- Nez, kas tās uztur aizdegtas? viņš skaļā balsī prātoja.
Viņu uzreiz pārņēma ārkārtīgi dīvaina sajūta: viņš runāja valodā, kuru nezināja. Zēns apzinājās, ko saka, vienīgi tai brīdī, kad vārdi pameta viņa lūpas, tie viņam bija sveši. Un ne tikai viņam. Ne Alans, ne Nīls nesaprata, ko viņš saka, to viņš atskārta, kad Nīls uz takas ar ķepu uzvilka jautājuma zīmi, bet Alans izmisīgi iesmilkstējās.
- Tas ir ļoti dīvaini, Džons teica, bet izskanot šie vārdi izklausījās pilnīgi citādi. Un pagāja kāds laiks, iekams viņš apjēdza, ka piedzīvo to, ko Eno bija aprakstījis kā "Bābeles efektu" no stāsta Pirmajā Mozus grāmatā, cilvēki pēkšņi pārstājuši saprast cits cita teikto un sākuši runāt dažādās valodās.
- Neraizējieties, viņš mēģināja paskaidrot suņiem. Bellili tīstokļos Eno raksta, ka tā var notikt. Tam ir kaut kāds sakars ar to, ka šī ir oriģinālā Bābeles torņa atrašanās vieta. Diemžēl nedz Nīlam, nedz Alanam nebija ne jausmas, ko viņš saka. Un pagāja vairākas minūtes, iekams Džonam atausa gaisma, ka viņš runā Ziemeļamerikas indiāņu cilts lakotu valodā, kas labāk zināma kā siu. Viņš to atcerējās, jo nesen bija skatījies televīzijas raidījumu, kurā kāda veca lakotu cilts sieviete šo valodu mācīja dažiem kinoaktieriem. Šī sajūta nebija nepatīkama, un Džons sev atgādināja, ka, pēc Eno rakstītā, Bābeles efekts bijis tikai īslaicīgs.
Bet mazliet tālāk uz priekšu pa spirālveida taku viņš un suņi sastapa kaut ko ne visai patīkamu. Tas bija liels vīrietis ar kailu ķermeņa augšdaļu, zīda biksēm kājās un zobenu rokā. Pat ar Alanu un Nīlu kā sargiem bija skaidri redzams, ka nav iespējams tikt šim vīram garām tā, lai vismaz viens no viņiem netiktu nogalināts vai nopietni ievainots.
Paklau, Džons sacīja, te ir kāda kļūme. Es esmu draugs. Tik tiešām. Mans vārds ir Džons. Kas esi tu? Tikai siu valodā tas izklausījās kā "Hoka hei. Vonunicun. Mijelo ka kola. Zunta. Mikadže Džon. Nituve he?"
Vīrietis ar zobenu uzsmaidīja Džonam diezgan draudoši, kā viņam šķita, kaut gan bija skaidri redzams, ka viņš nesaprata ne vārda no tā, kas tika teikts. Džons ātri ieskatījās Augstā priestera Eno grāmatā, meklējot padomu, ko darīt tālāk, ja nu viņš kaut ko būtu palaidis garām. Bet Makrībija tulkojums bija nepārprotams: "Dzīve mums māca, ka vienīgi tas, kurš ir patiesi apņēmīgs, gūs panākumus. Lai prasītu, tev vispirms jābūt pazemīgam. Tāpēc tev jāpakļaujas sešiem no septiņiem sargiem bez iebildumiem, vai arī tava misija būs galā uz visiem laikiem. Sešas reizes tev jāpiekāpjas tam, ko sastapsi, lai cik šausmīgs vai iznīcinošs tas būtu."
Eno nemaz nebija pārspīlējis. Vīrs ar zobenu patiešām izskatījās iznīcinošs un šausmīgs. Pat tad, ja Džons būtu gribējis viņam pretoties, viņš neredzēja iespēju, kā to darīt. Labi, viņš teica. Iesim. Tas skanēja kā "Hin, hopp". Džons paklanījās un tad lēni gāja pretī vīrietim ar zobenu, vēl vairākas reizes paklanīdamies un atkartodams "kolapi", kas lakotu valodā nozīmē "draugi".
Tuvojoties vīram, Džons sajuta smagu roku sev uz pleca, kas piespieda viņu nomesties ceļos. Zēns norija siekalas, kad klusējošais vīrs soli atkāpās un pacēla zobenu. Asmens mirdzēja dīvainajā pazemes gaismā, un Džons juta to maigi pieskārāmies kaklam pie pakauša, kamēr zobena turētājs gatavojās cirst. Kā gan viņš tam varēja padoties? Visi instinkti brēktin brēca, ka tad, ja viņš paliks uz ceļiem, viņam noteikti nocirtīs galvu. Kā gan viņam varēja būt izdevīgi pakļauties šim pārbaudījumam, ja tas beidzas ar nāvi? Ko tad, ja Makrībijs tulkojot bija kļūdījies? Ja nu Eno īstenībā bija rakstījis, ka viņam nevajadzētu pakļauties šim sargam, un Makrībijs šo izšķirīgo vārdu bija izlaidis?
