Džons pieklaudzināja pie laivas ozolkoka malām.
- Ceru, ka viss būs kārtībā, viņš teica. Negribētu, ka mums būtu jāglābjas peldus. Piecas minūtes šai ūdenī, un es izskatītos kā vārīts vēzis. Viņš vairāk bija uztraucies par suņiem nekā par sevi. Zēnam likās, ka viņam kā džinam karstais ūdens nebūtu īpaši kaitējis, bet par suņiem viņš nebija tik drošs.
Pagāja stunda, tad vēl viena, un pēc kāda laika Džons aizmiga un sapnī redzēja ko patīkamu. Tas uzreiz tika aizmirsts, kad viņš atkal atvēra acis un pamanīja, ka tālumā var saskatīt krastu ar kokiem. Alans un Nīls laivā nepacietīgi mīņājās, jo viņi vēlējās darīt to, ko dara suņi pēc ceļojuma, kad atrod piemērotu koku.
Džons paskatījās uz laivinieku un, pieklājīgi palocījis galvu, sacīja: Tas ir ļoti laipni no jūsu puses. Tiešām nezinu, kā mēs citādi būtu tikuši galā.
Laivinieks neko neatbildēja.
Ja tas nav nepiedienīgs jautājums, Džons neatlaidās, mēģinot iesaistīt misiņa laivinieku sarunā. Redziet, pasauli veido vislielākā dažādība, vai ne? Bet kāpēc viņi jūs izgatavoja tieši no misiņa?
Laivinieks nevarēja runāt. Tik daudz bija skaidrs. Bet, tā kā tas varēja airēt, tad varēja arī norādīt. Laivinieks uz brīdi pārstāja airēt un, atbildot uz Džona jautājumu, ar garu misiņa pirkstu norādīja uz debesīm virs viņiem un atkal sāka airēt. Džons pieklājīgi pamāja ar galvu, un pagāja vairākas sekundes, iekams viņš saprata, kāda īsti nozīme bija airētāja žestam. Jo vienīgi no misiņa izgatavots airētājs jebkad varētu pārdzīvot to, kas notika pēc tam.
18. nodaļa filipas GONTAS DIENASGRĀMATA (TURPINĀJUMS)
DABISKI, ka esmu noslēpusi šo dienasgrāmatu, lai to neatrastu Glamdžobas jaunkundze, Aješa vai kāds no viņas neredzamajiem kalpotājiem. Jo, manuprāt, viņi to paņemtu un iznīcinātu kaut vai tāpēc, ka tā ne vien palīdz man noteikt, cik ilgi te esmu bijusi, bet arī ļauj pārdomāt šo to, ko esmu sacījusi un darījusi, un apjaust pārmaiņas sevī. Tās pārmaiņas, kuras aprakstīja Aješa un kuras veicina šejienes gaiss un ūdens, kaut gan neesmu dzērusi Glamdžobas jaunkundzes ābolu sulu. Pārmaiņas, kuras rada Loģikas koka tuvums.
Es esmu redzējusi šo koku, un neko glīts tas nav. Tas aug īpašā istabā pilī un izskatās vairāk pēc veca ozola nekā pēc ābeles, lai gan tajā ir āboli. Bet nevar būt nekādu šaubu, ka tas kaut kādā veidā mani ietekmē. Kā gan citādi var izskaidrot to, ko brokastu laikā pateicu Glamdžobas jaunkundzei?
Viņai bija aizmiglots skatiens, un viņa sentimentāli runāja par to, ko vēlēsies pirms atgriešanās Grīnvilā Ziemeļkarolīnā (laikam pēc tam, kad Aješa būs devusies uz lielo lampu debesīs). To visu ļoti labi varēja paredzēt iepriekš. Lai vai kā, bet es visu noklausījos un tad ieurbos viņā ar savu visļaunāko skatienu un pateicu, ka tad, kad "vecā sikspārne" būs mirusi, es ieradīšos Glamdžobas jaunkundzei pakaļ un uzlikšu viņai elementālo.
- Uguns elementālo, es ļauni teicu. Patiesi pretīgu un mānīgu, kas jums paliks uz visiem laikiem.
Bija vēl vairāk, daudz vairāk. Bet man kauns pierakstīt tos riebīgos vārdus, ko teicu nabaga Glamdžobas jaunkundzei, kura aizgāja no brokastu galda asarās. Aješa šķita pilnīgi vienaldzīga pret to, ko es biju teikusi viņas kalponei un pavadonei. To laikam sagaida no kāda, kas ir ārpus labā un ļaunā. Bet tas mudināja pateikt viņai, ka, manuprāt, es kļūstu nevis par loģisku, bet gan par visnotaļ nejauku personu.
- Sākumā tas ir pilnīgi normāli, viņa atteica. Loģika var būt prasīgs skolotājs, Filipa. Kamēr tu iemācīsies to pielāgot, tavs prāts mudinās fakta loģiku pārvērst kādā galējā rīcībā. Reizēm tas var būt ļoti nepatīkami. Glamdžobas jaunkundzi tu uztver kā vienu no šķēršļiem ceļā, lai tiktu prom no šejienes, tāpēc gribētu to novākt.
