Bet, ja Džons bija sagaidījis, ka zobens izies cauri gaisam, viņš kļūdījās. Viņa cirtiens likās briesmīgi stiprs. Jo ļaunāk bija tas, kas Džona tēvs skaļi iekliedzās, it kā tiešām būtu nogalināts. Viņš arī nepazuda kā pārējie sargi. Viņš uz mutes nokrita zemē un nekustīgi gulēja asiņu peļķē. Asinīs, kas izskatījās gluži slapjas un īstas, un sarkanas.
Džons iekliedzās.
- Ko es esmu izdarījis? viņš vaimanāja.
Džons aizsvieda zobenu un ātri nometās ceļos blakus savam upurim. Zēnam sametās slikta dūša, un viņš bija šausmīgi uztraucies, ka ir izdarījis ko šausmīgu. Viņam iešāvās prātā, ka Eno kaut ko sajaucis vai Vergilija Makrībija tulkojums bijis kļūmīgs. Miris šis cilvēks joprojām izskatījās tieši kā Džona tēvs.
- Nē, nē, nē, lūdzu, nē, tas nevar būt.
Ar drebošām rokām viņš noņēma mirušajam vīrietim brilles un iebāza tās uzvalka krūšu kabatā, kur atrada cigāra tūbiņu ar Manyana Grand Cru, kas bija viņa tēva iemīļotā marka. Kāpēc lai neīstajam Edvardam Gontam vispār būtu vajadzīgs cigārs?
- Tēt, lūdzu, mosties! viņš sauca. Es tā negribēju. Bet pēc asiņu daudzuma zemē un viņa sejas krāsas bija skaidrs, ka šim vīrietim nekas vairs nevar līdzēt. Džons cieši aizmiedza acis, kad no tām sāka līt asaras un krita uz mirušā bālās sejas.
- Piedod, viņš lūdzās, tagad gandrīz bezpalīdzīgs aiz bēdām un, par spīti visam iepriekšējam, pilnīgi pārliecināts, ka tiešām nogalinājis pats savu tēvu. Tēt, man ļoti, ļoti žēl.
Nespēdami pārliecināt Džonu, ka tas noteikti nebija viņa tēvs, Alans un Nīls neveiksmīgi mēģināja aizvilkt viņu prom no mirušā. Un vairākas minūtes Džons, nometies ceļos, ar aizvērtām acīm palika blakus līķim.
Tad Nīls skaļi ierējās, un, atvēris acis, Džons redzēja, ka līķis, kas pirms brīža likās tik īsts, bija pazudis.
Džons papurināja galvu un nedroši nopūtās. Viņš vārgi uzsmaidīja Nīlam, apzinoties, ka tā galu galā bija ilūzija. Tik un tā viņš zināja, ka nejutīsies ērti par notikušo, līdz atkal nebūs cieši apskāvis savu īsto tēvu.
Alans, kas bija aizskrējis lejup pa taku izlūkot tālāko ceļu, tagad lēkšoja atpakaļ. Suns vairākas reizes ierējās un, satvēris zobos Džona krekla piedurkni, pūlējās piecelt viņu kājās.
Labi, labi, Džons teica. Es nāku.
Sekojot Alanam un Nīlam lejup pa taku spirālveida tunelī, kas vijās apkārt Samaras torņa pazemes daļai, pēkšņi varēja saprast suņu satraukumu, jo taka beidzās un viņi nonāca pie zemām durvīm sienā. Sniegdamās aptuveni galda augstumā, tās bija senlaicīgas koka durvis, apsistas ar melnām naglām un aprīkotas ar lielu, melnu dzelzs rokturi, kas bija veidots cilvēka galvas formā. Tā bija vīrieša galva ar pīnēs sapītu bārdu, un cirtainie mati ieskāva viņa seju. Bet iespaidīgāk izskatījās tas, ka vīrieša dzelzs mēle bija izvilkta no mutes un pienaglota pie durvīm. Pēc Džona domām, tā bija pārsteidzoša, taču nepārprotama zīme, it kā kāds iespējams, Eno gribētu brīdināt ikvienu, kas vēlētos pagriezt rokturi, nekad neizpaust noslēpumu, kas atrodas viņpus durvīm.
Eno bija devis diezgan skopu informāciju par to, kas Džonu varētu sagaidīt tagad. Pēc visiem pārbaudījumiem Džons vilcinājās pagriezt rokturi. Viņpus durvīm atradās Iravotuma, bet viņš nebūtu īpaši pārsteigts, ja ieraudzītu septiņgalvainu tīģeri. Vai kaut ko vēl ļaunāku, ko viņš patlaban nemaz nespēja iedomāties.
- Kā jums šķiet, puiši? viņš jautāja Alanam un Nīlam, kas joprojām ostīja durvis. Ei, man nupat ienāca prātā. Ja nu tās ir slēgtas?
Tā tiešām izrādījās, un Džonam nācās palauzīt galvu vairākas minūtes, lai saprastu, ka naglu vajag izņemt no izbāztās mēles. Un durvis, ko saturēja vienkārša bulta, atvērās.