Alans un Nīls ierūcās, kad vīra muskuļotā roka pacēla zobenu virs pleca. Džons lika tiem palikt uz vietas un aizvēra acis. Sargi zobus, sargi smaganas, viņš murmināja lakotu valodā, kad vīrietis atvēzēja zobenu virs Džona galvas. Sargi kaklu, jo te tas nāk!
16. nodaļa viŅpus LABА UN LAUNА
Ikviens džins zina, ka nekas nenotiek tīras nejaušības dēļ. Kad tika radīts Visums, cilvēkiem tika dota valdīšana pār zemi, eņģeļiem pār debesīm un džiniem pār veiksmi, kas ir divu iepriekšējo mijiedarbība. Daudzas no nejaušību spēlēm, kas patīk laicīgiem visā pasaulē, cilvēces vispārējām mocībām izgudroja tādi ļaunie džini kā ifriti, tāpat arī tādēļ, lai aiztaupītu pūles lietot savu spēku, jo ifrīti ir ļoti slinka džinu cilts. Bet daži labie džini veltīja savu dzīvi, lai cīnītos pret slikto veiksmi, ko radīja azartspēles. Viena no šīm labajām džinēm, klejojošā džine Edvidžesa, bija centusies izputināt daudzos kazino, izgudrojot azartspēļu sistēmas, lai veicinātu iespējas un vinnētu atkal un atkal. Labajiem džiniem ir aizliegts pelnīt naudu no azartspēlēm, tāpēc Edvidžesai diemžēl nācās savas sistēmas atdot par velti. Un, tā kā ļoti maz cilvēku bija gatavi riskēt ar naudu, izmantojot sistēmu, ko viņi bija ieguvuši tāpat vien, tikai retais jebkad vinnēja tik daudz, cik būtu varējis.
Nimrods atrada Edvidžesu stāvam uz Montekarlo skaistā Belle йpoque kazino kāpnēm. Viņa bija ekscentriska izskata un maiga rakstura sieviete mazliet pāri pusmūžam gluži kā mīļa tante, un Nimrods bija izaudzis, vienmēr saukdams viņu par Edvidžesas tanti, lai gan īstenībā viņa nemaz nebija radiniece. Viņai mugurā bija neizteiksmīga piegriezuma puķaina kleita. Edvidžesa, kā parasti, izskatījās nevīžīga, taču tas diez ko nelīdzēja, lai vairotu laicīgo paļāvību kādai no viņas azartspēļu sistēmām. Bet aiz šīs ekscentriskās nevērības slēpās neparasts matemātisks prāts. Viņa nevarētu precīzi nosaukt policistam savu adresi vai telefona numuru, bet, ja kāds lūgtu viņai atrisināt Fermā teorēmu, viņa to izdarītu, vienlaikus cepot biskvītkūku.
- Nimrod! patīkami pārsteigta, viņa iesaucās.
- Sveika, tante, Nimrods teica, viņu mīļi apskaudams. Viņš paskatījās tai pār plecu uz dažām brošūrām, ko Edvidžesa turēja rokā. Vai drīkstu? Viņa pasniedza Nimrodam vienu brošūru, kuru viņš atvēra un skaļi nolasīja titullapu:
"Vienkārša sistēma, lai uzveiktu iespējas kaitīgajā ruletes spēlē. Pareiza tās lietošana apzinīgam spēlētājam ļaus ātri tikt pie bagātības. Piezīme: vajadzīgas nelielas zināšanas par varbūtības teoriju, Ņūtona mehāniku un gaisa kondicionēšanu."
- Es to saucu par triju minūšu sistēmu, Edvidžesa paskaidroja. To lietojot, laicīgais varētu pārvērst piecsimt dolārus divdesmit trijos miljonos dolāru tikai ar trim ruletes rata pagriezieniem.
- Vai tas nemudinās laicīgos pievērsties azartspēlēm? Nimrods jautāja.
- Tikai īslaicīgi. Ja pietiekami daudz laicīgo pieņems manu sistēmu, tad kazino sāks zaudēt. Un beidzot izkritīs no darījumu aprites. Esmu izskaitļojusi, ka man vajadzīgi tikai seši cilvēki, lai, lietojot sistēmu, vinnētu un tā kļūtu statistiski nozīmīga. Viņa nopūtās.