Viņi turpināja iet uz leju pa spirālveida taku, bet nebija gājuši ilgāk par piecām vai desmit minūtēm, kad sastapa arābu ulānu zirga mugurā, kas bija ģērbies viscaur melnā ar pieskaņotu galvassegu. Zirgs, arī melns, satraukti mīņājās zem jātnieka, kurš pastiepa šķēpu Džonam. Zēns pieskārās smailei un atklāja, ka, tāpat kā zobens, tas bija gluži reāls.
- Atkailini krūtis, jātnieks teica arābiski, kas laimīgā kārtā tagad bija valoda, ko Džons varēja saprast. Par spīti tam, viņš bija ne mazāk satraukts, ļaujoties jātnieka šķēpa smailei kā bendes zobenam. Viņš pat nedomāja, ka varētu sākt cīņu. Zēns ar zobenu nebija nekāds pretinieks jātniekam ar šķēpu.
Džons darīja, kā pavēlēts, lūgdamies, kaut šķēpa dūriens nebūtu nāvējošāks par zobenu. Atpogājis kreklu, viņš atsedza krūtis un vēroja, kā jātnieks aizauļoja dažus jardus pa taku un tad pagrieza apkārt zirgu. Nākamajā sekundē jātnieks izstiepa šķēpu pret Džonu un metās uzbrukumā.
- Palieciet, kur esat, puiši! Džons uzkliedza un, murminādams klusu lūgšanu, aizvēra acis.
Šoreiz zēns pat juta zemi nodrebam zem kājām un ar nāsīm uztvēra spēcīgu zirga smaku, līdz, mazliet pavēris acis, atklāja, ka viņu apņem putekļu mākonis, ko bija sacēluši melnā ērzeļa pakavi, bet viņš joprojām ir dzīvs, un jātnieks nekur nav redzams.
Alans aiz atvieglojuma skaļi nopūtās un, aizrijies ar putekļiem, noklepojās. Nīls nopurināja galvu un tad paguris apgūlās, vērodams, kā viņa jaunais saimnieks pārbauda savas krūtis un tad aizpogā kreklu.
- Pēc Eno rakstītā, Džons sacīja, aiz bailēm drebēdams, vēl ir četri sargi, kuriem man jāpakļaujas, pirms nogalināšu piekto. Es tikai ceru, ka tas būs tas pats idiots, kas izdomāja šos stulbos pārbaudījumus. Esmu kā nervu kamols. Viņš pievilka Alana galvu cieši pie krūtīm. Paklausies, kā sitas mana sirds, nervozi iesmējies, viņš teica. Tā jūtas kā mazs putniņš, kas grib izkļūt no būra. Liekas, šodienas beigās mēs zināsim, vai mana sirds ir vai nav vesela. Varbūt to ir vērts noskaidrot.
Džons varonīgi devās tālāk lejup pa spirālveida taku, un drīz vien viņam nācās pakļauties strēlniekam, kas izšāva bultu, kura viņam netrāpīja, un tad milzīgam cīkstonim, kas pacēla un sažmiedza viņu, nenodarot neko sliktu. Līdz piektajam pārbaudījumam, kad Džonam vajadzēja iebāzt galvu lauvam rīklē, šie pazemes sargi jau sāka kaitināt.
- Manuprāt, jau pēc pirmajiem trim viss ir skaidrs, viņš teica, iedams cauri liesmai, ko izpūta ugunsspļāvējs pūķis, ka nekas liels nenotiks. Es domāju, ar trim būtu pieticis.
Pēc sestā no septiņiem pārbaudījumiem Džons bija emocionāli iztukšots un diez vai spējīgs nogalināt pat siseni, kur nu vēl to, kas viņu gaidīja aiz takas nākamā pagrieziena. Viņš mēģināja uzmundrināt sevi, lai stātos pretī pēdējam no septiņiem sargiem. Man šķiet, ka neviens pa īstam nebūs jānogalina, viņš teica Alanam un Nīlam. Arī es taču paliku dzīvs. Kā jūs domājat?
Abi suņi sparīgi ierējās, bet klusībā cerēja: ja Džonam tiešām būs jānogalina, tad tā varētu būt īsta govs, un viņi tiktu pie svaigas gaļas. Jo, tā kā abi bija suņi, tos nemocīja saimnieka sirdsapziņas pārmetumi par citas dzīvas būtnes nogalināšanu vismaz tādas, kas nebija kukainis.
Bet nekas nebūtu varējis sagatavot Džonu tam, ko viņš sastapa aiz spirālveida takas nākamā pagrieziena. Jo tur, ģērbies savā iemīļotajā Badoglio firmas uzvalkā ar gaišām svītriņām, ar savām labākajām Cascio Ferro kurpēm kājās viņam mugurā pat bija krekls, ko Džons un Filipa viņam bija dāvinājuši uz Ziemassvētkiem, stāvēja Džona tēvs.
- Sveiks, Džon! tēvs sveicināja. Prieks tevi satikt.
- Tēt, Džons brīnījās. Ko tu te dari?
- Nē, ko tu te dari?