Lai cik liela taisnība būtu tam, ko Aješa teica, nav šaubu, ka esmu sākusi kļūt par tikpat cietsirdīgu personu kā viņa. Un tas manī vieš šausmas. Bet ko es varu darīt?
TREŠĀ DIENA. Īstenībā nemaz neesmu īsti droša, cik ilgi šeit jau esmu, jo dienasgaisma valda ļoti ilgi un tumsas gandrīz vispār nav. Var gadīties, ka arī laiks šeit rit lēnāk, kā mēdz notikt, kad veic transubstanciāciju un ievieto sevi pudelē vai lampā. Iespējams, līdzīgā veidā Gaisa pils un Iravotuma eksistē ārpus normāla laika un trīsdimensiju telpas. Eno grāmatā par to gan nekā nav, bet viņš to rakstīja pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Neliekas ticami, ka senais Bellili Augstais priesteris būtu zinājis kaut ko par relativitāti un astrofiziku.
Lai vai kā, pēdējā laikā divas reizes esmu aizgājusi gulēt, kad ārā ir gaišs, un pamodusies secinājusi, ka nekas nav mainījies. Apjautājos par to Glamdžobas jaunkundzei, bet pēc tā, ko vakar viņai pateicu, viņa ar mani vairs nerunā. Protams, nevarēju novaldīties, lai nepateiktu ko citu, lai sāpinātu nabaga sievieti. Un dīvainā kārtā šoreiz es tiešām jutu kaut ko nocietināmies sevī it kā mana sirds vai arī kas tur iekšā ir un liek raizēties par citu jūtām, būtu savilkusies mazā dūrītē. Tiešām ļoti dīvaina sajūta. Un tomēr…
Tas viss nemaz nav tik ļauni. Ir arī kāds labums, ja dzīvē vairāk vadās pēc loģikas. Piemēram, es sāku saprast kaut ko diezgan svarīgu: tas, kā viss pasaulē notiek, ir pilnīgi vienaldzīgs tam, kas ir augstāks. Reizēm kaut kas gluži vienkārši ir, un nav nekādas jēgas spriest, vai tas ir pareizi vai nepareizi.
Tomēr es tiešām vēlos, kaut ierastos Džons. Es viņu tagad jūtu spēcīgāk, un tas liek domāt, ka tā sajūta, kas man bija, kad sāku rakstīt šo mazo dienasgrāmatu, ka viņš nāk mani glābt, ir pareiza. Var gadīties, ka viņš ir tuvāk, nekā es domāju. Tas, protams, ir vēl viens iemesls, kāpēc slēpju šo dienasgrāmatu savā istabā. Es domāju, ka Aješa nemaz nejūt viņa klātbūtni. Vai arī, ja jūt, tad tas, ka mēs esam dvīņi, liek viņai sajaukt brāļa klātbūtni ar manējo.
TAJĀ PAŠĀ VAKARĀ. Divas reizes esmu atgriezusies dārzā pie kāpnēm, kuras, pēc Pusēna kunga teiktā, ved lejup uz Bocca Veritas patiesības muti. Bet abas reizes tur atradu Glamdžobas jaunkundzi kopjam rozes. Toties šodien Glamdžobas jaunkundze nekur nebija redzama, vienīgi nabaga Pusēna kungs, pieķēdēts pie krēsla, vēl aizvien skaļi lasīja Cilvēku dzelzs maskā. Pirms noskrēju lejup pa kāpnēm, es apstājos un atvainojos viņam, kas, manuprāt, bija ļoti jauki, ņemot vērā to, ko viņš man lika piedzīvot.
Ticiet vai ne, Pusēna kungs, jūs te nepaliksiet uz mūžīgiem laikiem, es viņam teicu. Kad es būšu Zilā džine, no šī soda jūs atbrīvošu.
"D'Artanjans, vēl apjucis un nomākts no sarunas, kas viņam nupat bija ar karali…"
Pusēna kungs turpināja lasīt, jo, šķiet, neko citu viņam tagad nebija atļauts sacīt. Viņš vārgi pasmaidīja, bet lasīšanu nepārtrauca.
"…jautāja sev, vai viņš tiešām ir pie pilna prāta; vai šī scēna bija risinājusies Vo; vai viņš, D'Artanjans, tiešām bija musketieru kapteinis un Fukē pils īpašnieks, pie kura Luijs XIV patlaban baudīja viesmīlību."
Pametusi nabaga vīrieti viņa nelaimīgā likteņa varā, noskrēju lejā pa kāpnēm, kur cerēju atrast BV.
Nokļuvu nespodri apgaismotā grotā. Gaisma bija mazliet spilgtāka grotas dziļumā, tāpēc gāju uz to pusi, kur mani gaidīja šaušalīga sastapšanās. Jo tur, novietota kā puķu vāze ķieģeļu sienas nišā, atradās cilvēka galva, kuras acis manā klātbūtnē pavērās un nemirkšķinot raudzījās manī kā spožas, mazas gaismiņas. Tā kā visi mati bija pazuduši un uz galvas atlikusī miesa bija ieguvusi ģērētas ādas krāsu un faktūru, nebija iespējams aprakstīt šo briesmīgo radījumu, izņemot to, ka šī reiz bijusi cilvēka galva.