Imagine bija Džona Lenona populārākā un pazīstamākā solodziesma, turklāt viena no retajām, ko Džons Gonts prata nospēlēt uz klavierēm. Jaunajam Džonam bija patīkama balss, un viņš paspēja nodziedāt visu pirmo pantu, iekams saklausīja no virtuves tuvojamies soļus. Ātri viņš izrunāja vārdu, ko lietoja, lai fokusētu savu džina spēku, ABECEDARIAN! Un pēc mirkļa viņš pārvērtās par greznumlietu uz klavierēm kičīgu porcelāna figūriņu, zēnu astoņpadsmitā gadsimta kostīmā, kas spēlē klafihordu.
Tā bija savāda sajūta: būt veidotam no porcelāna un bez muskuļiem, ko kustināt, bet atrašanās vieta ļāva viņam lieliski redzēt satraukto Pikinga jaunkundzi, kas tuvojās klavierēm.
Vai te kāds ir? viņa jautāja un bailīgi aizskāra
dažus klavieru taustiņus.
Ja figūriņas spētu smieties, Džons būtu nokritis no sava mazā porcelāna soliņa; un, iespējams, labi vien bija, ka vismaz uz brīdi viņš bija no cieta materiāla.
Pēc kāda laika Pikinga jaunkundze atgriezās virtuvē. Tas Džonam bija signāls atkal pieņemt savu laicīgo apveidu un nospēlēt dažas taktis no Lenona dziesmas. Pēc tam viņš izdarīja pretējo transubstanciāciju un atgriezās siltumā, kas valdīja sudraba blašķītē uz radiatoriem. Nolēmis šai rītā vairs neriskēt spēlēt Lenona dziesmu, lai Pikinga jaunkundze viņu nejauši neatklātu, Džons iekārtojās un gaidīja Filipas atgriešanos. Bija jāgaida vismaz desmit stundas, iekams viņa kopā ar Trampa kundzi varētu atgriezties Dakotas nama dzīvoklī.
Par laimi, Džonam nevajadzēs gaidīt ilgi tai ziņā, ka šis laiks viņam nelikās kā desmit stundas. Tā kā zēns bija iekļuvis blašķē pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam un līdz ar to parastajai ziemeļu puslodes rotācijai, laiks blašķē, kas eksistēja ārpus trīsdimensiju telpas, gāja uz priekšu ātrāk. Un Džonam šķita, ka nav pagājusi ne stunda, kad viņš atkal bija mājās savā istabā un stāstīja Filipai, kas bija noticis.
- Zini, Trampa kundzei ir taisnība, viņš teica. Pikinga ir briesmīga sieviete. Viņa aizmigusi gulēja atzveltnes krēslā, kad es sāku spēlēt klavieres. Viņa ir briesmīgi slinka.
- Ne tikai slinka, Filipa piebilda. Trampa kundze domā, ka viņa varētu būt arī zagle. Esot pazudušas dažas rotaslietas.
Nākamajā dienā Filipa atkal aiznesa blašķi ar brāļa transubstanciēto formu uz Dakotas namu un vēlreiz atstāja viņu tur. Šoreiz Džons juta lielāku paļāvību savam džina spēkam. Transubstanciējies viņš paslēpās veļas skapī un uz laiku pilnīgi pameta savu ķermeni. Būdams neredzams cilvēka acij, viņš apsēdās pie klavierēm, nospēlēja un nodziedāja visu Imagine, kā viņam likās, labi imitējot Džona Lenona Liverpūles akcentu. Tas gan nebija tiesa. Bet viņš to nezināja, un, kas ir vēl svarīgāk, to nezināja arī Pikinga jaunkundze, kura kliegdama izskrēja no dzīvojamās istabas un ieslēdzas vannasistabā. No turienes viņa sazvanīja Trampa kundzi. Pēc tam viņa aizbēga no dzīvokļa, nometot durvju atslēgas un Trampa kundzei nozagtos briljanta auskarus istabā uz grīdas.
Džons uzvaroši iesaucās, un tas pamudināja Pikinga jaunkundzi drāzties lejā pa kāpnēm, nevis gaidīt liftu.
Atguvis savu ķermeni, Džons piezvanīja Filipai un uzzināja, ko Pikinga jaunkundze teikusi Trampa kundzei dzīvoklī Dakotas namā spokojoties un viņa nekad vairs neatgriezīšoties darbā. Filipa piebilda, ka Trampa kundze tagad pēc ilgāka laika jūtoties atkal laimīga, vienīgi esot nobažījusies, ka viņas dzīvoklī varētu būt spoks. Filipai izdevies pārliecināt Trampa kundzi, ka tādu spoku nemaz nav.
- Vai gribi, lai aizeju tev pakaļ? viņa jautāja brālim.
- Tagad nav nekādas vajadzības slēpties. Viņa ir prom, tāpēc uz mājām varu aiziet pats. Džons palūkojās laukā pa logu. Turklāt atkal sāk snigt.