- Vēsi, Džons sacīja un, pavilcis durvis uz savu pusi, pieliecās un iegāja pa tām.
Atšķirībā no lāpu apgaismotās spirālveida takas, kas viņus bija vedusi apkārt Samaras torņa daļai vairākus simtus pēdu zem zemes, aiz durvīm bija neiespējami noticēt, ka viņi vispār ir pazemē, un kādu brīdi Džons un abi suņi izbrīnā sastinga.
Skatienam pavērās jūra, kas rāmi apskaloja smalku, zeltainu smilšu krastu. Viegls vējiņš bužināja Džona matus, un sejā iesitās atsvaidzinoša, iesāla dvesma. Tomēr, kas patiesi pārsteidza viņu, nebija jūras lielums, pat ne vējš, kas ar ņirbu vilnīšiem pārklāja ūdens virsmu, bet gan fakts, ka viņš varēja redzēt tai pāri īpašās gaismas dēļ. Tai piemita neskaidrs mēnesgaismai līdzīgs blāvums, kas neizstaroja karstumu un vedināja domāt, ka tam pamatā ir elektriska izcelsme. Un, pavēries augšup, Džons atcerējās televīzijā redzētas dokumentālās filmas par ziemeļblāzmu. Kopiespaids bija kā pasaule pasaulē.
Viņš mēģināja iedomāties, kāds gan ģeoloģisks notikums varētu izskaidrot šādas pazemes valstības esamību. Reiz pirms vairākiem gadiem viņš kopā ar vecākiem bija apmeklējis milzīgu alu Kentuki pavalstī. Bet tā šķita kā truša ala salīdzinājumā ar to, ko Džons redzēja pašlaik. Pat pasaules lielākajās alās nebija savs klimats un dīvaina gaisma.
Pēc septiņiem nogurdinošiem pārbaudījumiem jūsmīgais apbrīns, ko Džons šobrīd izjuta, šķiet, pilnīgi atjaunoja viņa spēkus. Varbūt tas bija tīrais, spirdzinošais gaiss, kas smaržoja stipri atšķirīgi no automašīnu piesārņotās atmosfēras, ko viņš bija pieradis elpot virszemē. Alans cītīgi ošņāja ūdensmalu un tad paskatījās uz Džonu, it kā jautādams: Kas notiks tālāk?
- Eno kaut ko minējis, ka te būs laiva, Džons teica, rokā mētādams pāris divdesmit piecu centu monētas. Pēc Augstā priestera rakstītā, laiviniekam vajadzēja iedot divas monētas, un, lai gan viņš nepaskaidroja, kādā valūtā, Nimrods bija teicis, ka tam droši vien neesot nozīmes. Nav ne miņas no laivas.
Kamēr viņš to teica, Nīls, kura acis bija modrākas par brāļa un jaunā saimnieka acīm un kurš bija pētījis noslēpumaino apvārsni, jo nebija iespējams tieši noteikt, kur zeme virs viņiem balstījās uz zemes zem viņiem, tāpat kā nebija iespējams precīzi pateikt, kur jūra beidzas un kur mirdzošās, elektriskās debesis sākas, ierējās, jo tālumā uz ūdens virsmas kaut kas parādījās.
- Kas tur ir, Nīl? Džons jautāja, sekodams lielā suņa skatienam. Vai tu ko redzi?
Nīls atkal ierējās un iebrida ūdenī, taču, skaļi iesmilkstējies, metās krastā, jo, kā Džons atklāja, ezera ūdens bija karsts. Tas izskaidro šos mākoņus, viņš teica.
- Tie ir tvaika mākoni. Viņš nolaizīja pirkstu, ko bija iemērcis ūdenī. Citādi tas visādā ziņā ir dzerams. Zēl, ka nepaņēmām līdzi šķīstošo kafiju. Tiešām, tas ir pietiekami karsts.
Nepagāja ilgs laiks, līdz Džons priekšmetu uz ūdens spēja sazīmēt kā cilvēka augumu, kas izslējies stāvēja lāivas pakaļgalā un īrās uz viņu pusi ar vienu garu airi kā Venēcijas gondoljers. Bet tikai tad, kad laiva beidzot atdūrās pret krastu, viņš aptvēra, ka tas ir tikai cilvēka veidols, jo laivinieks bija automāts, it kā no misiņa veidots robots.
Sveicināti, Džons nervozi teica. Sakiet, vai jūs varētu pārcelt mūs pāri jūrai uz Babilonas Zilās džines pili? Viņš pasniedza divas divdesmit piecu centu monētas, kas diez vai šķita atbilstošas. Laivinieks klusējot paņēma monētas savā misiņa rokā un tad norādīja uz sēdvietām laivas priekšgalā. Visi trīs ātri iekāpa laivā.
Ar pārcilvēcisku spēku garais misiņa airētājs atgrūda laivu no krasta, un pēc brīža viņi traucās pa karsto ūdeni ar ātrumu, kas liktos neiespējams, ja vien neairētu dīvainais metāla vīrs. Drīz vien krasts viņiem aiz muguras bija pazudis.