Džons padzērās, aizvēra acis un meža klusumā palēnām sāka apjaust kaut ko lielu kustamies sev priekšā. Vispirms viņš domāja, ka tā varētu būt vēl viena milzu čūska vai pat ruhs, un drošības dēļ uzsūtīja Finleju koka zarā, jo no gaisa mežs izskatījās tik biezs, ka Finlejs caur koku lapotni neko nevarēja redzēt. Tad viņš nolēma nezināmajam radījumam pielīst klāt kā indiānis un noskaidrot, kas tas ir.
Klajuma malā Džons nometās uz vēdera un gaidīja, pārliecināts, ka šī ir tā vieta, kur noslēpumainā būtne atradusies pirms dažiem mirkļiem. Šķita neiespējami, ka tik liels radījums varētu kustēties tik ātri. Bet tad priekšā kaut kas sakustējās tāds, kas bija gandrīz neredzams, tomēr ne gluži, jo šķita, ka gaiss ap to vibrē, piešķirot būtnei, lai kas tā būtu, izplūdušu apveidu. Un pamazām Džons atskārta, ka tas ir spoks ļoti liels spoks, varbūt milža spoks, jo bija garš kā koks un plats kā māja. Laiku pa laikam spoks klusi iestenējās un nosprakšķināja zaļganu elektrisko strāvu, tāpēc miglainais attēls uz brīdi kļuva skaidrāks.
Lēnām Džons atvēra Eno grāmatu un atklāja, ka Augstais priesteris diezgan mīklaini izteicies, kas šis radījums varētu būt. Taču Vergilijs Makrībijs tulkojumā bija pierakstījis zemsvītras piezīmi, kas deva skaidrāku priekšstatu par būtni, uz kuru Džons patlaban skatījās.
Ne tikai pārsteidzīgas, dusmīgas, ļaunas un nepamatotas vēlēšanās tiecas uz Iravotumu. Pielikumā savai grāmatai, no kuras pašlaik eksistē tikai fragments, Augstais priesteris vedina domāt, ka, tāpat kā šo vēlēšanos piepildījumi, Iravotumā nonāk arī visas cilvēku vēlēšanās, kas paliek nepiepildītas, vēlēšanās, kas nekad nav īstenotas un nekad nevar īstenoties. Eno izsakās, ka šo nepiepildīto vēlēšanos enerģija sakrājas kā lielāks, pārdabisks spēks, ko viņš sauc par Optabaurotāju jeb Optabauri. To var aptuveni tulkot kā "vēlēšanos briesmonis". Runā, ka šī būtne, ja to var tā raksturot, pirmo reizi radās Ištaras sapnī, kad viņa vēlējās, lai Nebukadnecars viņai uzceltu templi. Tas varbūt izskaidro arī džinu izplatīto teicienu "vispirms apdomā, ko tu vēlies ".
Skatīdamies uz šo zaļgano, gandrīz neredzamo radījumu un klausīdamies klusajā, vaidošajā skaņā, kas nāca no bezveidīgās būtnes, Džons nolēma pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, un nosprieda: vienkāršs eksperiments varētu viņam līdzēt. Uz brīdi izslēgdams no prāta savu fokusa vārdu ja nu Aješa gadījumā justu viņa spēku, Džons, cik stipri vien uzdrīkstējās, vēlējās, lai Alans un Nīls atkal būtu dzīvi.
Viņa eksperimentālā vēlēšanās nepalika bez sekām. Šķita, ka radījumam cauri izskrējis elektriskās strāvas sprakšķis, un Džons būtu varējis apzvērēt, ka tā izmērs palielinās. Tātad nevarēja būt nekādu šaubu tas noteikti bija vēlēšanos briesmonis. Un, lai gan viņš nezināja, kādēļ, tomēr juta, ka tas ir bīstams. Tiklīdz Džons pagriezās, lai rāpotu prom, viņš vaigu vaigā sadūrās ar dīvaina izskata vīrieti, kurš, tāpat kā viņš, bija nometies četrrāpus. Tomēr ar to līdzība beidzās, jo vīrietis bija kails un samircis rasainajā zālē, turklāt viņš to bija ēdis. Mati uz viņa ķermeņa auga kā putna spalvas, arī roku un kāju nagi bija kā putnam. Džons būtu iekliedzies no izbīļa, taču zālēdājs ar spēcīgu un diezgan smirdīgu roku aizspieda Džonam muti un klusējot papurināja galvu, līdz Džons ar mājienu apliecināja, ka nekliegs. Dīvainais vīrietis novāca roku un četrrāpus klusi aizlīda projām. Džons viņam sekoja.
Kad viņi bija tikuši, kā šķiet, drošā attālumā, vīrietis apstājās un apsēdās Džona priekšā, pīdams savu garo bārdu un laiku pa laikam noplūkdams sauju zāles, ko iebāza mutē un gremoja kā govs. Viņš neizrādīja nekādu vēlēšanos runāt.
- Kas jūs esat? Džons beidzot jautāja.