Alans un Nīls skrēja pretī savam brālim, bet, kad tie jau grasījās palēkties un nolaizīt viņam seju, kā to parasti darīja mājās, un Gonta kungam pēc tam nereti nācās noņemt un noslaucīt brilles, jo, saslējušies pakaļkājās, suņi bija tikpat gari kā brālis, tie pēkšņi apstājās un, satraukti rūkdami, it kā juzdami, ka kaut kas nav kārtībā, atkāpās no stāva, kas rēgojās uz takas. Alans un Nīls paskatījās uz Džonu un vairākas reizes ierējās, un Džonam nebija jājautā suņiem, lai zinātu, ka vīrietis uz takas nebija nevarēja būt viņa tēvs. Un tomēr…
- Kā tu šeit nokļuvi, tēt?
- Tas ir labs jautājums. Es pats īsti nezinu.
Tā bija laba atbilde, ciktāl tā atbilda patiesībai. Bet, ņemot vērā iepriekšējos sešus sargus, Džons diez ko nesliecās ticēt pats savām acīm, ka viņa tēvs tiešām bija šeit. Protams, ja vien visi iepriekšējie pārbaudījumi nebija gudri izplānoti, lai maldinātu viņu par šā pēdējā sarga realitāti. Džons piegāja pie tēva un uzlika roku viņam uz pleca. Uzvalks bija no kašmira auduma un pēc taustes noteikti bija īsts. Un vai tas nebija viņa iemīļotais odekolons? Pat piparmētru konfekte Edvardam Gontam uz mēles izskatījās vietā: Gonta kungs vienmēr tās sūkāja pēc cigāra smēķēšanas. Ja tas bija Džona iztēles auglis vai kāda ilūzija, tad tā bija tikpat reāla kā zelta pulkstenis tēvam uz rokas. Un tāpēc Džons saprata, ka nevar cirst šim vīrietim ar zobenu un nogalināt viņu, pilnīgi nepārliecinājies, ka viņam darīšana ar krāpnieku vai ko tādu, kā nemaz nav.
- Tēt, viņš piesardzīgi ierunājās.
- Jā, Džon.
- Vai atceries to mazo zelta Brīvības statuju uz rakstāmgalda tavā kabinetā? Es tai nolauzu roku, kas tur lāpu. Tas atgadījās nejauši. Jau sen gribēju tev to pateikt. Es to pielīmēju vietā ar superlīmi, bet diez cik labi tas neizdevās. Man tiešām ļoti žēl.
Tas notika, kad uzradās Nimrods un lūdza dvīņus palīdzēt viņam atgūt Zālamana Burvju grāmatu. Zēnam nebija nekāda attaisnojuma par statuetes sabojāšanu. Viņš nevarēja paskaidrot, kā tas gadījās. Izlikdamies, ka saņēmis Akadēmijas balvu, viņš neuzmanīgi to pacēla gaisā, un roka ar lāpu nolūza. Stulbā mantiņa bija maksājusi 25 000 dolāru, un Džonam šķita pilnīgi neiespējami, ka tēvs to uzņemtu mierīgi. Tāpat, pēc viņa domām, tēvs nekādā ziņā nejustos priecīgs, ka viņš ieradies Irākā. Galu galā viņš bija piekritis, ka Džons un Filipa drīkst doties līdzi Nimrodam tikai uz Stambulu un Vāciju.
- Es tiešām nezinu, kā tas notika, viņš teica. Notika, un viss. Kā reizēm mēdz gadīties. Džons paraustīja plecus. Piedod.
- Tas nekas, dēls. Es saprotu. Tur neko nevar līdzēt. Turklāt tā ir tikai greznumlieta, vai ne? Un Edvards Gonts uzsmaidīja savu jaukāko, iecietīgāko smaidu. Viņš nelādējās un nedraudēja Džonu pārmācīt un neliedza zēnam kabatas naudu uz sešiem mēnešiem. Tas nemaz neizskatījās pēc īstā Gonta kunga. Vismaz ne tā Gonta kunga, kāds viņš bija ziemā. Filipai patika vainot savus vecākus, ka tie vairāk rūpējas par mēbelēm un mākslas darbiem nekā par saviem bērniem, un, kaut gan Džons zināja, ka tā nebija taisnība, viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka īstais tēvs viņam būtu nolasījis pamatīgu lekciju. Viņš nešaubījās, ka pat te, Irākā, viņa tētis par to būtu bijis nikns.
- Tēt? Es tikai gribu, lai tu to zinātu. Tas nav nekas personisks, labi?
Tā runādams, Džons cirta savam tēvam ar zobenu, rūpīgi ievērodams Eno stingro instrukciju: "Traucētājam bez iebildumiem jānogalina septītais sargs vai arī jāsaskaras ar pilnīgu savu ezoterisko centienu izjukšanu." Džonam nebija īsti skaidrs, ko nozīmē "ezoterisks", bet viņš bija pārliecināts, ka Eno instrukciju nepildīšana vārds vārdā varētu novest pie tā, ka viņš nekad vairs neredzēs savu māsu vismaz to māsu, kuru viņš pazina un mīlēja.