Grounina mēģinājumi pagriezt mašīnas sānu spoguļus tā, lai tie atstarotu dēmonu šausmīgos veidolus.
- Skatos, ka viņš mūs mēģina nobaidīt ar mūsu pašu atspulgiem, teica garākais no abiem Utugs. Viņa balss bija zema un sausnēja, bet, pēc Džona domām, tieši viņa smiekli bija no tiesas biedējoši. Tie sākās gārdzoši un tad turpinājās kā sauss klepus.
- Aizkustinoši, atsaucās Džidžims, kura balss skanēja tikpat sausi. Tāpat kā citiem dēmoniem, viņa siseņa seja, kurā varēja saskatīt cilvēciskus vaibstus muti un divas lielas acis bija savilkta naidīgā grimasē. Paskat, viņam ir tikai viena roka, viņš piebilda, rādīdams uz Grouninu, un pretīgi taustekļi draudīgi šaudījās uz viņa tumši brūnās un pilnīgi kailās galvas.
- Varbūt mazais džins to nolauza un apēda, Utugs sacīja, savu sarkasmu mērķēdams Džonam. Tāpat kā viņš to izdarīja ar mūsu lidojošajiem draugiem. Nekļūdīgi varu saost to miesas mazā nelgas elpā un saklausīt nabadzinus lokāmies vina vēderā. Paskatīsimies, kā tev patiks, ja tiksi uzdurts uz iesma, dzīvs izcepts uz karstām oglēm un tad apēsts.
- Vai neko neesi dzirdējis par dzīvnieku tiesībām? Džidžims noprasīja. Pret tādu nežēlību pastāv likumi, pat Irākā.
- Nezināju, ka tie siseņi ir jūsu ciltsbrāļi, Džons drosmīgi paziņoja. Ja būtu zinājis, nekad nebūtu tos ēdis. Man tiešām ļoti žēl.
- Vai tas visu izskaidro, ko? Utugs novīpsnāja. No viņa mazajām, rudimentārajām ausīm cēlās dūmi, it kā viņa dusmas ar katru mirkli kļūtu karstākas. Tad zini, mazo džin, arī sisenim ir jūtas.
- Ne tikai jūtas, Džidžims uzstāja. Tiesības. Tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkuram džinam vai cilvēkam.
Utugs paspēra lielu soli uz Grounina pusi. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu apēst šo resnuli, viņš teica. Bet žēl, ka viņam ir tikai viena roka. Vislabāk man garšo rokas. It īpaši pirksti.
- Pirkstu āda tiešām ir garda. Bet man vislabāk patīk, kā kraukšķ galvas. Sevišķi, ja uz tām ir daudz matu kā tam mazajam cilvēkam.
Sīki virpuļi sagriezās ap Džidžima kāju pirkstiem, saceļot karstus putekļus, kas Džonam dedzināja acis un svilināja nāsis. Viņš nošķaudījās tieši Džidžima virzienā, un deguna saturs nočurkstēja uz tuksneša dēmona brūnās ādas kā jēla ola, skarot karstu pannu.
- Tas nu gan ir burvīgi, Džidžims novaibstījās.
- Sarausti viņu gabalos par nepieklājību, Utugs ieteica. Pārplēs viņu uz pusēm par rupjību.
Alans un Nīls skaļi ierējās.
- Sakošļā viņa suņus to pretīgo purnu dēļ.
- Dari kaut ko! Grounins uzkliedza Džonam. Vai arī mēs būsim sasodīti grauzdiņi.
- Es nevaru, Džons atgādināja. Ja lietošu savu spēku, tad Aješa to jutīs un mums zudīs iespēja izglābt Filipu.
- Mums nebūs itin nekādu iespēju, ja visi būsim pagalam, Grounins protestēja un izgrūda sāpju rēcienu, jo Utugs piedūra viņam garu, kaulainu pirkstu. Nevar būt! Tas radījums deg. Viņa pirksts ir kā nokaitēts krāsns krukis.
- Tiešām, Dārijs sacīja Grouninam, šī uguns ir šausmīga. Un, to pateicis, viņš aizskrēja tuksnesī.
- Labi, Džidžims gārdzoši iesmējās. Mes varam viņu notvert, kad būsim apēduši šos te. Man pat tik, ja viņi skrien. Vairāk jautrības. Viņš pabakstīja Džonu jir nokaitētu pirkstu. Kāpēc tu neskrien prom? Un kāpēc nemēģini izglābties ar savu spēku? Rauj vaļā! Viņa smiekli Džonam lika domāt, ka pat tad, ja viņš gribētu lietot savu džina spēku, ar to varētu nepietikt, lai gūtu virsroku pār šiem diviem dēmoniem. Pamēģini.
- Viņš ir pārāk slapjš un izmircis, lai ko iesāktu, Utugs teica. Hā, hā, hā.
- Pareizi. Džidžims briesmīgi ieķiķinājās. Viņš ir pārāk slapjš. Hā, hā.
