- Filipa, lūdzu, ej uz savu istabu. Un paliec tur, līdz tavas manieres būs uzlabojušās.
Filipa strauji pielēca no dīvāna. Labprāt, viņa teica un piegāja pie durvīm, kur uz brīdi apstājās, nekaunīgi piebilstot: Ja man ir sliktas manieres, tad jūs mani par tādu esat padarījusi ar savu stulbo Loģikas koku un jūsu pretīgo, garlaicīgo pili. Tagad Filipa jau smējās un juta, ka nevar novaldīties, neizteikuši apvainojumu Glamdžobas jaunkundzei, vismaz lai būtu kāds līdzsvars. Nemaz nerunājot par izkaltušo, veco, žāvēto plūmi, jūsu pavadoni. Dumdžobas jaunkundzi vai kāds nu ir tas viņas stulbais vārds.
- Lūdzu, ej projām, Aješa stingri noskaldīja.
- Ar prieku.
Aizejot Filipa skaļi aizcirta durvis un tiešām ar prieku pa gaiteni devās atpakaļ uz savu istabu.
Sākumā viņai nebija patikusi šī istaba, tā likās pārāk liela un grezna. Bet tagad viņai tā patika tīri labi. Zīds un zeltījumi, un marmors. Viņai patika neredzamais veids, kā viss tiek padarīts. Nevarēja vainot Aješas loģiku attiecībā pret kalpotājiem. Šai ziņā Filipai nācās pienācīgi novērtēt Zilo džini. Galu galā kalpotāji bija neizbēgams traucēklis situētām personām kā Aješa vismaz tik ilgi, kamēr tie bija redzami. Tagad, kad viņa bija pieradusi redzēt pareizāk sakot, gandrīz redzēt -, kā neredzami kalpotāji ar putekļsūcēju uzkopj istabu, saklāj gultu un apmaina vāzēs puķes, viņa nevarēja iedomāties dzīvot citādi. Vienīgi žēl, ka arī Glamdžobas jaunkundze nebija neredzama.
Pagriezusies gaitenī ap stūri, Filipa sastapa izspūrušu, nosmulējušos puiku, kuru viņa bargi nopētīja, īpaši viņa raupjās rokas un netīros zābakus. Pirmajā brīdī viņa iedomājās, ka tas varētu būt kāds no kalpotājiem, kas uz brīdi kļuvis redzams. Iespējams, kurpju spodrinātājs. Taču neviens kalpotājs nebūtu uzdrīkstējies runāt ar viņu. Par to viņa bija droša.
- Sveika, zēns teica, mēģinādams pasmaidīt, bet tas viņam īsti nepadevās, tik vēss bija Filipas skatiens.
- Vai tu vēlies satikt Aješu? viņa tam jautāja.
- Nē, zēns īgni attrauca. Protams, ne.
- Nu labi, puis, pasaki, kas tev darāms, un vācies, jo paklājs, uz kura tu stāvi un notraipi ar saviem dubļainajiem zābakiem, ir diezgan dārgs.
- Man gluži vienalga, zēns teica. Kas ar tevi noticis?
- Nekas ar mani nav noticis, viņa atbildēja. Es neizskatos tā, it kā būtu izvilkta cauri dzīvžogam.
- Īstenībā mani tiešām izvilka cauri dzīvžogam, Džons paziņoja. Zināmā mērā. Un tas ir tāpēc, ka man bija šausmīgs ceļojums, lai nokļūtu te. Filipa, tas esmu es, Džons. Vai tu mani nepazīsti? Esmu atnācis, lai aizvestu tevi projām no šīs briesmīgās mājas.
To sakot, Džons mēģināja satvert māsas rokas, bet viņa strauji atrāvās, it kā baidīdamās no kādas ļaunas slimības.
- Zini, viņa iebilda, šī briesmīgā māja, kā tu to dēvē, ir pils. Varbūt tāpēc tu šeit izskaties tik neiederīgs ar saviem netīrajiem nagiem un zāli matos. Pils, vai dzirdi? Šai mājā nomira karaliene Viktorija.
- Es nemaz neesmu pārsteigts, Džons teica, aizkaitināti saraukdams pieri. Ar to viņš nekādi nebija rēķinājies. Meitene tiešām izskatījās pēc viņa māsas, ģērbusies tāpat, arī izklausījās pēc Filipas, taču uzvedās pavisam citādi. Šī drausmīgā meitene izturējās tā, it kā viņu nemaz nepazītu. Un nesauc mani par puisi, viņš teica. Es esmu tavs brālis Džons, tu, mazā ragana.
- Nu gan, Filipa iesmējās. Vai tas neizklausās brālīgi?
- Un es esmu šeit, lai aizvestu tevi mājās, viņš turpināja, mēģinādams māsu neņemt vērā.
