- Uzdod savu jautājumu, galva teica, kaut gan lūpas kas nu no tām bija palicis kustējās tik maz, ka es paskatījos apkārt, vai kāds mani neizjoko. Balss tomēr skanēja diezgan atbilstoši galvai tā nāca it kā no dziļas, tumšas bedres. Jutos tik aizkustināta par galvas nožēlojamo izskatu, ka nelikās pieklājīgi jautāt par savu situāciju.
- Kas jūs esat? es jautāju galvai. Un kā jūs šeit nokļuvāt?
- Kādreiz man bija vārds. Šis vārds bija Čārlzs Gordons. Daži cilvēki mani sauca par Ķīnieti Gordonu, kaut gan esmu dzimis Londonā. Es reiz biju britu armijas ģenerālis, mani sagūstīja ienaidnieki vairāk nekā pirms simt gadiem un nodeva mani dažiem burvjiem un dēmonu pielūdzējiem. Viņi iegremdēja mani līdz kaklam sezameļļā un noturēja tajā četrdesmit nedēļas. Šai laikā tika veikti kādi neiedomājami ļauni rituāli. Un miesa nokrita man no kauliem. Beidzot manu galvu noņēma no ķermeņa un daudzus gadus vadāja apkārt sudraba kastē, demonstrēja tirgus laukumos, kur es izteicu pareģojumus. Tad Aješa mani izglāba un ievietoja šeit, un kopš tā laika šīs grotas vēsumā esmu baudījis zināmu mieru. Jo, tā kā nekad nevaru nomirt, mani nevar apglabāt. Lūk, kas es esmu. Un tā nokļuvu šeit. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Cik šausmīgs stāsts, es teicu. Vai neviens neko nevar darīt? Vai nav nekādu cerību?
- Visas cerības ir zudušas, Gordons atbildēja. Un cerība, par kuru es sapņoju, bija tikai sapnis. Cerība nav nekas vairāk kā senaizmirstas atmiņas. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Vai nav nekā tāda, ko es jūsu labā varētu darīt?
Ķīnieša Gordona galva brīdi klusēja. Es gribētu uzsmēķēt cigāru, viņš teica. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Tad jūs to dabūsiet, es apsolīju.
Tas bija mazākais, ko varēju izdarīt. Aizskrēju atpakaļ uz māju, lai paņemtu cigāru no lielās mitrinātāja kastes, kas atradās uz bibliotēkas galda. Aješai patīk uzsmēķēt kādu pēc pusdienām pie kafijas.
Atgriezusies grotā, ieliku cigāru starp Gordona izstieptajām lūpām, aizdedzināju to un vēroju viņa acīmredzamo labpatiku.
- Gadiem ilgi neesmu smēķējis cigāru, Gordons teica.
- Mans tēvocis Nimrods apgalvo, ka smēķēšana cilvēkiem kaitējot, es sacīju. Ka vienīgi džiniem vajadzētu smēķēt. Es pasmaidīju un uzmanīgi to apdomāju. Bet, ņemot vērā apstākļus, nedomāju, ka jums tas nodarīs ļaunu. Es pasmaidīju. Cik ilgi jūs jau šeit esat?
- Precīzi sakot, simt divdesmit gadus. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa. Bet vai zini, Filipa? Pa visu šo laiku tu esi vienīgā persona, kas man uzdevusi šo jautājumu.
- Kurš jautājums tas bija?
- Tu man jautāji: "Vai nav nekā tāda, ko es jūsu labā varētu darīt?" Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Kā jūs zināt manu vārdu?
- Tāpat kā es zinu visu citu. Es esmu patiesības mute. Tāds ir mans uzdevums. Teikt patiesību par to, kas ir.
Tāpēc tu esi šeit, vai tā nav? Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Ja jūs pazīstat mani, tad jūs pazīstat manu dvīņubrāli Džonu.
- Tas nav jautājums.
- Vai mans dvīņubrālis Džons nāk mani glābt?
- Jā. Uz tavu jautājumu…
- Kur viņš ir pašlaik?
- Tuvu. Visai tuvu. Bet viņš ir briesmās. Uz tavu jautājumu atbilde…
- Kādās briesmās?
- No ruha. Uz tavu jautājumu…
- Kas ir ruhs?
- Ruhs ir milzīgs gaļēdājs putns. Bīstams ikvienam, izņemot vecos un iedomīgos, jo nav šaubu, ka tam, kurš apēd ruha cāli, mati nekad nenosirmos. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Vai mans brālis paliks dzīvs? Lūdzu, Gordona kungs, pasakiet man, kas ar viņu notiks.
