Nojauzdama, ka brāļa atnestais ūdens bija iedarbojies spēcinoši, Filipa paņēma pudeli un izdzēra to sausu. Viņai no mutes atkal iztecēja melnā viela, un līdz ar katru mazo logosa izvirdumu jo tas bija tieši logoss aizvien vairāk atgriezās agrākā Filipa, līdz viņa saņēma Džonu pie rokas un noprasīja: Vai ir kāds ceļš laukā no šejienes?
- Protams.
- Tad iesim.
Džons noveda Filipu lejā pagraba gaiteņu labirintā, kuru viņa jau vairākas reizes bija izpētījusi. Uz kurienes mēs ejam? viņa jautāja. Te lejā nekā nav. Es jau skatījos.
Neņemdams vērā iebildumus, Džons veda māsu pa kādu senāku eju, kas šķita nonākam strupceļā. Pie tālākās sienas viņš izņēma lukturīti un apgaismoja uzrakstu apmetumā pie griestiem.
Paturi lukturīti, Džons teica un, stāvēdams uz krēsla, kuru šim nolūkam bija nolicis iepriekš, viņš vilka pirkstu pār uzrakstu. Šķita, ka burti pārvēršas zeltā un sāk mirdzēt, un Filipa ieraudzīja, ka tur, iespējams, ir trīs vārdi, kaut gan rakstību un valodu viņa nezināja. Tiklīdz Džona pirksts bija beidzis slīdēt pār pēdējo no senajiem burtiem, siena pārvērtās par durvīm.
- "Kustīgais pirksts raksta," Džons teica, nokāpdams no krēsla. "Un uzrakstījis kustas tālāk." Vismaz tā mums vajadzētu darīt, ja esam saprātīgi.
- Es nezinu, kas ir dīvaināk, Filipa sacīja. Tās apslēptās durvis vai fakts, ka mans brālis nupat citēja dzeju.
- Vai tas ir dzejolis?
- Protams. No Omāra Haijama Rubajām.
- Ko tu neteiksi! Un es domāju, ka tās ir tikai blēņas, ko esmu lasījis kādā žurnālā.
Filipa pasmaidīja. Prieks tevi atkal redzēt, brāl.
Džons izveda viņu pa durvīm. Tiktāl viss būtu labi, viņš secināja. Cerēsim, ka ķēniņš vēl aizvien ir šeit, lai cauri labirintam aizvestu mūs atpakaļ.
- Kāds ķēniņš?
- Neesmu drošs, kā īsti viņu sauc, Džons paskaidroja. Ne gluži. Tikai nenobīsties, kad viņu ieraudzīsi. Viņš izskatās visai dīvaini, bet patiesībā viņš ir tīri labs puisis. Un, lai tu zinātu, mēs viņu ņemsim sev līdzi. Viņš grib redzēt Ņujorku.
Satikusi zālēdāju ķēniņu un uzzinājusi, cik vecs viņš, iespējams, ir, Filipa teica Džonam, ka, pēc viņas domām, tas varētu būt Nebukadnecars.
- Es arī tā domāju, Džons piebalsoja. Nebukadnecars Otrais. Babilonas senais valdnieks.
Ķēniņš kļuva ļoti satraukts, izdzirdējis šo vārdu. Ķēniņš Nebukadnecars Otrais, jā, viņš teica, norīdams gremokli, ko labu laiku bija košļājis. Babilonas valdnieks, jā. Tieši to esmu centies atcerēties visus šos gadus. Viņš piedāvāja Filipai sauju zāles.
- Paldies, Jūsu Majestāte, viņa pieklājīgi atteicās.
- Uz šo pusi, ķēniņš teica. Un nekādu klaiņošanu. Labirints ir ļoti sarežģīts. Te ir vairākas jūdzes taku.
Labirints bija veidots no skābaržu dzīvžoga, kas bija divas vai trīs pēdas garāks par ķēniņu, lai gan to bija diezgan grūti noteikt, jo viņš visur gāja četrrāpus, un tāpēc viņi virzījās uz priekšu visai lēni. Un arī tāpēc, ka ķēniņš ar vienu roku turējās pie žoga, kad taka tuvojās krustojumam, un mēdza izdarīt pagriezienu, neatraudams to no dzīvžoga. Tagad Filipa saprata, kā viņš atrod ceļu cauri labirintam.
Kamēr viņi gāja, ķēniņš iztaujāja dvīņus par Ņujorku. Vai viņiem tur ir gaisa dārzi?
- Jā, Džons atbildēja, domādams dārzu uz mājas jumta ielas pretējā pusē. Zināmā mērā.
- Un daudz zāles, ko ēst?
- Protams, Džons apgalvoja. Viņš mēģināja iztēloties Centrālparku un atcerējās, ka laikā, kad viņi no Ņujorkas devās prom, parku klāja vairākas collas bieza sniega kārta. Lai gan tieši patlaban varētu nebūt sevišķi daudz zāles. Kad mēs devāmies projām, bija uzsnidzis sniegs. Bet pavasarī, vasarā un rudenī tur zāles ir daudz.
