Skumji, bet vienkāršu metodi nav viegli piedāvāt. Laicīgie gluži vienkārši neuzticas kam tādam, ko var dabūt par brīvu.
Viņi aizgāja uz netālo Cafй de Paris, kur Nimrods pasūtīja kafiju un desertu.
- Kas tevi atvedis uz Montekarlo? Edvidžesa jautāja. Vai atvaļinājums?
- Diemžēl ne, viņš atbildēja. Nē, es šeit esmu džinu darīšanās. Saproti, Aješa ir nolaupījusi manu māsasmeitu Filipu, šķiet, ar nodomu padarīt viņu par nākamo Babilonas Zilo džini.
- Filipu? Edvidžesa pārjautāja. Jā, es varu saprast, kāpēc Aješa izvēlējusies viņu. Meitene ir burvīga, saprātīga, labi spēlē džinverso. Likās, ka viņai ir ļoti pamatīga izpratne par matemātikas principiem, kas ir pamatā spēlei, kurā izmanto septiņus astoņskaldņu astaragali. Bet viņa vēl ir bērns un pārāk jauna, lai kļūtu par nākamo Zilo džini. Viņa ir pelnījusi redzēt kaut ko no dzīves, iekams viņai tiktu uzkrauta tāda atbildība. Nē, tai vajadzētu būt kādai, kas kaut ko redzējusi no dzīves. Tāda kā briesmīgā de Gullu sieviete. Manuprāt, viņa izmisīgi cenšas būt nākamā Zilā džine. Katrā ziņā viņa gadiem ilgi visiem ir stāstījusi, ka dabūs šo darbu.
- Jā, es piekrītu, Nimrods atzina. Bet es drīzāk domāju, ka Aješa izvēlējās Filipu panikā, lai izjauktu Mimi de Gullas iespējas.
- Taisnība, Mimi ir šausmīga sieviete. Bet, ja padomā, kāds gan ļaunums varētu celties no tā, ka viņa to dara? Ja reiz Mimi nonāks viņpus labā un ļaunā, nebūs nekādas nozīmes, no kuras cilts viņa cēlusies.
Tam nevajadzētu būt svarīgi, vai nākamā Zilā džine ir izraudzīta no labas vai ļaunas cilts. Tomēr šai situācijā tam ir nozīme. Ļoti liela.
- Kādā zinā?
- Nesen es ieguvu savā īpašumā Bellili tīstokļu eksemplāru.
- Man likās, ka šī grāmata ir tikai leģenda.
- Man tāpat. Bet es nopirku eksemplāru no Vergilija Makrībija.
- No tā blēža? Vai tā ir īsta?
- Jā, ir gan. Un es uzzināju ko interesantu. Interesantu un satraucošu. Bellili Augstais priesteris Eno apraksta ne vien to, kā iekļūt Iravotumā, bet arī to, kā negodīgs džins varētu graut normālo procesu, kura laikā džins virzās uz priekšu, nonākot viņpus labā un ļaunā. Šķiet, ka vienaldzību pret labo un ļauno rada saskarsme ar Loģikas koku. Tā augļiem un ziedu smaržu.
- Vienmēr esmu lauzījusi galvu, kā tas notiek, Edvidžesa piezīmēja.
- Tomēr, kā raksta Eno, ja augļu sula tiek attīrīta un raudzēta, lai pagatavotu alkoholu, tā kļūst daudzkārt spēcīgāka, un vienaldzība pret ļauno tiek bloķēta. Citiem vārdiem sakot, mēs varētu runāt par džini, tikpat spēcīgu kā Aješu, kas ir vienaldzīga tikai pret labo.
- Un kas tev liek domāt, ka tas ir iespējams, Nimrod?
- Kad Makrībijs man pārdeva sava tulkojuma eksemplāru, viņš pateica, ka kopija pieder vēl vienam džinam. Mimi de Gullai. Tolaik es tam nepiešķīru īpašu nozīmi. Bet, kopš izlasīju šo grāmatu, esmu pārliecināts, ka tieši tāpēc Mimi to gribēja iegūt. Ja Mimi kļūs par nākamo Zilo džini, viņa varētu sagrozīt ierastos rituālus un izmantot šo situāciju savā labā. Ja tā notiktu, spēku līdzsvars būtu izjaukts un atkal valdītu haoss.
- Tas ir satriecoši, Edvidžesa sacīja. Mani pārņem šausmas, iedomājoties, kas varētu notikt, ja Mimi tiešām izdotos kļūt par Zilo džini. Viņas rokās nonāktu Zālamana Burvju grāmata, un jebkura sajūta, ka pastāv spēku līdzsvars, pazustu kā nebijusi. Mimi jaunā spēja piesaistīt citus džinus savai gribai padarītu viņu par īstu diktatoru. Pareizāk sakot, diktatori. Edvidžesa drūmi papurināja galvu. Mimi vienmēr piemitusi godkāre. Un viņai ar to vēl nebūtu diezgan. Iespējams, viņa mēģinās nodrošināt, lai viņas meita… kā viņu sauc…?
- Lilita.
