Trešā uzbrukuma laikā milzu putns ar nagiem ieķērās laivā un būtu varējis to izcelt no ūdens, ja nebūtu Alana un Nīla, kas pielēca pakaļkājās un iecirta žokļus radījuma zvīņām klātajās potītēs. Putns skaļi iebrēcās un, palaidis vaļā laivu, savicināja savus lielos spārnus un pacēlās gaisā ar Alanu un Nīlu, kuri vēl aizvien bija sakampuši nezvēra potītes.
- Laidiet vaļā! Džons abiem suņiem uzsauca. Laidiet vaļā, vai arī jūs zaudēsiet dzīvību!
" Tie būtu varējuši to izdarīt, taču nākamajā brīdī briesmīga vēja brāzma no krasta puses šausmīgo putnu aiznesa prom no laivas. Un nu bija skaidrs ja Alans un Nīls palaistu vaļā putna potītes, tie noteikti aizietu bojā karstajā, vulkāniskajā jūrā.
- Turieties! Džons suņiem uzkliedza, atsaukdams savu iepriekšējo pavēli. Nelaidiet vaļā, vai arī abi būsiet pagalam!
Par spīti sāpēm, milzīgais putns uzbruka laivai ceturto reizi, bet atkal vējš aizpūta to projām. Un beidzot, atzīstot sakāvi, radījums savicināja spārnus un aizlidoja tālā krasta virzienā kopā ar Alanu un Nīlu, kuru žokļi vēl aizvien apņēmīgi turēja putna potītes.
- Viņiem pakaļ! Džons pavēlēja laiviniekam, kurš atlika airi atpakaļ dullī un atkal īrās uz priekšu. Nometies ceļos laivas priekšgalā, Džons nenolaida acis no putna, kas pie apvāršņa saruka aizvien mazāks. Tad, līdzko tas sasniedza krastu, viņam likās, ka abi suņi atlaižas no putna un nokrīt smilšainajā liedagā.
- Pasteidzieties, viņš teica. Lūdzu, pasteidzieties! Un, Džonam par pārsteigumu, laivinieks paklausīja, sākdams airēt ātrāk, tā ka pusjūdzi, kas šķīra no krasta,
vini nobrauca tikai dažās minūtēs.
Tikmēr Džons bija ļoti nobažījies. Mocīdamies ar sliktu dūšu, viņš cerēja, ka smiltis būs mīkstinājušas kritiena triecienu, bet, piebraucot tuvāk un redzot divus nekustīgus ķermeņus, Džons saprata, ka tas būtu brīnums, ja tie paliktu dzīvi.
Kad laiva bija desmit jardus no krasta, Džons ielēca ūdenī un aizskrēja pa liedagu, kur gulēja Alans un Nīls. Suņu ķermeņus šķīra dažas pēdas, un zēns redzēja, ka abi vēl tik tikko manāmi elpo, bet, tiklīdz viņš tiem pieskārās, Džons atskārta, ka ne viens, ne otrs nekad vairs nepiecelsies. Viņam acīs sariesās asaras.
Alans pārstāja elpot pirmais, tad Nīls, un Džons nogūlās starp abiem, juzdamies vientuļāks nekā jebkad mūžā. Lai ko sliktu abi uzticamie pavadoņi bija izdarījuši kā cilvēki, ar nelokāmu paļāvību un drosmi viņi to bija atlīdzinājuši simtkārt. Nevarēja iedomāties divus labākus draugus par šiem.
Airētājs vēroja Džonu, bet palika laivā. Beidzot Džons pateica: Viņi ir miruši, un atkal apgūlās blakus abu suņu ķermeņiem. Pēc tā, ko viņš bija iedomājies notiekam ar savu tēvu, tas viss šķita pārāk smagi, lai ar to tiktu galā. Un, gribēdams būt miris, viņš cieši iespieda seju smiltīs, mēģinādams apvaldīt asaras, kas tecēja viņam pār vaigiem. Ja strausi tiešām bāž galvu smiltīs, tad viņam tagad bija skaidrs, kāpēc. Reizēm pasaule kļuva pārāk nepanesama, lai ar to saskartos. Beidzot, kad visas asaras bija izraudātas, viņš piecēlās sēdus un skumji skatījās uz abiem draugiem, kas gulēja viņam līdzās, cerēdams, ka suņu bojāeja arī varētu būt ilūzija tāpat kā viņa tēva nāve. Bet līķi nekur nepazuda.
Pēc kāda laika viņš sāka lauzīt galvu, vai nevajadzētu tos apbedīt, tikai viņam nebija nekā, ar ko rakt, jo armijas lāpsta bija palikusi zemes virspusē. Tā nu viņš sadabūja palmas zarus un ar tiem apklāja līķus, varbūt Filipa zinās, ko ar tiem iesākt, kad viņš māsu atradīs. Abiem tik un tā vajadzēs atgriezties pa šo ceļu. Eno nebija iedomājies dot norādi par kādu citu izeju no Iravotumas.
