- Kur ir tava dzelzs maska? es muļķīgi pajautāju, jo uzreiz sapratu, ka viņš mani apkrāpis.
Ar drūmu smaidu, kas atklāja viņa asos zobus un uzdvesa smakojošu elpu, Pusēna kungs teica: Es nevalkāju dzelzs masku. Tikai melnu apģērbu. Pieskaņotu savai sirdij.
- Saprotu, es teicu, piesardzīgi pamājot ar galvu, cerībā atvainoties un aiziet, cik drīz vien iespējams.
- Nē, es nedomāju, ka tu to saproti, viņš sacīja, piespiezdams vienu roku pie vaiga un izliekdams muguru kā kaķis. Kad Aješa ieliek tevi pudelē, viņa tev atņem spēku, lai padarītu to ērtāku. Viņa iedeva man gultu, krēslu un vienu grāmatu no savas bibliotēkas. Vienu grāmatu uz visiem šiem gadiem, kamēr esmu iesprostots tajā smirdīgajā pudelē. Un vai zini, kas tā bija par grāmatu?
Es paraustīju plecus. Cerams, ka bieza, minēju.
- Aleksandra Dimā Cilvēks dzelzs maskā. Viņš piecirta sava mazā, apkaltā zābaka papēdi pret zemi kā neiecietīgs bērns. Droši vien esmu izlasījis to draņķa grāmatu vairāk nekā simt reižu. Tik daudz reizes, ka tagad varu norunāt visu grāmatu no galvas. Viņš salika gredzenotās rokas uz krūtīm un kādu brīdi izskatījās pēc priestera. Pirmos piecus gadus sev apsolīju, ka uz mūžīgiem laikiem būšu vergs tam, kurš mani atbrīvos, lai kas tas būtu. Nākamos piecus gadus sev teicu, ka iznīcināšu jebkuru, kas mani atbrīvos no šīs pudeles.
Pusēna kungs atkal pasmaidīja, un šoreiz viņa elpa smirdēja tā, ka es gandrīz paģību. Acīmredzot Aješa nebija papūlējusies iedot Pusēna kungam zobu suku un pastu.
- Uzmini, kad uzradies tu. Pareizi. Otro piecu gadu beigās. Viņš satraukti iekoda sev īkšķa nagā. Vai zini, es priecājos, ka tu esi sieviešu kārtas džine, jo nevaru ciest džines. Par to vari vainot Aješu.
Pusēna kungs tā iesmējās, ka man šermuļi noskrēja pa muguru, un, kad viņš satvēra mani aiz elkoņa, iekams es paspēju aizskriet, viņa acis iegailējās kā ogles.
- Vispirms tevi pārvērtīšu par peli. Tad es pārvērtīšos par kaķi, lai varētu izklaidēties, pirms tevi nogalināšu.
Nolēmu, ka vienīgais, ko varēju darīt, bija stingri stāties pretī Ravioli Pusēnām. Maldināt viņu, it kā mēs abi spēlētu džinverso. Man šķiet, ka tu esi stulbākais džins, kādu jebkad esmu sastapusi, es teicu galīgi nobijusies. Jo, ja es pēdējos desmit gadus būtu pavadījusi bez citas lasāmvielas kā vien Cilvēks dzelzs maskā, tad pirmais, ko es vēlētos, būtu dzirdēt kādu jaunu sižetu. Manuprāt, es tik ļoti gribētu, lai kāds pastāstītu ko jaunu, ka padarītu to par savu galveno prioritāti, pirms izskūtu ausis, iztīrītu zobus, liktu nogriezt matus un pārvērstu kādu ļoti nenozīmīgu būtni par peli. Paraustīju plecus, cik nevērīgi vien spēju, ņemot vērā, ka baidījos par savu dzīvību. Bet es jau nezinu, varbūt tu dod priekšroku Cilvēkam dzelzs maskā. Un kāpēc gan ne? Tā ir lieliska grāmata.
- Tā ir briesmīga grāmata! Ravioli Pusēns ierēcās. Šķiet, es nomirtu, ja man vēlreiz nāktos to lasīt. Viņš uz brīdi pievilka mani sev tuvāk, tik tuvu, ka varēju saost, kā elpa viņa mutē pārvēršas par zaļo sieru. Vai tu zini kādus labus sižetus?
- Es esmu bērns, atbildēju. Protams, zinu. Visu manu mūžu piepilda sižeti. Atceroties, kā mamma un tētis lasīja man priekšā, klausoties grāmatu audioieskaņojumus, lasot grāmatas no mūsu vietējā grāmatu veikala vai bibliotēkas. Es esmu Medisona avēnijas Stāstu princese. Un Medisona avēnija, ja tu gadījumā nezini, ir pasaules stāstu stāstīšanas galvaspilsētas stāstu stāstīšanas centrs. Ņujorka ir visi šie sižeti.
- Nu labi, Pusēna kungs teica, pieņemdams manu netiešo izaicinājumu. Izstāsti man kādu stāstu. Un, ja tas būs labs, es tevi nenogalināšu. Ko tu saki?