- Es nevaru pareģot, jo Iravotumā nav nākotnes un nav pagātnes. Tas attiecas uz visiem, izņemot Zilo džini. Šeit ir tikai tagadne. Uz tavu jautājumu…
- Kāpēc jums jārunā mīklās? es dusmīgi jautāju.
- Tāpēc, ka tagadne ir tikpat liela mīkla kā pagātne. Un tāpēc, ka mīklas atminējums par dzīvi laikā un telpā atrodas ārpus laika un telpas. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
Mani loti satrauca zina, ka Džons ir briesmās. Bet ko es varēju darīt? Biju bezspēcīga viņam palīdzēt vairāk, nekā man bija spēks palīdzēt sev. Vai varbūt varēju? Man ienāca prātā, ka vajadzētu to pajautāt Ķīnietim Gordonam, lai zinātu droši.
- Vai es varu viņam palīdzēt?
- Viens dvīnis vienmēr var palīdzēt otram, vai tie ir džini vai cilvēki. Dvīņu vēlēšanās vienmēr tiek piepildītas, īpaši attiecībā uz meteoroloģiskiem apstākļiem. Tāpēc dvīņus reizēm sauc par debesu bērniem. Jo tas ir ļoti slepens spēks. Uz tavu jautājumu atbilde…
- Vai jūs, lūdzu, man nepateiktu, kā tas man palīdzētu tikt galā ar ruhu?
- Ruhs ir putns. Putns lido pa gaisu. Iravotumas atmosfēra ir ļoti jutīga. Vairāku tūkstošu gadu laikā tā ir kļuvusi diezgan neaprēķināma atšķirībā no atmosfēras zemes virspusē. Būdama dvīne, tu vari ietekmēt šo atmosfēru ar savu elpu un roku kustībām. īsāk sakot, tu sacelsi vēju. Putniem, pat lieliem, ne visai patīk vējš. Tāpēc tev jāaiziet uz dārza augstāko vietu un jāpūš apvāršņa virzienā. Tas tad arī apturēs ruhu. Bet pasteidzies. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Paldies, Ķīnieti Gordon, es teicu. Jūs man ļoti palīdzējāt. Un pagriezos, lai dotos prom no grotas.
- Bet tev ir vēl viens jautājums, vai ne?
- Jā. Kā jūs zinājāt?
- Es esmu patiesības mute. Tāds ir mans uzdevums. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
- Kāpēc Aješa izvēlējās mani? Jā, to es patiešām gribētu zināt.
- Tāpēc, ka tu esi Aješas mazmeita. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.
Tai brīdī izdzirdu sevi skaļi iekliedzamies, bet vairs nebija laika. Katra sekunde, ko es kavējos, bija vēl viena sekunde, kad ruhs varēja nogalināt Džonu. Uzskrēju līdz augstākajai vietai gaisa dārzos, dziļi ievilku elpu un no visa spēka pūtu apvāršņa virzienā, pat mādama uz to pusi ar rokām. Es to darīju kādas divdesmit minūtes, līdz mana seja kļuva gandrīz zila, tad atgriezos istabā, lai visu pierakstītu un apdomātu, ko Ķīnietis Gordons man bija teicis par Aješu.
19. nodala vĀjprĀtĪgais pĀrtiek no ZĀLES
Uzbrukums nāca no nekurienes. Vienā brīdī misiņa airētājs vadīja laivu cauri kūpošajam ūdenim, un nākamajā Džons un suņi bija sakņupuši laivas priekšgalā, jo pēkšņi uzbruka milzīgs aizvēsturisks putns pterodaktila lielumā, mēģinot viņiem iekampt ar milzu knābi, kas izskatījās pēc tāda, kas varētu uzšķērst sānu lidmašīnai Boeing 747. Tikai misiņa pārcēlājs palika stāvus laivas pakaļgalā, sizdams milzīgo putnu ar airi, un viena no briesmoņa spalvām nokrita Džonam uz galvas.
Kad putns aizplanēja sāņus, lai pagrieztos un uzbruktu atkal, Džons ieraudzīja, ka spalva ir tik liela kā vistas spārns. Šis putns varētu pacelt ziloni tikpat viegli kā pūce lauku peli. Rūkdams kā aligators, milzu putns atkal metās lejup, un laivinieks iesita tam ar airi. Džons saprata, kāpēc laivinieks bija no misiņa. Neviens cilvēks nebūtu varējis atvairīt negantā radījuma knābi un nagus. Bet ar katru aira vēzienu laivas grīda nedroši svārstījās zem viņa kājām, un Džons atskārta, ka daudz netrūkst, lai viņi iegāztos ūdenī. Par to viņš uztraucās visvairāk. Pat tad, ja viņš spētu izturēt ūdens vulkānisko temperatūru lai gan par to viņš nebija gluži pārliecināts -, nebija iespējams, ka suņi izdzīvotu.