Viņš nolika telefona klausuli un gatavojās pamest dzīvokli. Viņš vēl aizvien priecājās par labi padarīto darbu, kad gandrīz vai zaudēja valodu, jo aptvēra, ka viņš vairs nav viens. Istabas stūrī stāvēja kāds vīrietis ar garu, rudu bārdu un līku ērgļa degunu. Viņam mugurā bija zils uzvalks ar šaurām svītriņām, pirkstā prāvs gredzens ar mēnesakmeni aligatora acs lielumā un krāsā. Ar dusmīgu sejas izteiksmi rudmatainais vīrietis tuvojās Džonam.
- Ko tu iedomājies izstrādāt tik šausmīgu palaidnību ar neaizsargātu sievieti? vīrietis noprasīja. Paskaidro!
Džons mēģināja paskaidrot, bet, kad viņš atvēra muti, no tās bira laukā kas briesmīgs: vispirms malks zirņu zupas, tam sekoja brokoļu gabals, dažas salātu lapas, vairākas artišoku serdes, rāceņa šķēle un beidzot gandrīz pinte sakultu spinātu. Džonam riebās dārzeņu garša, un pēkšņais notikums viņu šokēja. Pirmo reizi savā jauna džina mūžā viņš paģība.
3. nodaļa IERAKSTĪTS GRĀMATĀ
Kad Džons atguva samaņu, viņš atradās citā dzīvoklī. Zēns zināja, ka viņam vēl jābūt Dakotas namā, jo no atpūtas krēsla pie loga skats pavērās tas pats. Tomēr šis dzīvoklis bija pavisam citāds. Atšķirībā no Trampa kundzes mēbelēm, kas bija jaunas un pirktas mēbeļu veikalā, šai dzīvoklī viss bija vecs. Tur stāvēja pat liels ēģiptiešu rakstāmgalds un dažas skulptūras, kas Džonam atsauca atmiņā tēvoča Nimroda dzīvokli Londonā. Neviena skaņa neiekļuva caur šā dzīvokļa biezajām sienām, un, kad tā draudīgais īpašnieks sāka runāt, šķiet, apklusa pat lielais grīdas pulkstenis.
Piedod, ka tevi tā nobiedēju, vīrietis sacīja, piebīdīdams krēslu un apsēzdamies blakus Džonam. Ļauj man stādīties priekšā. Mani sauc Frenks Vodjanojs, un es esmu džins tāpat kā tu. Esmu dzīvojis šai namā gandrīz piecdesmit gadus un bez tā, ka esmu džins, esmu arī darījumu aģents daudziem cilvēkiem, kuri šeit dzīvo. Īstenībā tā vai citādi esmu palīdzējis karjerā gandrīz ikvienam, kas te dzīvo. Ja nebūtu manas palīdzības, es nezinu, kā dažiem no viņiem būtu veicies. Piecdesmit gadus esmu bijis vienīgais džins šai namā. Tāpēc vakar, kad atklāju džina spēka klātbūtni Dakotas namā, biju mazliet nobažījies un gribēju redzēt, kas to lieto. Bet vakar, kad nācu tevi meklēt, nevarēju atrast.
Toties šodien, kad atkal sajutu tavu klātbūtni, es kļuvu nikns. Neaptvēru, ka tu esi tik jauns džins. Un tāpēc biju mazliet skarbs pret tevi, par ko es atvainojos. Bet, kā jau teicu, šie cilvēki paļaujas uz mani. Mēs nevaram pieļaut, ka Dakotas namā mājo slikti džini.
- Es neesmu slikts džins, Džons iebilda. Es esmu labs džins.
- Tā nav mana darīšana, ko tu dari ar savu laiku, bet es nepieļaušu dīku palaidnību. Vismaz Dakotas namā ne.
- Goda vārds, Džons neatlaidās. Tā nemaz nebija dīka palaidnība.
Frenks Vodjanojs iecietīgi uzsmaidīja Džonam. Tā vis nelikās, viņš teica. Man tas izskatījās tā, it kā tu mēģinātu kādu nobaidīt. Nevaru ciest, ja džini to dara cilvēkiem.
- Jūs esat pārpratis, ser. Es mēģināju kādam palīdzēt. Sievietei vārdā Trampa kundze.
- Tad tev nebūs iebildumu man izstāstīt, kādā veidā, Vodjanoja kungs ierosināja.
Juzdamies mazliet labāk, Džons piecēlās sēdus un izstāstīja šim vīram, kas bija noticis. Kad zēns stāstu bija beidzis, Vodjanoja kungs skaļi iesmējās.
- Man patīk tavs stils, mazais, viņš teica. Es pazinu Džonu Lenonu. Man viņš ļoti patika. Manuprāt, viņš būtu atbalstījis to, ko tu izdarīji. Viņam bija laba humora izjūta.