- Jā, es varu gan redzēt, gan dzirdēt, cik ļoti jūs to izbaudāt, Džons teica.
Ķēniņš pasmaidīja savu zaļgano smaidu un sapņaini pavērās uz koku galotnēm.
- Babilonas Gaisa pils, Džons ieminējās. Vai tā ir netālu?
- Tu domā Ištaras pili?
Džons piekrītoši pamāja.
- Jā, ķēniņš teica. Pavisam tuvu.
- Man jāiet uz turieni, Džons sacīja.
- Ikviens, kas ierodas šeit, grib doties uz Ištaras pili. Bet neviens tev nepalīdzēs.
- Jūs nesaprotat. Negribu, lai man kāds palīdz. Mana māsa tur ir gūstekne. Man jātiek pilī, jāatved viņa atpakaļ un tad jādodas uz mājām, uz Ņujorku. Tā ir pilsēta. Liela pilsēta. Lielāka nekā Babilona.
Ķēniņa acis iedzirkstījās, kad tika pieminēta Babilona. Lielāka nekā milzu pilsēta Babilona? Vai tiešām?
- Tiešām.
- Vai celtnes ir ļoti augstas?
- Augstākas par dažiem kalniem.
- Es gribētu redzēt to tavu lielo pilsētu.
- Noslēgšu ar jums vienošanos, Jūsu Augstība, Džons ierosināja. Palīdziet man iekļūt Ištaras pilī, un es aizvedīšu jūs uz Ņujorku.
Ķēniņš piekrītoši pamāja. Ir kāds ceļš, lai tiktu iekšā. Neviens cits, izņemot mani, šo ceļu nezina. Es tevi uz turieni aizvedīšu. Un tad tu aizvedīsi mani uz Ņujorku. Jā?
Džons kādu mirkli pārdomāja. Ņujorkā savā vaļā dzīvoja visdažādākie dīvaiņi. Kurš gan pievērstu uzmanību tipam, kas ēd zāli Centrālparkā? Pat tādam, kam kāju nagi tik gari kā šim ķēniņam. Bija redzēti Teksasas naftas miljardieri, kuru izturēšanās šķita vēl ekscentriskāka. Turklāt ar manikīri, prasmīgu frizieri un iepirkšanās tūri Medisona avēnijā, ar labu dietologu īsāk sakot, ar mazumiņu džina spēka ķēniņš varētu izrādīties tīri jauks.
Aiziet, Džons aicināja. Iesim, pirms tas spoks sāk mūs meklēt.
20. nodala puika dŽons
Filipa bija pārstājusi rakstīt dienasgrāmatu. Likās, ka to darīt nav lielas jēgas. Meitenes agrākie uzskati un pārdomas tagad šķita aprobežotas, pat mulsinošas. Tomēr viņa nespēja saņemties, lai to iznīcinātu. Zināmā mērā dienasgrāmata viņu uzjautrināja tā atsauca atmiņā bērnu dienas. Filipa vairs nerakstīja savā guļamistabā, bet lielāko daļu laika pavadīja bibliotēkā, lasot filozofu grāmatas Aristoteli, Platonu, Kantu un Vitgenšteinu vai spēlējot džinverso ar Glamdžobas jaunkundzi un Aješu.
Pa šo laiku Filipa bija aptvērusi, ka Aješa patiešām varētu būt viņas vecmāmiņa. Tas izskaidroja Aješas interesi par Filipu. Tāpat tas izskaidroja strīdu starp Aješu un Gonta kundzi, ko Filipa bija redzējusi Pjēra viesnīcā Ņujorkā, un kāpēc viņas māte vēlāk tik izvairīgi par to runāja. Iespējams, tas izskaidroja, kāpēc ne māte, ne Nimrods nekad nebija pieminējuši viņas vecmāmiņu. Filipa vienmēr bija uzskatījusi, ka viņa ir mirusi. Un tas noteikti izskaidroja zināmu līdzību, ko viņa tagad saskatīja starp savu māti un Aješu izkopts valdzinājums un nelokāms raksturs. Vienīgais pārsteigums bija tas, ka viņa to nebija pamanījusi agrāk. Vai ka neviens cits nebija iedomājies viņai to aizrādīt. Nebija nekādu šaubu Leila tiešām bija Aješas meita. Un gudrāka par tēvoci Nimrodu, tāpat kā Filipa bija gudrāka par savu brāli Džonu.
Nabaga zēns. Ko gan viņš iesāktu bez viņas, lai izvairītos no nepatikšanām? Bet tas viņai vairs nerūpēja. Radinieki īstenībā bija zināms traucēklis. Traucēklis un apgrūtinājums. Filipa vairs īsti nevarēja Džonu atcerēties, vienīgi to, ka brālis bija māsas groteska karikatūra. Ar prāta acīm bija gandrīz neiespējami iztēloties viņa seju. Piemēram, viņa pilnīgi bija aizmirsusi viņa acu krāsu. Vai viņam bija rudi mati kā viņai? Vai arī viņš bija tumšmatis? Meitene atcerējās, cik bieži viņai nācies prātā atkārtot brāļa labās īpašības, lai vispār padarītu vina klātbūtni ciešamu.
