Džonam nebija drosmes pateikt viņai, ka vējš bija aiznesis projām ne tikai putnu, bet arī Alanu un Nīlu.
Tomēr ruhs neparādījās. Alans un Nīls piebilda, ka viņi par to nemaz neesot pārsteigti, jo bija sāpīgi saplosījuši lielā putna kājas. Manuprāt, paies vēl kāds laiks, iekams tas varēs nostāvēt, Alans lepni teica. Jocīgi, bet putna kājas garšoja pēc siera. Pēc grauzdēta siera. Vēl tagad varu sajust šo garšu. Viņš savieba seju un nospļāvās pāri laivas malai.
Pēc pāris stundām laiva sasniedza pretējo krastu, un, atsveicinājušies no misiņa laivinieka (diemžēl viņi nepateicās laivai, kuras ozolkoka priekšgalam piemita runasspējas, un tāpēc tā nosprieda, ka braucēji ir ļoti nepieklājīgi), viņi izgāja cauri zemajām durvīm sienā un devās atpakaļ pa spirālveida taku, kas veda augšup un apkārt Samaras torņa apakšzemes daļai. Kamēr viņi tuvojās zemes virsmai un kļuva siltāks, Filipa juta, ka sīks kā sikspārņa pīkstiens pamazām atgriežas viņas džina spēks.
- Vai kāds ir padomājis, Alans jautāja, nevērsdamies ne pie viena atsevišķi, kā mēs izskaidrosim mūsu pēkšņo atgriešanos tajā armijas nometnē? Viņš paskatījās uz Džonu. Džon, tu esi vienīgais, kuru leitnante Sančesa redzējusi iepriekš. Domāju, ka viņa nebūs visai priecīga par to, ka pēkšņi uzrodas trīs svešinieki un medību piekūns vietā, kas tiek uzskatīta par aizliegto zonu.
- Esmu par to domājis, Džons teica.
- Dari to žiglāk, māsasdēl, Nīls ieteica. Man diez ko nepatiktu, ja mūs iespundētu kādā Irākas cietumā, kamēr vini izdomās, ko ar mums iesākt.
- Manuprāt, bērni, ir pienācis laiks, viņa brālis Alans ierosināja, lai jūs pagādātu mums lidojošo paklāju vai ko tamlīdzīgu.
Džons papurināja galvu. Jāiztiek bez džina spēka, iekams nebūsim atgriezušies Jordānijā, viņš iebilda. Nimrods to stingri noteica. Turklāt esmu patiešām noguris. Tā, kā jūtos tagad, es nespētu uzburt pat alus kausa paliktni, kur nu vēl lidojošo paklāju.
- Es jūtos tāpat, Filipa nožāvājās. Nezinu, kas tur bija tajā gaisā, bet esmu pārguruši.
- Cietumi, mēs nākam, Nīls nomurmināja.
- Mirkli pagaidiet, Džons ierunājās. Varbūt mēs nevaram lietot džina spēku. Bet nekas nevar aizkavēt Nimrodu kaut ko darīt.
Viņi tagad atradās tieši zem šahtas, kas veda augšā uz dušu telpu.
Džons izņēma savu mobilo telefonu, pārbaudīja, vai pienāk signāls, un pamāja abiem tēvočiem. Man nupat ienāca prātā lieliska doma.
Nebija viegli pārliecināt Edvidžesu kļūt par nākamo Zilo džini, bet Nimrods bija drošs, ka viņam tas ir izdevies. Lai Edvidžesa drīzāk varētu beigt savu misiju un novest Montekarlo kazino līdz bankrotam, ja daži laicīgie tiešām izmantotu viņas sistēmu, Nimrods bija sameklējis vairākus cilvēkus, kuri bija ar mieru riskēt. Cafй de Paris, iepretī slavenajam vecajam kazino, Nimrods un Edvidžesa bija sastapuši astoņas vecas dāmas no Anglijas, kuras ar baznīcas sagādātu autobusu apceļoja Cфte d'Azur. Edvidžesa viņas bija ļoti aizrāvusi, un, pateicoties Nimroda prasmīgajai diplomātijai un iestāstīšanas mākai, viņas drīz vien bija gatavas izmēģināt jauno ruletes sistēmu.
Astoņas Celtnemas dāmas sameta katra pa piecdesmit eiro, lai vecajā sporta klubā nopirktu žetonus aptuveni 500 ASV dolāru vērtībā, un tad devās augšā pie galdiem, kur, rīkojoties pēc instrukcijas, saskaitīja desmit griezienus pēc kārtas, neizdarot likmes. Viņas uzmanīgi pierakstīja rezultātus un tad izvietoja savas likmes, vadoties pēc tā, ko Edvidžesa bija ieteikusi savā mazajā brošūriņā. Pirmajā spēlē viņas laimēja 18 000 dolāru. Otrajā 648 000 dolāru. Un trešā spēle viņām ienesa satriecošu summu 23 328 000 dolārus. Viņas būtu spēlējušas ceturto reizi, jo pa šo laiku bija pārliecinājušās, ka Edvidžesas sistēma nevar pievilt, bet šai brīdī administrācija slēdza kazino. Varbūt tas bija vienīgais glābiņš, jo ceturtais laimests vecajām dāmām būtu ienesis 839 miljonus dolāru, kas nozīmētu kazino bankrotu. Varbūt visas Montekarlo bankrotu. Lai vai kā, Edvidžesa paziņoja, ka ir pilnīgi apmierināta ar rezultātu, un drīz vien piekrita kļūt par nākamo Zilo džini. Tad viņa pievienojās Nimrodam viņa privātajā virpuļviesulī, lai lidotu uz Ammānu Jordānijā. No turienes viņš grasījās kontaktēties ar Aješu, tiklīdz būs dabūjis ziņu no Džona, ka Filipa ir izglābta.
