- Īstenībā, Džons atbildēja, es pats esmu džins.
- Bez jokiem?
- Bez jokiem.
- Tas ir lieliski! Dārijs iesaucās. Ja bandīti nāks un mēģinās mūs aplaupīt, tu viņus pārvērtīsi par siseņiem, un mēs savus ienaidniekus varēsim apēst.
- Diemžēl man nav atļauts lietot savu spēku, Džons paskaidroja. Saproti, manu māsu Filipu ir nolaupījusi kāda ļoti varena džine, un esmu ieradies viņu glābt. Ja lietošu savu spēku, tad šī džine zinās, ka esmu šeit, un aizvedīs māsu kur citur. Vai lietos savu spēku pret mums.
- Es saprotu, Dārijs teica, aiz cieņas pret Grouninu atkal runājot angliski. Tad mums jācer, ka bandīti nenāks. Bet varbūt vēl svarīgāk, ka Utugs un Džidžims nerādīsies. Es pats abus nekad neesmu redzējis, bet visi šai apvidū viņus pazīst. Tie ir divi tuksneša dēmoni, kuru teritorijai mums būs jābrauc cauri. Kopš kara sākuma vini lielākoties liek cilvēkus mierā. Viņš paraustīja plecus. Bet tādu jaunu džinu kā tevi? Kas zina, ko viņi darīs, ja uzzinās, ka tu esi šeit, Džon? Viņi no tevis var pieprasīt kādu nodevu. Esmu dzirdējis, ka tā viņi darot.
- Vai mums ir kāda nodeva? Grounins jautāja.
Džons paraustīja plecus un jautāja padomu Rakšasasa kungam.
- Dēmonu nodevas tradicionāli ir kārtīga maltīte vai skaisti ziedi, viņš teica. Vai varbūt kāds lielisks dārgakmens.
- Jauki, Grounins novilka. Dārgakmeņi mums ir spaiņiem. Viņš drūmi pašūpoja galvu. -. Labāk turpināsim ceļu, iekams neesmu pārdomājis un sācis ēst kādu no tiem ložņājošajiem briesmoņiem.
Pēc stundas viņi pabrauca garām lielai bumbas izrautai bedrei pašā ceļa vidū un tad pamestam bruņutransportierim. Divi helikopteri aizdūca pāri galvai, un tālumā viņi redzēja melnu dūmu mākoni ceļamies no degoša naftas rezervuāra. Pēc kāda brīža Dārijam nācās strauji nogriezties, lai izvairītos no ātri braucošas mašīnas, kas drāzās tieši pretī pa viņu ceļa pusi. Un Džons iekliedzās, otrā mašīnā pamanījis vīrieti, kas mērķēja uz viņiem ar šauteni.
Dārijs pagrieza stūri pretējā virzienā un tad piespieda gāzes pedāli. Viņi dzirdēja, ka aiz muguras atskan vairāki šāvieni, un kaut kas metālisks trāpīja mašīnai, bet irākiešu zēns nezaudēja savaldību un kāju turēja iespiestu grīdā vismaz tik tālu, cik varēja. Tikai pēc vairākām jūdzēm viņš atkal nocēla kāju no gāzes pedāļa un aizstūrēja mašīnu pie nelielas palmu audzes aptuveni simt jardus no ceļa.
- Mēs esam izmukuši no tiem, viņš iekliedzās, izskatīdamies acīmredzami atvieglots.
- Tad kāpēc mēs apstājāmies? Grounins jautāja.
- Tāpēc, ser, ka jāmaina ritenis, Dārijs atbildēja. Riepa izlaidusi gaisu. Droši vien tai trāpījusi lode.
- Manuprāt, labāk riepai nekā mums, Grounins teica.
Dārijs apturēja mašīnu aiz lielas smilšu kāpas, lai viņus no ceļa nevarētu redzēt. Lūdzu netaisīt lielu troksni, viņš teica, izkāpdams no mašīnas. Sī ir dēmonu un bandītu valstības mala. Ļoti slikta vieta, kur apstāties.
Ātra pārbaude apstiprināja Dārija aizdomas. Viņiem nāksies mainīt riteni. Vai varu palīdzēt? Džons piedāvāja.
- Jā, lūdzu, Dārijs piekrita.
Grounina kungs arī palīdzēja, vai vismaz tik daudz, cik nu spēja ar vienu roku. Tikmēr Alans un Nīls aizgāja savās suņu darīšanās, bet pēc kāda brīža abi skaļi rēja un dzenāja lapsu, un tas arī ir kas tāds, ko suņi mēdz darīt. Džons dusmīgi pasauca abus šurp.
- Vai nedzirdējāt, ko Dārijs nupat teica? viņš rājās. Nekādu troksni. Alans nokāra galvu, nolaizīja Džonam roku un tad aizgāja aplūkot Grounina laikraksta pirmo lappusi. Nīls ielēca mašīnā, ieslēdza radio un, piespiedis ausi tuvu vienam no skaļruņiem, klausījās Bagdādes programmu.
- Tie ir ļoti gudri suņi, Dārijs atzina.