- Diezgan godīgi, es atbildēju. Vai esi ērti apsēdies?
Šausmīgais džins, kuru man bija pieticis stulbuma atbrīvot un kurš nemaz nesēdēja, nekavējoties apsēdās uz akmens sola starp diviem lavandas krūmiem un gaidot sakrustoja rokas.
- Tad nu sākšu, es viņam teicu. Reiz, sensenos laikos, iesāku, lauzīdama galvu, lai atcerētos sižetu, kas ilgtu vairākas stundas. Galu galā vēl aizvien pastāvēja iespēja, ka, tiklīdz būšu pateikusi "un viņi visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam", Ravioli Pusēns to izmantos kā ieganstu, lai mani nogalinātu. Šķiet, tas varētu būt manās interesēs turpināt stāstu, cik ilgi vien iespējams, jo, manuprāt, viņš diez vai uzdrīkstētos nogalināt mani, iekams stāsts nebūs galā. Vienīgā nelaime bija tā, ka man nekad nav īpaši padevušies sacerējumi. Skolā galvenokārt prasīja spēju sakārtot daudzus faktus, it kā fakti, nevis stāstīšanas prasme būtu vairāk no svara. Tāpēc manējais nebija gluži oriģināls sižets, bet laimīgā kārtā esmu daudz lasījusi. Tas sākās kā kaut kas vidējs starp Oliveru Tvistu un Lielajām cerībām (abi Čārlza Dinkensa romāni), bet ar dažiem īpašiem papildinājumiem, lai izpatiktu manam klausītājam, konkrēti zobenu cīņām, kādas, manuprāt, visai bieži atgadījās Cilvēkā ar dzelzs masku, citādi viņš žāvātos un izskatītos garlaikots. Biju cerējusi, ka pēc kāda laika Ravioli Pusēns aizmigs vai paziņos, ka viņam nepieciešams piecu minūšu pārtraukums, kas man varētu dot iespēju tikt projām. Bet tāda veiksme man negadījās, un pēc sešu stundu nepārtraukta stāstīšanas maratona man nācās uz brīdi apklust.
- Ceru, ka tās nav stāsta beigas, Pusēna kungs sacīja, aizkaitināti raustīdams vairākas garas spalvas, kas auga uz viņa mazo roku plaukstām.
- Man vajag padzerties, tas arī viss. Mana rīkle ir galīgi izkaltusi.
- Labāk izkaltusi nekā pārgriezta, Pusēna kungs piebilda, sakārtodams saulesbrilles.
- Tā gan, jā. Bet īstenībā stāsts tikai nupat ir sācies.
- Pie sienas ir ūdens krāns, ko lieto dārznieks, teica Pusēna kungs, kam piemita uz nerviem krītošs paradums lietot atvāžamo nazi, lai tīrītu savus garos nagus un ausu dobumus. No kreisās auss viņš izgreba sēra gabalu cukurgrauda lielumā, iemeta to krūmos un norādīja ar pirkstu man aiz muguras. Tu vari no tā padzerties, ja gribi.
Tā nu es piecēlos un piegāju pie sienas, kur atradu misiņa krānu, un padzērusies ievēroju arī gandrīz nemanāmas kāpnes, kas veda līmeni zemāk.
- Pasteidzies, viņš ierēcās un, redzēdams mani skatāmies lejup, piebilda: Ja gribi zināt, kas ir tur lejā, tad tā ir Bocca Veritas, par kuru tu jautāji. Ja tu tagad stāvētu tās priekšā, tad tā tev paziņotu: ja stāsts neatsāksies desmit sekunžu laikā, tavas nākotnes izredzes ir gaužām bēdīgas.
- Mēģini mazliet paciesties, es palūdzu, atkal apsēzdamās Pusēna kunga priekšā.
- Paciesties? viņš iekliedzās. Nerunā ar mani par pacietību. Pēc desmit gadiem tajā pudelē man pacietības ir diezgan uz visiem laikiem.
Es atkal klāju vaļā savu stāstu.
Pagāja vēl astoņas stundas, un Pusēna kungs neizrādīja nekādas miegainuma vai noguruma pazīmes. Pa šo laiku jau biju tuvu spēku izsīkumam un sāku iepīt zobenu cīņas improvizētajā stāstījumā, lai uzturētu sevi nomodā. Džonam tādi gājieni padodas daudz labāk nekā man.
Un tieši tobrīd, kad man likās, ka tiešām vairs nespēju turpināt, dārzā parādījās Aješa, kurai uz pēdām sekoja Glamdžobas jaunkundze. Šķiet, neredzamais dārznieks bija ievērojis manas ciešanas un paziņojis Aješai, ka Ravioli Pusēns ir laukā no pudeles. Viņa izskatījās ļoti dusmīga uz mani un Pusēna kungu, kurš jau lūdzās žēlastību. Bet, kad es izstāstīju, kas bija noticis, ka biju pavadījusi visu dienu, stāstot Pusēna kungam stāstu, baidīdamās, ka viņš mani nogalinās, Aješa skaļi iesmējās.