- Jā, Lilita. Nejauks bērns. Iespējams, viņa mēģinās nodrošināt, lai meita nomainītu viņu kā Zilā džine. Tā mēs varētu piedzīvot de Gullu dinastiju Babilonā.
- Tas man nebija ienācis prātā, Nimrods atzinās. Bet tev, protams, ir taisnība. Ko lai mēs darām?
- Mums viņa jāaptur, Nimrod. Lūk, kas mums jādara. Es gribu teikt, mēs nevaram ļaut Aješai padarīt Filipu par nākamo Zilo džini, tāpat kā nevaram pieļaut, ka šo amatu ieņemtu Mimi de Gulla. Tā būtu ļoti slikta izvēle, īpaši tad, kā tu saki, ja viņa izstrādājusi paņēmienu, kā sagrozīt Zilās džines rituālus saviem ļaunajiem nolūkiem. Vienīgi jautājums ir tāds: ja tā nebūs Filipa un nebūs Mimi de Gulla, kura tad? Vai zini ko? Tev jāatrod kāda cita, kas būtu piemērota. Tai, protams, jābūt kādai no sieviešu kārtas. Un kāda, kurai var uzticēties, ka vina neizmantos šo stāvokli saviem mērķiem.
- Jā, es pilnīgi piekrītu, Nimrods teica. Tas arī ir iemesls, kāpēc esmu šeit, Montekarlo. Domāju, ka tu varētu pildīt šo amatu.
- Es? Kā tev radusies šāda ideja? Es tam galīgi neesmu piemērota.
- Muļķības, -Nimrods iebilda, apskaudams Edvidžesas plecus. Īstenībā tu būtu nevainojama. Tu esi neprecējusies, intelektuāli augsti attīstīta, vairāk nekā simt gadus veca, ar valsts dienestā pavadītu mūžu, un, pats svarīgākais, tu esi laba persona. Tiešām, nevaru iedomāties nevienu citu, kas būtu piemērotāka šim darbam.
Edvidžesa pasmaidīja. Vai tiešām tu tā domā? Edvidžesa vēl kādu brīdi smaidīja, tad smaids pēkšņi pazuda un viņa papurināja galvu. Bet es to nevarētu darīt. Viens ir nostādīt sevi viņpus ļaunā. Bet pavisam kas cits viņpus labā. Man tas nemaz nepatiktu. Turklāt man jādomā par savu darbu. Esmu pārāk aizņemta. Es gribētu tev palīdzēt, Nimrod, tiešām gribētu. Es vienmēr esmu tevi mīlējusi. Kopš tu vēl biji jauns džins. Bet ir simt dažādu iemeslu, kāpēc es to nevaru darīt. Un tikai tāpēc vien, ka šobrīd nespēju iedomāties vairāk par diviem iemesliem, nenozīmē, ka tie nav svarīgi.
Nimrods samierinoši pamāja. Vajadzēs rīkoties uzmanīgāk, ja viņš vēlreiz mēģinātu pierunāt Edvidžesu kļūt par nākamo Babilonas Zilo džini. Bet, paskatoties uz mazo brošūru sev rokā, viņam pēkšņi ienāca prātā kāda doma.
17. nodala viltus edips
Pēc dažiem ilgiem mirkļiem Džons atvēra vienu aci, tad otru, aplika rokas ap kaklu, norija siekalas un, atvieglots, ka galva vēl aizvien izrādījās uz pleciem, lēni paskatījās apkārt. Vīrietis ar zobenu bija prom. Lai gan Džons bija jutis kaut ko pieskārāmies kaklam, tas noteikti nebija zobens. Vai tomēr bija? Paberzējis kaklu zem pakauša, kur uz brīdi bija pieskāries asmens, viņš uz rādītājpirksta atklāja asiņu traipu. Viņš norija siekalas un nokremšļojās, it kā gribētu pārbaudīt, vai ar kaklu viss kārtībā, tad papurināja galvu un uzrunāja Alanu un Nīlu, kas joprojām gulēja zemē, ar ķepām aiz seguši acis.
- Ei, puiši! Viņš bija priecīgs atklāt, ka atkal runā angliski. Viss kārtībā. Vīrs ar zobenu ir prom. Un man vēl aizvien ir galva.
Abi suņi pielēca kājās un skriešus metās nolaizīt viņam seju un rokas.
- Manuprāt, tas izskatījās daudz briesmīgāk, nekā izjutu, viņš teica, ņurcīdams suņiem ausis. Kaut gan sajūta bija pavisam īsta, ticiet man. Savādi, bet joprojām varu atcerēties sajūtu, kad zobens pieskārās manam kaklam. Viņš nodrebinājās un pasmaidīja. Gluži kā bārdas nazis frizētavā.
Alans ierējās un pieskrēja klāt kādam priekšmetam zemē. Tas bija zobens.
Paceļot to un ar īkšķi aptaustot asmeni, Džonam neradās šaubu, vai zobens ir īsts, tas bija ass. Viņš vairākas reizes pacēla to gaisā, nebūdams drošs, vai piedzīvotais ir vai nav bijusi ilūzija. Vai seši pārējie sargi, kas viņu gaidīja priekšā, būs vēl reālāki par šo? Katram gadījumam viņš nolēma paņemt zobenu līdzi.