- Tas tāpēc, ka tie nemaz nav īsti suņi, Džons paskaidroja. Tie ir mani tēvoči. Un viņš izstāstīja, kā viņa māte bija pārvērtusi abus vīriešus par rotveileriem, jo tie bija mēģinājuši nogalināt viņa tēvu.
- To vīrieti, kas nogalināja manu tēvu, Dārijs arābiski teica, es arī labprāt pārvērstu par suni. Paņēmis domkratu no bagāžas nodalījuma, viņš uzsmaidīja Džonam. Varbūt tu to varētu izdarīt manā labā.
- Es ar tādiem gājieniem nenodarbojos, Džons teica, atcerēdamies, cik briesmīgi vainīgs bija juties, kad viņam nācās pārvērst Finleju Makrībiju par piekūnu. Šī sajūta viņu nebeigs vajāt visu atlikušo mūžu. Neviena labā.
- Žēl, Dārijs noteica un sāka skrūvēt vaļā riteņa uzgriežņus. Bet, atklāti sakot, es īsti neredzu jēgu būt par džinu, ja tu dažus cilvēkus nepārvērt par dzīvniekiem. It īpaši tos, kas tev nepatīk.
Pa šo laiku saule sāka tuvoties rietam, un, mainīdams riteni, Dārijs visu laiku lūkojās pār plecu un skaitīja arābu burvju vārdus pret diviem tuksneša dēmoniem, kurus viņš bija pieminējis agrāk.
- Utugs un Džidžims nepazīst žēlumu un labsirdību, viņš Grouninam paskaidroja un norādīja uz mašīnas sānu spoguļiem. Ja jūs viņus pamanīsiet, mums būs jālieto šie spoguļi, lai viņus apturētu. Dēmoni ieraudzīs sevi, un viņus pārņems šausmas. Vismaz tā stāstīja mans tēvs.
Dārijs un Džons tikko bija noņēmuši veco un lika uz ass rezerves riteni, kad arābu zēns pēkšņi piecēlās, it kā būtu ieraudzījis ko biedējošu. Klusēdams Dārijs norādīja uz kalna malu, kur pret rietošo sauli stāvēja divas figūras. Tieši tobrīd, kad Džons ar acīm sekoja Dārija izstieptajai rokai, viņam blakus rūkdami parādījās Alans un Nīls, it kā nojaustu briesmas, kas draudēja saimniekam un viņa draugiem.
- Vai kaut kas nav labi, ko? Grounins jautāja.
- Utugs, Dārijs nočukstēja, un Džidžims. Tuksneša dēmoni. Ak vai! Pēc izskata viņi ir kā milzīgi siseņi. Viņš skaļi norija siekalas un papurināja galvu. Baidos, ka viņi jau ir dusmīgi uz mums, jaunais kungs.
Tā bija taisnība. Divām figūrām kalna galā, tik garām kā liela auguma vīrietis, bija cilvēka rokas un kājas, bet gigantisku siseņu galva un spārni. Sapratuši, ka ir pamanīti, abi radījumi ar šausmīgu, dūcošu troksni pacēlās gaisā un lidoja tieši uz mašīnas pusi.
Džons no priekšējā sēdekļa paķēra lampu ar Rakšasasa kungu. Mums tuvojas divi tuksneša dēmoni, viņš kliedza. Utugs un Džidžims, tā Dārijs viņus sauc. Nevaru droši pateikt, vai tie ir viņu vārdi. Bet abi izskatās pēc šausmīgiem milzu siseņiem.
- Pēc džarad maltītes tas nav nekas labs, tā nu tas ir, Rakšasasa kungs no lampas teica. Dēmoni neizturēsies pret jums laipni, jo esat ēduši viņu ciltsbrāļus. Tuksneša dēmoni ir iekarsīgi, tāpēc jau viņi dzīvo tuksnesī. Nežēlīgi un ļauni, tādi viņi ir, bez jebkādām saprāta pazīmēm. Viņi noteikti būs saniknoti līdz baltkvēlei, Džon, par to nešaubies.
- Ja jums ir kādas labas idejas, Džons sacīja, dēmoniem tuvojoties, tad tagad būtu īstā reize tās atcerēties.
Bet bija jau par vēlu. Tuksneša dēmoni nolaidās Džona, Dārija un Grounina kunga priekšā. Alans un Nīls nikni rūca uz šīm pretīgajām būtnēm, bet Džons saturēja suņus aiz kaklasiksnas, nojauzdams, ka tad, ja tie uzbruktu, abi uz vietas būtu pagalam. Dārijs bija teicis taisnību. Utugam un Džidžimam žēlums un labsirdība patiešām bija sveši. Vēl jo vairāk, šķita, ka karstums izstaro viņu dusmas. Temperatūra bija pāri 120 grādiem pēc Fārenheita, bet abu dēmonu tuvumā pārņēma sajūta, it kā kāds būtu atstājis vaļā krāsns durvis. Ja šis karstums cēlās no dēmonu dusmām, tad viņiem tiešām draudēja nepatikšanas. Turklāt neveiksmi bija cietuši