Pēc tam kad tikos ar Aješu Durbāras istabā, biju dusmīga un mani pārņēma mežonīga sajūta. Es skraidīju augšup un lejup pa kāpnēm, spārdīju sienas un kliedzu pilnā balsī, bet pēc kāda laika, juzdamās bezspēcīga, atgriezos savā istabā un apsēdos, lai izlemtu savu nākamo gājienu. Tas ir pats par sevi saprotams, ka džina spēks mani ir pametis. Bet, ja šis spēks kaut kad atgriezīsies un man vēlreiz gadīsies sastapt to mazo stulbeni Aizeku Balajagu, es viņu pārvērtīšu par pīļknābi, vienu no primitīvākajiem zīdītājiem, kāds jebkad dzīvojis. Tā kā tas ir gan indīgs, jo uz pakaļkājām tam ir indīgi pieši, gan dumja izskata, tad viņam tas atbildīs lieliski.
Starp citu, mani tiešām satrieca, kad pēc spērieniem pa sienu, uz kuras palika manāmas pēdas, vēlāk redzēju kādu it kā strādājam ar mitru sūkli un ziepjūdens spaini, lai traipus notīrītu. Pierast pie neredzamajiem kalpotājiem nav tik vienkārši.
Mans pirmais lēmums bija mēģināt uzzināt it visu, ko spēju, par Aješu un šo viņas Gaisa pili (vēl jānoskaidro, kā tieši un kur tā iekarināta), jo tas man var līdzēt pārspēt viņu viltībā. Ar šo domu aizgāju uz lielo bibliotēku, kas atrodas pils pirmajā stāvā. Es jutos priecīga, jo atradu daudz grāmatu angļu valodā pilnus plauktus ar tām, kā arī jaunākos Savienoto Valstu žurnālus un visus angļu laikrakstus. Grāmatas bija par dažādiem tematiem, tostarp vairākas par īsto Ozborna namu. Te bija arī vairākas grāmatas par sākotnējo Gaisa pili, un es nolēmu uzmanīgi tās izstudēt. Kamēr izvēlējos tieši šīs grāmatas, ko vēlāk lasīt savā istabā, durvis atvērās un bibliotēkā ienāca Aješa. Viņa sirsnīgi mani sveicināja vismaz cik nu viņa spēj, un tas nav visai daudz.
Priecājos, ka esi atradusi ceļu uz šejieni, viņa pieklājīgi teica. Esmu pārliecināta, ka te ir daudz tāda, kas tevi varētu interesēt un palīdzēt īsināt laiku.
Domādama, ka būs labāk, ja slēpšu no Aješas grāmatas par pili, kuras biju iecerējusi lasīt, es tā arī darīju un uzsmaidīju viņai, lai novērstu uzmanību. Man jābūt piesardzīgai, lai nemodinātu viņā aizdomas, ka vācu informāciju, lai plānotu bēgšanu. Jā, es piekritu. Bieži eju uz bibliotēku skolā. Tad ar dažām grāmatām un žurnāliem padusē pametu Aješu lasām laikrakstu.
Būdama viena savā istabā, izšķirstīju žurnālus un tad sāku tuvāk iedziļināties grāmatās, kuras biju izvēlējusies. Viena šķita sevišķi noderīga: rokasgrāmata par Gaisa pili un Iravotumu, ko bija sarakstījis Eno, bijušais Ištaras virspriesteris vai Bellili virspriesteris, kā Ištaru dēvēja agrāk. Eno it kā garāmejot apraksta daudz derīgu faktu. Piemēram, te ir kas tāds, ko sauc par Bocca Veritas, kas nozīmē "taisnības mute". Pēc Eno rakstītā, tas nav nekas cits kā orākuls, kas pilnīgi patiesi atbildēs uz visiem jautājumiem. Vienīgā problēma ir tā, ka viņš neraksta, kur tas atrodas, tāpēc man būs pils jāpārmeklē. Ja kaut kas tāds tiešām eksistē, tad ar pareiziem jautājumiem es varētu iegūt dažas atbildes, kas man palīdzēs no šejienes tikt laukā.
OTRĀ DIENA. PUSNAKTS. Lielāko dienas daļu pavadīju pilī, meklējot BV, tai pašā laikā mēģinot izvairīties no Glamdžobas jaunkundzes, kas seko kā suns un pastāvīgi cenšas ar mani uzsākt sarunu. Man šķiet, ka viņa jūtas vientuļa. Bet es nevaru atļauties viņai uzticēties. Nedrīkstu, ja gribu izglābties.
Agri no rīta biju izgājusi dārzā, kas ļoti atšķiras no tā dārza, kur droši vien pastaigājusies karaliene Viktorija, un esmu diezgan pārliecināta, ka šim jābūt tam dārzam, kas ieskāva sākotnējo pili, jo vismaz vienā pusē tas izkārtots simt dažādos līmeņos gar augstas klints virsmu. Viens dārzs ir izbūvēts virs nākamā, un, iespējams, tā varēja izskatīties oriģinālie Babilonas Gaisa dārzi.