Par savu tēvu Edvardu viņa nedomāja nemaz. Tas bija pats mulsinošākais. Viņas tēvs bija parasts cilvēks. Nudien! Ko gan viņas nabaga māte bija domājusi? Viņš pat nebija glīts. Jā, pat kā cilvēks viņš izskatījās ļoti parasts.
Tomēr visas šīs domas viņa paturēja pie sevis. Šķiet, nekas netiktu iegūts, runājot par savu ģimeni ar Aješu. Kāda tam būtu jēga? Tas neko nemainītu, nespētu neko mainīt. Ne tagad. Tāpat viņa nejuta vēlmi apspriest to ar Glamdžobas jaunkundzi. Filipa lauzīja galvu, kāds vispār bija labums no Glamdžobas jaunkundzes. Nebija saprotams, ka tik gudra, izglītota un loģiska persona kā Aješa pieķērusies tādai niecībai. Glamdžobas jaunkundze bija viņas kalpone un pavadone. Filipa gan nolīgtu kādu gudrāku pavadoni, ja kļūtu par Zilo džini. Meitene manīja, ka tas varētu notikt visai drīz, ņemot vērā
Aješas zūdošās prāta spējas. Kā citādi varēja izskaidrot neveiksmi, izsūtot Iblisu trimdā uz Veneru?
Filipa bija uzzinājusi, ka Aješa samaksājusi 10 miljonus dolāru Bulam Haksteram, lai skārda kārbu ar pudelīti, kurā atradās ifrīts, ieliktu Wolfhound kosmosa zondē, kas dosies ceļojumā uz Veneru. Tomēr, spriežot pēc laikrakstu ziņām, raķetei ar Wolfhound zondi vēl tikai vajadzēja startēt no Francijas kosmosa centra Gviānā. Aizkavējusies tehnisku iemeslu dēļ. Vismaz tā rakstīja avīzes. Bet vēl satraucošāk bija tas, ka Buls Haksters kopā ar Iblisu un Aješas naudu bija pazudis. Un vēl ļaunāk bija tas, ka tuhemetrs Iravotumā, kas mērīja veiksmi pasaulē, labu vai sliktu, rādīja smagu sliktas veiksmes periodu nākotnē. Homeostāze, kas ir smalks līdzsvars starp sliktu un labu veiksmi, vairs neeksistēja, vismaz pagaidām ne. Aješa paziņoja, ka tas ir sakarā ar to, ka Ibliss atkal atrodas brīvībā un cer atriebties.
- Un kas pie tā vainīgs? Filipa jautāja. Jums nekādā ziņā nevajadzēja uzticēt tik svarīgu uzdevumu tādam cilvēkam kā Buls Haksters. Viņš droši vien ir atklājis, kas tajā kārbā atrodas. Un nodomājis, ka varētu noslēgt kādu darījumu ar Iblisu. Izlaidis viņu no pudeles, apmaiņā saņemot trīs vēlēšanās vai ko tamlīdzīgu. Kāpēc jūs viņu neatstājāt šeit, vienā no vecās mājas istabām? Turklāt jūs būtu varējusi ietaupīt desmit miljonus dolāru.
- Tu to uzņem ļoti personiski, Aješa teica.
- Protams, es to uzņemu personiski. Acīmredzot jūs esat aizmirsusi, ka tā biju es, kas Nimrodam palīdzēja ieslodzīt Iblisu. No īsās pazīšanās man par viņu palika iespaids kā par ļoti nejauku džinu, tieši tādu, kas pateiktu vindicta pret Nimrodu, manu brāli Džonu un, vēl svarīgāk, arī mani. Tāpēc dabiski, ka esmu noraizējusies, jo viņš ir pazudis, jā.
- Tu pārspīlē, bērns, Aješa mierināja.
- Džinverso turnīra laikā man bija jāspēlē mačs pret Iblisa jaunāko dēlu Radjardu. Viņš pat nevarēja piespiesties, lai runātu ar mani, Aješa. Viņam vajadzēja izteikt man domātos solījumus ar Banjipa kunga, spēles tiesneša, starpniecību. Ticiet man, ja skatieni spētu nogalināt, es jau būtu mirusi. Filipa papurināja galvu. Tas nozīmē nepatikšanas, pieminiet manus vārdus. Lielas nepatikšanas.
- Domāju, ka to izšķiršu es, nevis tu, bērns.
- Pareizi, Filipa iesmējās. Un mēs redzēsim, pie kā tas mūs novedīs. Nelūdzu, lai varētu dublēt jūs, Aješa, bet man tā vien šķiet ja es to darīšu, tad varētu vismaz panākt, lai tas izskatītos tā, it kā zinātu, ko daru.
Aješa iekoda sev lūpā. Bet viņa no tiesas noskaitās, kad Filipa klusi sāka lamāt viņu, jo, lai cik veca viņa bija, Aješas dzirde bija nevainojama. Šāda necieņa viņa nevarēja iedomāties, kā vēl to nosaukt, bija nepanesama tādai džinei kā Aješa, kas ne acu galā nevarēja ciest sliktas manieres, tāpat kā emociju uzplūdus.