Nimrods un Edvidžesa atradās viesnīcas vestibilā, kad piezvanīja Džons. Apsveicis Džonu un izteicis savu milzīgo atvieglojumu, ka viņam un Filipai nekas nekait, Nimrods atzinās, ka ir mazliet apjucis.
Ja Alans un Nīls atkal ir kļuvuši par cilvēkiem, tad Aješa būs jutusi Leilas spēku. Jo tikai tas būtu varējis atdot viņiem iepriekšējo veidolu. Tādā gadījumā nav nekādas nozīmes, vai tu lieto vai nelieto džina spēku. Vēl vairāk pa šo laiku Aješa būs noteikti sapratusi, ka Filipa ir izbēgusi. Lai mani iesloga pudelē, bet nebūtu nekāds brīnums, ja viņa jau bija mēģinājusi apturēt jūsu izkļūšanu no Iravotumas. Labāk esiet piesardzīgi gadījumā, ja viņa plāno ko citu.
Sapratu, ko jūs teicāt, Džons sacīja, bet esmu bezgala noguris. Neesmu gulējis veselu mūžību. Ja es gribētu likt pazust hamburgeram, tad viss, ko varētu darīt, būtu to apēst, tik noguris es esmu. Un, manuprāt, arī Filipa jūt sekas pēc tā, kas ar viņu noticis. Tomēr inan ir kāda ideja. Tikai būs vajadzīga jūsu palīdzība, tēvoci Nimrod.
Leitnante Sančesa spodrināja zābakus, kad jauniņā kaprāle iesoļoja slietenī, lai ziņotu, ka steidzami jādodas uz dušu telpu. Tur viņa ieraudzīja divus vīriešus, tērpušos tumšos uzvalkos, un divus bērnus plēsīga putna pavadībā.
- Kas gan te notiek? viņa jautāja seržantam, kas apsargāja dīvaino piecnieku. Kas ir šie cilvēki?
- Es atradu viņus kāpjam laukā no bedres aiz netīrās veļas groziem, seržants atbildēja. Šie divi džentlmeņi apgalvo, ka viņi esot no Centrālās izlūkošanas pārvaldes.
- Tā tas ir, leitnante, Nīls apliecināja. Un mēs šeit esam ārkārtīgi svarīgā misijā.
Leitnante Sančesa tik tikko spēja novaldīt aizvainojumu. Galu galā vai nu viņi bija, vai nebija karavīri, šī tomēr bija sieviešu dušas telpa. Kāds CIP varētu būt iemesls iesūtīt jūs bedrē zem manu meiteņu dušām? viņa Alanam jautāja. Un kas ir šie divi bērni?
- Baidos, ka tā ir klasificēta un pilnīgi slepena informācija, Alans atbildēja.
- Tā nu es jums ticēšu, Sančesa teica. Acumirkli, viņa piebilda, sazīmējusi Džonu. Es tevi pazīstu, vai ne? Tu esi tas mazais, kas te bija kopā ar vēderrunātāju. To vīrieti ar vienu roku.
- Leitnante, Nīls ierunājās. Vai jums šeit ir dators?
- Protams.
Vēl aizvien apsargāti, Alans, Nīls, Džons un Filipa sekoja leitnantei uz viņas biroju, kur Alans lūdza viņu ieiet CIP mājas lapā.
- Ko tagad? Sančesa jautāja, kad CIP mājas lapa parādījās viņas klēpjdatorā.
- Lappuses apakšā, Nīls atbildēja. Sekcijā Sazinieties ar mums. Izvēlieties elektroniskā pasta formu. Vēstījuma sekcijā iedrukājiet vārdus Alans un Nīls Gonti. Lapai vajadzētu pazīt mūsu vārdus un dot atbildi, apstiprinot to, kas mēs esam, un to, ko jums stāstījām par mūsu misiju.
Sančesai nepatika spiegi, pat tie, kas bija viņas pusē, taču leitnante paraustīja plecus un darīja, ko viņai lika. Dienot armijā, tā bija vieglāk.
Tūkstošiem jūdžu attālumā CIP lieldatorā Vašingtonā leitnantes e-pasts aši tika apstrādāts, un, pateicoties Nimrodam, apmaiņā pret triju vēlēšanos piešķiršanu kāds sens viņa draugs pārvaldē bija sagatavojis atbildi.
"Alans un Nīls Gonti ir ekspedīcijas aģenti, kuri pašlaik darbojas Irākas kara zonā, meklējot divus bērnus ar šifrētiem vārdiem Džons un Filipa, kuri, domājams, iesaistīti slepeno ieroču programmā. Lūdzam sniegt aģentiem Gontiem jebkuru palīdzību, kāda vien nepieciešama, lai palīdzētu īstenot viņu misiju saskaņā ar izlūkošanas nodaļas direktora vietnieka pavēli."