Tomēr valdnieks Nebukadnecars vairs neizskatījās tik sajūsmināts par domu pamest Iravotumu, tāpēc Džons piebilda: Bet mēs to varam nokārtot. Mana māsa un es, mēs esam džini. Mēs varam izdarīt tā, lai jums būtu tik daudz zāles, cik vien jūs gribat. Vai arī, un tas ir tikai ieteikums, Jūsu Majestāte, ja jums apriebies būt veģetārietim, tad jūs nevarētu izvēlēties labāku pilsētu par Ņujorku. Cilvēk, jūs nezināt, kas ir dzīve, ja neesat nogaršojis īstu pastrami vītinātu liellopu gaļu. Vai sulīgu bifšteku. Ticiet man, ser, tas būs kā sprādziens.
Tai brīdī ķēniņš atkal nolaida gāzes.
- Zināmā mērā, Filipa piebilda.
Izkļuvis no labirinta, ķēniņš noplūca pārjs sauju zāles un klusēdams to apēda, aizdomīgi skatīdamies apkārt. Finlejs nolaidās no kāda koka un uzmetās Džonam uz pleca. Zēns jau iepazīstināja medību piekūnu ar savu māsu, kad ķēniņš deva zīmi, lai viņi apklust.
Džons paskatījās visapkārt mežā. Koki palika nekustīgi, un nekas neliecināja, ka kāds cits, izņemot viņus, būtu dzīvs. Nemaz nerunājot par to, ka viņi tiktu vajāti. Kas ir? viņš čukstus jautāja ķēniņam. Vai mūs kāds vajā?
- Optabaurotājs, ķēniņš atbildēja. Vēlēšanos briesmonis.
21. nodaļa prĀta BRIESMONI
Dziļi mežā kaut kas sakustējās. Atskanēja statiskās elektrības sprakšķis, kam sekoja kluss vaids, un tad, starp kokiem sakustoties lielam radījumam, zeme nodrebēja. Brālis Filipai izstāstīja par vēlēšanos briesmoni. Mēģini nevēlēties, lai tas pazūd, viņš pamācīja. Tā tikai palielināsies iespēja, ka mūs uzies. Mēģini nevēlēties vispār neko.
- Vieglāk pateikt nekā izdarīt, Filipa čukstēja.
- Piecdesmit procentu domāšanas pamatā ir kāda vēlēšanās.
- Varbūt jums abiem vajadzētu nošķirties, ķēniņš ierosināja. Lai atdalītu jūsu vēlēšanās. Tad Optabaurotājam būs grūti jūs izsekot.
Džons papurināja galvu. Tas nav iespējams, viņš teica. Mēs tikai nupat atkal esam kopā. Mēs izmēģināsim laimi.
Koki atkal nodrebēja.
- Tad labāk nedomājiet neko, ķēniņš ieteica. Tas tuvojas.
- Es sapratu, Filipa ierunājās. Mums jādomā par matemātiku. Matemātikas teorēma neizsaka nekādas domas vai vēlēšanās. Tā ir transcendentāla. Vēlēšanos briesmonis nevar noteikt mūsu atrašanās vietu, ja mēs prātā risinām aritmētikas uzdevumu.
Lai gan Džonam bija grūti pievērsties matemātikas rēķiniem, izmetot no galvas visu citu, viņš apjēdza, ka šis risinājums bija tikpat labs kā jebkurš cits. Iespējams, pat labāks, jo viņš pazina savu māsu. Un, kamēr Filipa galvā risināja dažādus kvadrātvienādojumus, Džons ķērās pie skaitļu reizināšanas ar 13, 14, 15, 16, 17 un 18. Un kādu laiku mežs bija kluss, kas norādīja, ka vēlēšanos briesmonim ir grūti viņus izsekot.
- Deviņpadsmit reiz deviņpadsmit ir… trīssimt divdesmit trīs, pēc lielas piepūles Džons klusi pie sevis nomurmināja. Viņš aptvēra, ka nespēs to ilgi izturēt. Varbūt vēlēšanos briesmonis bija pieklusis, bet valdnieka Nebukadnecara izturēšanās liecināja, ka tas vēl joprojām ir kaut kur tuvumā. Vajadzēja izdomāt labāku plānu, vai arī viņi šeit iestrēgs uz ilgu laiku. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda doma, un, nocēlis Finleju no pleca, viņš ieskatījās mazajam piekūnam tieši acīs.
- Klausies, Hor, viņš teica, kuram labā acs bija saule un kuram kreisā acs bija mēness? Man vajadzīga tava palīdzība.
Finlejs nogaidoši saplivināja spārnus, vēlēdamies izdarīt pakalpojumu jaunajam džinam, kas palīdzēs viņam atgūt brīvību.
- Bet tas ir bīstami, Džons piebilda.
Finlejs pacēla knābi un klusi iekliedzās, it kā apliecinot Džonam, ka viņš ir uzdevuma augstumos, lai cik bīstami tas būtu.