīlam un uzcepa vēl dažus. Vai jūs esat droši, ka negribat pagaršot? viņš jautāja saviem pavadoņiem, siseņu taukiem tekot pa zodu. Tie ir garšīgāki nekā izskatās.
Grounins šķebīgi norija siekalas un papurināja galvu. Nē, ļoti pateicos, viņš drūmi atbildēja. Es drīzāk nomiršu badā. Klausieties: es labāk miršu badu.
- Ja esat par to pārliecināts, Džons sacīja, košļādams vēl vienu siseni, tās ir jūsu bēres.
- Drīzāk tavējās, Grounins nosprauslājās.
Bet Dārijs pamāja ar galvu. Varbūt es galu galā vienu pagaršošu, viņš teica un noņēma siseni no apkvēpušās antenas.
- Tieši tā arī vajag, Džons iesaucās, pirmo reizi runādams ar viņu tekošā arābu valodā un palīdzēdams noņemt kājas džinu uzkodai.
Dārijs paskrubināja siseni no malas, norija kumosu, uzsmaidīja Džonam, pamāja ar galvu un tad apēda pārējo. Tas ir labs, viņš sacīja Džonam. Bet kā tas nākas, ka tu tik izcili runā arābu valodā? Un kā tu dabū gatavu to joku ar balsi lampā? Vai esi vēderrunātājs? Viņš apēda vēl vienu siseni. Varbūt kļūdos, bet tā bija džina balss. Un šis džins varbūt ir tavs vergs.