Spriežot pēc Augstā priestera kartes, ko iet bija atlicis pavisam nedaudz. Pils atradās tikai dažas jūdzes tālāk, un Džonam vajadzēja iet pa taku, kas veda cauri biezam mežam, un viņš nonāks pie pils vārtiem. Tā, protams, nebūs pastaiga pa parku. Eno bija devis mājienu par citām briesmām, kuras viņu vēl gaidīja, un ieteicis, lai ikviens ceļotājs, kas nodomājis iet pa taku, uzmanās no čūskām. Izņēmis savu Šveices armijas nazi, Džons nogrieza garu nūju, atsveicinājās no abiem suņiem, vēl nobirdināja kādu asaru un tad devās pa taku uz priekšu.
Viņš uzreiz pamanīja skaistu putnu, kas bija uzmeties netālā koka zarā. Tas bija medību piekūns, un zēns instinktīvi nojauta, ka šis piekūns nav neviens cits kā Vergilija Makrībija dēls Finlejs, par kura pašreizējo izskatu Džons lielā mērā bija atbildīgs. Iespējams, varētu būt kāds veids, kā atdot zēnam viņa sākotnējo veidolu. Džons noņēma mugursomu, nogrieza lielu gabalu polsterētā auduma, aptina to ap plaukstas locītavu un, pacēlis roku, uzsauca putnam.
- Finlej, viņš teica, lido šurp.
Putns nevilcinājās un, pacēlies spārnos, lidoja šurp un nosēdās Džonam uz rokas.
- Klausies, Džons sacīja, glāstīdams putna mazo galviņu. Ja tu palīdzēsi man, es palīdzēšu tev. Tiklīdz būšu atradis savu māsu, mēģināšu atdot tev sākotnējo izskatu, cerams, ka es to varēšu. Labi?
Piekūns vienreiz spalgi iekliedzās un pielieca galvu.
- Es vienu kliedzienu sapratīšu kā "jā" un divus kliedzienus kā "nē", Džons teica. Tu vari būt manas acis. Kā Hors. Tu vari lidot virs šiem kokiem un pamanīt briesmas, kas gaida priekšā. Ļoti svarīgi, lai tu būtu mans draugs, ja vēlies, jo visi mani draugi tagad ir vai nu miruši, vai palikuši iepakaļ.
Piekūns vienreiz iekliedzās un uzlēca uz Džona mugursomas plecu siksnas, lai viņam būtu brīva roka.
Aptuveni jūdzi tālāk taka kļuva platāka, un Džons redzēja plašu aleju, kurai gar malām stiepās divas glītas rindas ar māla krūkām. Katra bija durvju augstumā, veidota kā apgāzts zvans, un balstījās uz mazas smilšu piramīdas. Viņš gribēja zināt, kas atrodas krūkās, ja tur vispār kas bija, un ierosināja, lai Finlejs uzlido augšā un paskatās, jo viņš pats nebija tik garš, lai tajās ielūkotos. Finlejs pacēlās gaisā un planēja virs vienas no krūkām, tad virs citas. Izrādījās, ka tās ir pildītas ar eļļu, un, apmierināts, ka tās nerada nekādas redzamas briesmas, viņš atgriezās Džonam uz pleca.
- Vai tu kaut ko redzēji? Es domāju kaut ko bīstamu.
Finlejs divreiz iekliedzās, kas nozīmē "nē", un Džons, mazliet nomierinājies, turpināja ceļu. Bet, paturēdams prātā, ko Eno bija rakstījis par čūskām, viņš kā aklais centās iztaustīt taku sev priekšā. Un drīz vien viņš atklāja, ka Eno nemaz nebija pārspīlējis briesmas, jo taka slēpa maskētas lamatas. Katrā krūkā bija tikai plāna eļļas kārtiņa, kas sedza vāku, zem kura uzglūnēja čūska. Džona soļu vai varbūt nūjas vibrācija lika sabrukt smilšu piramīdai, kas balstīja pirmo krūku. Tā nogāzās viņa priekšā, saplīsdama kā ola, no kuras izšķīlās čūska, kas bija gandrīz piecdesmit pēdu gara. Ja Džonam vēl bija kādas šaubas, vai čūska ir vai nav bīstama, tad tās ātri vien izgaisa. Sagrābusi nūju savos milzīgajos žokļos, čūska tai apvijās apkārt, salauzdama to kā sērkociņu, tad skaļi iešņācās un pievērsa acis Džonam.
Ieraudzījis čūskas acis, Finlejs ne mirkli nevilcinājās un, nagus izpletis, metās virsū, uzbrukdams čūskas galvai ar tikpat lielu niknumu kā ruhs laivai. Šī bija Džona iespēja glābties skriešus, un, kamēr milžu čūska mēģināja aizkavēt bezbailīgo mazo piekūnu, lai viņš neizplēš tai acis, zēns vienā rāvienā laimīgi sasniedza alejas galu, kas bija krietnu pusjūdzi tālāk. Tur viņš apsēdās un, atspiedies pret koku, atvilka elpu, līdz viņu panāca Finlejs, no astes zaudējis dažas spalvas. Uz putna nagiem bija asinis.