Namam otrā pusē atrodas angļu stila mauriņš ar vārtiņiem, un aiz tiem plešas īstā Iravotuma, kas lielākoties izskatās pēc necaurejama meža. Vārtiņi ir aizslēgti un pārāk augsti, lai tiem pārrāptos, turklāt nemudina ko izpētīt tālāk, jo tūlīt aiz koku robežas, šķiet, neredzams ūzglūn kāds liels un, iespējams, briesmīgs radījums. Es to nevarēju saskatīt, bet gluži skaidri dzirdēju, un tas izklausījās tik liels kā ziloņu tēviņš un divtik nikns.
Lai vai kā, bet es biju mājas otrā pusē un gāju pa vienu no gaisa dārziem, izbaudīdama spēcīgo jasmīnu un lavandas smaržu, kad ķieģeļu sienā uzdūros mazām koka durtiņām aptuveni kamīna augstumā. Un, domādama, ka tās varētu slēpt BV, mēģināju tās atvērt. Tās bija aizslēgtas, bet roktura pagriešanās skaņa, šķiet, pamodināja kaut ko aiz tā, jo varēju sadzirdēt kādu balsi, kas ļoti vāji sauca no durvju otras puses. Paskatījusies apkārt, mēģināju ieraudzīt ko tādu, lai varētu durvis uzlauzt, jo rokturis bija ļoti vecs, un pēc pāris spēcīgiem sitieniem ar akmeni drīz vien es durtiņas atvēru. Aiz tām atradās maza kamera, pie kuras mitrās sienas bija pieķēdēta dīvaina izskata vara pudele ar garu, izliektu kaklu. Dīvaina tāpēc, ka tā vairāk izskatījās pēc dzeloņcūkas, ko viscaur klāja asas adatas, tā ka to bija gandrīz neiespējami paņemt rokā. Gandrīz, bet ne gluži neiespējami, un, piesardzīgi to pacēlusi, sadzirdēju balsi, kas no iekšienes mani uzrunāja.
- Izlaid mani ārā, balss teica.
- Vai tu esi Bocca Veritas patiesības balss?
- Varētu būt, balss atbildēja.
- Tā diez vai izklausās pēc patiesas atbildes, es neticēju.
- Labi, es neesmu. Esmu cietumnieks tāpat kā tu.
- Ne gluži. Galu galā es staigāju pa šo brīnišķīgo dārzu, bet tu esi ieslodzīts durstīgā pudelē, kura vēl pirms mirkļa bija ieslēgta mazā kamerā.
- Bet tik un tā tu esi cietumniece, neatlaidās balss, kas piederēja kādam francūzim.
- Kāpēc tu tā saki? es jautāju.
- Jo tu teici, ka neesot gluži tāda kā es, kad sacīju, ka esi cietumniece tāpat kā es. Ja tu nejustos kā cietumniece, nebūtu tā teikusi.
- Taisnība.
- Ja tu izlaidīsi mani no šejienes, es tev palīdzēšu izbēgt.
- Nesaprotu, kā vari palīdzēt man, kad, šķiet, nespēj palīdzēt pats sev.
- Taisnība. Tomēr fakts, ka vispār esmu te iekšā, varētu norādīt, ka ir nepieciešams papildu drošības līmenis, lai garantētu manu ieslodzījumu. Ka es varētu izbēgt, ja nebūtu pudelē un kamerā.
- Tā varētu būt taisnība, es atzinu, ja vienīgais iemesls turēt tevi pudelē bija novērst bēgšanu. Cits iemesls turēt tevi pudelē, nevis parastā apcietinājumā, varētu būt, lai bargāk tevi sodītu.
- Diemžēl tev ir taisnība, balss piekrita. Tikai tas ir daudz ļaunāk, nekā tu jebkad varētu iedomāties. Aješa man ir uzlikusi arī papildu sodu tai ziņā, ka man mūžīgi jāvalkā dzelzs maska.
- Vai tu to vari noņemt?
- Īstenībā tā ir vairāk līdzīga ķiverei, kas piestiprināta metāla apkaklei ar piekaramo slēdzeni, no kuras vienīgā atslēga ir Aješai.
- Cik šausmīgi, es teicu un mēģināju izkustināt pudeles kakla aizbāzni. Tā kā pudeli klāja dzelkšņi, tas nebija viegli. Es, protams, izlaidīšu tevi laukā, ja varēšu. Jebkurš Aješas ienaidnieks ir mans draugs. Kā tevi sauc?
. Ravioli Pusēns, franču džins nosauca savu vārdu.
Tikmēr biju izprātojusi, kā atvērt pudeli, un, neko lielu nebaidīdamās no džina ar vārdu Ravioli Pusēns, izvilku aizbāzni. Dažas sekundes vēlāk, kad nejauki smirdoši zaļi dūmi bija izklīduši (kas, manuprāt, nav nekas neparasts pēc ilga ieslodzījuma pudelē) un Ravioli Pusēna transubstanciācija bija pabeigta, man priekšā stāvēja visai šaušalīga izskata vīrietis. Viņam mugurā bija gara, melna ādas žakete ar piedurknēm, kas šķita viņa rokām par garu, balts krekls ar augstu apkakli, kas viņa galvu padarīja pārāk lielu, ap vidukli melna kovboju josta, kas viņa kājām lika izskatīties pārāk īsām, ap kaklu melna kravate. Un tūlīt es pamanīju, ka viņam nebija nekādas dzelzs maskas. Viņa mati bija sirmi un gari, sasieti garā zirgastē, un acis viņam sedza lielas saulesbrilles.