Tieši vārds "slapjš" bija tas, kas visu izšķīra. Džons paskatījās augšup debesīs vājā cerībā, ka virs abiem tuksneša dēmoniem varētu parādīties mākonis un atvēsināt viņus ar lietus šalti. Bet, kolīdz šī doma bija ienākusi viņam prātā, tas tiešām notika. Liels mākonis parādījās debesīs tieši virs abiem dēmoniem, un pēc mirkļa sāka līt. Tas nebija parasts lietus, bet īsts musons, kas dažās sekundēs izmērcēja viņus līdz ādai un drīz vien lika abiem dēmoniem spiegt aiz pārsteiguma un nepatikas.
- Atsauc to! Džidžims kliedza. Atsauc to!
Džons bija tik pārsteigts par dīvaino notikumu pavērsienu, ka uz brīdi zaudēja valodu. Atsaukt ko? viņš beidzot jautāja.
- Tavu ūdens elementālo, protams, Utugs nobuldurēja. Garaiņi cēlās no viņa ķermeņa, kas jau vērtās no brūna zaļā. Lūdzu, atsauc to. Ūdens nav skāris mani gadiem ilgi. Nevaru izturēt tās sāpes. Nudien nevaru. Un, iekams Džons paspēja izrunāt vēl kādu vārdu, abi dēmoni metās bēgt. Viņiem cieši pa pēdām sekoja lielais mākonis, un musona lietus nemitējās gāzt.
Džons iesmējās un cerēja, ka ūdens elementālais sekos viņiem vismaz pāris dienu. Un tā tas arī notika.
- Nekad nevarēju iedomāties, ka patiešām redzēšu mākoni ar sudraba maliņu, Grounins piezīmēja. Bet tāds nu bija. No kurienes tas radās? Vai tikai tu to neuzbūri, ko?
Rakšasasa kungs, runādams no savas lampas, bija ne mazāk pārsteigts par Grouninu, bet viņš bija arī norūpējies, ka Aješa tagad zinās par Džona ierašanos Irākā.
- Es neko nedarīju, Džons uzstāja. Katrā ziņā neizrunāju savu fokusa vārdu. Un nesajutu nekādu spēku pametam mani, kad sāka līt.
- Lai arī kas būtu noticis, Grounins sacīja, es taču teicu, ka lietussargs varētu noderēt.
Tikmēr Džons bija uzminējis, kas notika. Viņš izstāstīja Rakšasasa kungam par Dibaku un ūdens elementālo, kura radīšanā toreiz Ņujorkā viņš bija ievīlis Džonu un Filipu. Droši vien tas visu laiku ir bijis kopā ar mani.
- Tādā gadījumā, Rakšasasa kungs teica, mums ir paveicies, ka nevienam nebija ienācis prātā to elementālo atcelt. Tā arī ir pareizā rīcība sakarā ar elementālo. Un tev ir pilnīga taisnība, Džon. Tur nebūtu vajadzīga nekāda tava džina spēka lietošana, lai tiem diviem uzsūtītu ūdens elementālo. Tev pietiktu tikai iedomāties lietu, kas līst uz šiem dēmoniem, lai tas notiktu. Tā kā šis elementālais jau eksistēja neatkarīgi no tevis, tad Aješa tam nepievērsīs uzmanību.
Džons novilka slapjās drēbes, lai tās izgrieztu. Grounins paskatījās uz to pusi, kur bija aizskrējis Dārijs. Nu labi, viņš sacīja. Iesim un sameklēsim Mihaelu Sūmaheru, lai varam turpināt ceļu. Un, Dieva dēļ, neēd vairāk tos siseņus. Nedrīkst nokaitināt vēl kādu.
14. nodaļa filipas GONTAS DIENASGRĀMATA
PIRMĀ DIENA. Nolēmu rakstīt šo dienasgrāmatu, lai man būtu kāda nodarbe, kamēr esmu cietumniece Aješas savādajā pazemes pilī…
Rakstu "pazemes", bet man ir grūti tam noticēt, ņemot vērā šīs celtnes izmērus vien. Tā kā debesīm ārpusē piemīt savāda īpašība, ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka šāda māja vispār varētu eksistēt pazemē.
…Šā vai tā, ceru, ka šī dienasgrāmata palīdzēs man izsekot līdzi šeit pavadītajam laikam un kalpos kā palīgs, lai uzzinātu, vai es kļūstu tikpat loģiski noskaņota un cietsirdīga kā Aješa. Viņa teica, ka tā notikšot, ja palikšu šeit pietiekami ilgi. Bet, lai gan varu atteikties dzert Glamdžobas jaunkundzes ābolu sulu, kas pagatavota no Loģikas koka augļiem, es diez vai varu noturēties, lai neelpotu ziedu saindēto gaisu. Nez, ko darītu Džons? Katrā ziņā ne jau to, kas ir pareizi. Bet, manuprāt, kaut ko izšķirīgu. Man ir tāda sajūta, ka viņš nav tālu projām, un tas būtu gluži viņa garā, ja viņš mēģinātu mani izglābt. Ceru, ka es nekļūdos.