- Es esmu ķēniņš. Lai miers vairojas pār tevi.
- Kāds kēninš?
Vīrietis paraustīja plecus un apēda vēl vienu sauju zāles. Vienkārši ķēniņš, viņš atbildēja, piedāvādams Džonam zāli.
- Paldies, Džons atteicās. No tās man uzpūšas vēders. Viņš pieklājīgi pasmaidīja, it kā sveicinādams jaunpienācēju skolā. Dažas minūtes vēlāk, zālēdājam ķēniņam par prieku, Finlejs nolaidās Džonam uz pleca.
Klusībā Džons sāka apsvērt, vai šis vīrietis tiešām ir ķēniņš. Ēst zāli, negriezt matus un kāju nagus un staigāt apkārt četrrāpus Džonam tas nekādi nesaistījās ar ķēniņa cienīgu uzvedību, bet Iravotumā bija iespējams viss. Un galu galā pat ķēniņi reizēm sajūk prātā. Šis izskatījās mazliet traks, bet ne bīstams.
- Tas tur, Džons ierunājās. Vai tas bija vēlēšanos briesmonis?
Ķēniņš plati pasmaidīja. Jā, viņš atbildēja. Vēlēšanos briesmonis.
- Vai tas ir bīstams?
- Ļoti bīstams. Visām lietām, kas nonāk Iravotumā, ir kāda vēlēšanās. Bet tā ir ļoti stipra vēlēšanās. Vēlēšanās, lai kaut ko vērstu par labu. Vai vēlēšanās, lai kaut kas tiktu atsaukts. Vai varbūt vēlēšanās, lai kaut kas piepildītos. Bet vēlēšanos briesmonis barojas no šīm lietām, apēd tās un, vēl svarīgāk, vēlēšanās avotu. Ķēniņš daudznozīmīgi piesita sev pie krūtīm ar spalvainu dūri. Tas padara viņu ļoti varenu. Ļoti spēcīgu. Tad viņš norādīja uz Finleju un skumji paraustīja plecus. Viņš tiks apēsts, ja ilgi paliks šeit. Un tu tāpat. Tas ir tikai laika jautājums. Vai nu tas, vai itin neko nevēlēties. Bet, es tev jautāju, kurš to var izdarīt? Kurš var piespiest sevi būt pilnīgi apmierināts?
Ķēniņš iebāza mutē lielu zāles sauju un sāka skaļi to košļāt. Tad viņš nolaida gāzes, ļoti skaļi, gandrīz trīsdesmit sekundes ilgi, un tas viņu iepriecināja.
Džons izbrīnīts skaļi smējās. Tas iedveš bijību, viņš teica. Un kā ar jums, Jūsu Majestāte? Es gribēju sacīt, vai jūs esat apmierināts?
- Jā, es esmu apmierināts, ķēniņš atbildēja. Es nevēlos neko. Mans sods bija taisnīgs. Tāpēc esmu palicis dzīvs. Tāpēc, ka man nav gluži nekādu vēlēšanos. Viss, kas man vajadzīgs, ir šeit. Daudz sulīgas zāles, ko ēst. Viņš priecīgi atraugājās. Daudz ūdens, ko dzert.
Ko vēl citu kēninš var vēlēties?
- Man nav ne jausmas, Džons pieklājīgi piebilda. Ja jums ar to pietiek, jo labāk. Lai vai kā, cik ilgi jūs šeit esat?
- Ilgi. Ķēniņš brīdi padomāja. Paskatīsimies. Te tuvumā ir koks, kurā esmu iecirtis robus, ja nu kāds man uzdotu šo jautājumu. Lai gan tā nu sagadījies, ka tu esi pirmais.
Viņš aizrāpoja pamežā. Džons un Finlejs viņam sekoja. Kādu gabaliņu tālāk ķēniņš apstājās nelielā klajumā un lepni norādīja uz koku, kurā bija iecirsti vairāki simti robu. Te tas ir, viņš teica. Šajā kokā ir tieši 250 robi. Manuprāt, katrs robs nozīmē vienu gadu. Pamanījis sulīgu zāles kušķi, ķēniņš to noplūca un atkal sāka ēst.
Džons ievēroja, ka īstenībā šeit bija vairāki citi koki, kurus klāja līdzīgi robi. Viņš saskaitīja tos un atklāja, ka kopā bija desmit koki ar 250 robiem un viens tikai ar 65. Zēns juta, ka viņam atkaras žoklis. Vai jūs gribat teikt, ka esat šeit bijis 2565 gadus? Un pēkšņi Džonam iešāvās prātā, ka viņš zina, kas ir šis ķēniņš.
- Ilgi, ķēniņš teica. Ļoti ilgi tādam kā tev, kas ieradies no ārpuses. Bet ne šeit. Ne Iravotumā.
Bet vai jūs nekad neesat mēģinājis bēgt? Džons jautāja.
Ķēniņš papurināja galvu. Uz kurieni? Viss, ko man vajag, šeit ir. Daudz sulīgas zāles, ko ēst. Viņš atkal nolaida gāzes.