- Tu jau to teici, puika, Filipa nicīgi iesmējās un atgrūda Džonu. Varbūt tev vajadzētu iztīrīt ausis, pēc tam kad būsi izgrebis netīrumus no drausmīgo nagu apakšas. Šī ir pils. Tās tagad ir manas mājas. Šī un dažas citas pilis, kas pieder Aješai. Paskaties uz to. Brīnišķīga, vai ne? Mana guļamistaba ir tenisa laukuma lielumā. Es guļu zīda palagos un pusdienoju no zelta šķīvjiem. Tad kas tev liek domāt, ka gribētu atgriezties tajā kastē Ņujorkā, ko tu sauc par mājām? Viņa atkal to pagrūda. Atbildi man, puika, ja vari.
Džons paskatījās uz lieliskajām kāpnēm un milzīgo lustru. Viņš ievēroja visas skaistās antīkās mēbeles un gleznas. Viņa tēvam piederēja dažas jaukas lietas, bet nekas tamlīdzīgs. Un pēkšņi viņš jutās pazemots kā nežēlastībā kritis suns, it kā viņas nicinājums būtu attaisnots. Viņš tā īsti nekad agrāk par to nebija domājis, bet mājas tagad tiešām šķita pavisam mazas, ja salīdzina ar šo namu. Viņš sāka justies nelāgi, it kā mājas vairs nebūtu diezgan labas Filipai. It kā viņa brāli jau būtu pametusi. Vai viņš bija ieradies par vēlu? Vai viņa jau bija pārvērtusies uz visiem laikiem?
- Raudi vien, viņa mudināja. Izskatās, ka tu to gribi.
- Nē, negribu, Džons iebilda.
- Gribi gan, viņa uzvaroši apgalvoja, pagrūžot zēnu trešo reizi.
- Nē, negribu, Džons neatlaidās. Un beidz mani grūstīt, vai tu to nožēlosi.
Filipa iesmējās. Ko gan tu vari man nodarīt? Viņa to pagrūda ceturto reizi. Puika.
Džons novērsās, jo citādi būtu viņai iesitis. Kā lielais vairums brāļu un māsu viņi bija apmainījušies ar sitieniem. Reiz viņa pat bija iespērusi Džonam pa dibenu. Bet šķita kaut kā aplam pēc visa piedzīvotā iespert viņai. Lai gan tieši to viņš gribēja. Viņš pieķērās pie galda vestibila vidū, lai neļautu rokai savilkties dūrē un iegāzt viņai pa muti, kā viņa to bija pelnījusi.
- Tu, riebīgā mazā ragana, Džons nomurmināja, atcerēdamies grūtības, ko viņš bija pārcietis, lai atkal atrastu savu māsu. Ne jau tikai viņš viens. Alans un Nīls bija ziedojuši savu dzīvību viņas dēļ, un šī nu bija tā pateicība, ko viņi saņēma.
Filipa pagriezās un, joprojām smiedamās par viņu, spēra kāju uz kāpnēm. Muļķa puika, viņa noteica. Un arī daudz ko citu nelāgu, kas Džonam lika justies muļķīgākam un zemiskākam, nekā vajadzētu pēc gandrīz neiespējamās misijas pabeigšanas. Filipai nerūpēja, kā viņš jūtas. Viņa iekšpusē bija viscaur sažuvusi no Loģikas koka augļu sulas un skurbinošo ziedu smaržas. Sažuvusi un cieta kā zeme no liela sausuma.
Džons nolēma, ka laiks atveldzēt šo zemi. Viņš izņēma puķes no lielas vāzes, kas atradās uz galda, un nosvieda tās uz paklāja. Tad viņš pacēla smago, ar ūdeni pilno vāzi un, iekams Filipa saprata, kas notiek, pakāpās māsai līdzās un, niknuma pārņemts, izgāza vāzes saturu viņai uz galvas.
- Tā, viņš teica. Lūk, ko es par tevi domāju.
Filipa iekliedzās, kad pār viņu nolija gandrīz galons
ūdens. Un kādu brīdi viņa stāvēja kā sastingusi, pēkšņi apzinoties, kur viņa atrodas un par ko viņa gandrīz bija kļuvusi. Šķita, ka beidzot viņa brāli pazīst. Bet Džons joprojām bija pārāk dusmīgs, lai to pamanītu.
- Un, lūk, ko es domāju par stulbo paklāju un tavu stulbo vāzi, viņš nerimās, nomezdams vāzi uz grīdas, kur tā saplīsa druskās.
- Džon, Filipa priecīgi iesaucās. Tu esi šeit. Tu atnāci. Viņa paskatījās apkārt un jautāja: Kā es šeit
nokļuvu?
- Fila? Džons saņēma viņu aiz pleciem un pasmaidīja. Beidzot tu mani pazīsti.
- Protams, es tevi pazīstu, tu, idiot. Un tad viņa pieglaudās brālim, smējās un raudāja aiz prieka. Viņa mazliet arī klepoja un sprauslāja, jo ūdens no vāzes bija iekļuvis degunā un kaklā, tāpēc Džons iedeva viņai padzerties ūdeni no pudeles mugursomā, lai mazinātu Loģikas koka iedarbību. Nākamajā mirklī viņai mutē sariesās melna, indīga izskata viela un notecēja lejup pa zodu un kaklu.