- Ļoti labi, Gonta kundze piekrita. Kad viņš būs pietiekami vecs, es nokārtošu tā, lai viņš var iet arī sacīkšu braucēju skolā. Bet līdz tam viņam jāiet īstā skolā. Norunāts, Dārij?
Dārijs bija sajūsmā. Pat par izredzēm, ka jāatgriežas skolā. Bet vai tu esi drošs, ka nevarētu izdarīt man vēl vienu pakalpojumu? viņš jautāja Džonam. To vīrieti, kas nogalināja manu tēvu? Vai tu, lūdzu, nevarētu pārvērst viņu par kaķi? Vai suni. Par suni vai kaķi, man vienalga. Bet man ļoti patiktu, ja viņš kļūtu par kādu dzīvnieku.
- Nē, Džons iesmējās. Noteikti ne. Bet Dārija lūgums atgādināja Džonam, ko viņš bija solījis Finlejam. Un, turēdams mātes roku, lai smeltos no viņas spēka, Džons izrunāja savu fokusa vārdu, un mazais medību putns atkal pārvērtās par zēnu. Labi vien bija, jo piekūns un kaķis diezgan agresīvi bija blenzuši viens uz otru.
- Liels paldies, Finlejs pateicās un izspļāva uz restorāna grīdas zvirbuļa paliekas savu pēdējo piekūna maltīti.
- Vai tevi nevajag paķert līdzi? Džons jautāja. Mēs varam atstāt tevi Londonā, ja vēlies. Grounina kungs tur dzīvo pie mana tēvoča Nimroda. Patlaban viņš gaida mūs Ammānā. Uz turieni mēs dosimies vispirms. Vai tu agrāk esi ceļojis ar virpuļviesuli, Finlej? Tas ir jautri.
23. nodaļa epilogiĀna
Brīdī, kad Nimrods saņēma zinu no savas māsas Lei" » »
las, ka Aješa esot atradusi kādu citu Filipas vietā, viņš uzminēja, kas varētu būt noticis, Gonta kundze brīvprātīgi pieteikusies darīt šo darbu, lai pasargātu Filipu. Pēc viņa domām, tas būtu diezgan tipiski, ja viņa rīkotos tik nesavtīgi. Un viņš jutās ļoti lepns par māsu. Bet dvīņu dēļ, kurus viņš ļoti priecājās atkal satikt, un aiz cieņas pret savu māsu nolēma neko neteikt. Pat tad, kad dvīņi aizskāra šo tematu pusdienu laikā Ammānas viesnīcā.
- Nez, kas tagad būs nākamā Zilā džine, Filipa sprieda.
- Ak, gan jau Aješa kādu atradīs, Nimrods nevainīgi teica, mēģinādams izvairīties no māsas skatiena.
- Kaut kādā ziņā man viņas ir žēl, Filipa turpināja. Šobrīd arī viņa nolēma neko neteikt par savu atklājumu, ka Aješa ir meitenes vecmāmiņa un Leilas un Nimroda māte. Pagaidām viņa to nebija teikusi pat Džonam. Laikam ir ļoti vientulīgi būt par Babilonas Zilo džini.
Džons, kurš nenojauta, ka Edvidžesa bija ieradusies Ammānā, Nimroda sakūdīta, lai pieteiktos šim amatam, jautāja: Tas nav nekas tāds, ko jūs gribētu uzņemties, Edvidžesa?
Edvidžesa, kas arī bija uzminējusi, ka Gonta kundze bija nonākusi pie mērķa pirms viņas, samulsusi pasmaidīja un papurināja galvu. Ak nē, Džon, es ne. Esmu pārāk aizņemta ar savu darbu. Faktiski pašlaik esmu ceļā uz Kairu. Pārņemt turienes kazino.
- Varbūt man vajadzētu doties tev līdzi, Nimrods ieminējās. Šodien man piezvanīja Krīmijs. Kā zināms, viņš pieskata manu māju Kairā un novēro tuhemetru, kas tur atrodas. Viņš ziņo, ka tuhemetrs rāda nepārprotamu vēzienu uz sliktās veiksmes pusi. Es pats gribētu to pārbaudīt, iekams mēģinu noskaidrot, kāpēc.
- Manuprāt, es varētu jums palīdzēt, Filipa teica.
- Tu, Filipa? Gonta kundze brīnījās. Kādā veidā?
- Kad bija pie Aješas, viņa uzzināja, ka Buls Haksters esot nozudis ar kārbu, kurā atradās Ibliss, viņa paskaidroja. Jūs zināt ar to, kura bija jāievieto Eiropas raketē uz Veneru.
- Pazudis? Nimrods iesaucās. Kā tu to domā?
- Mēs abas nonācām pie slēdziena, ka Buls Haksters ir piemuļķojis Aješu, Filipa sacīja. Aizbēdzis ar visu naudu. Nemaz nerunājot par varbūtību izmantot Iblisu savā labā. Jūs zināt: saņemt trīs vēlēšanās apmaiņā pret viņa atbrīvošanu no pudeles.
- Lai aizdegas mana lampa, bērns, Nimrods teica. Tu gribi teikt, ka visu šo laiku, kamēr mēs te sēdējām,
ieturot ilgas un nesteidzīgas pusdienas, tas vindicta pārņemtais Ibliss varētu būt brīvībā? Filipa mierīgi pamāja ar galvu.
- Kāpēc tu man to neteici uzreiz?
- Es taču tagad saku, vai ne? viņa atbildēja, un, juzdamās mazliet sarūgtināta, piebilda: Vai zināt, tas ir drusku par daudz, ka jūs dusmojaties uz mani pēc visa tā, ko esmu piedzīvojusi pati no savas vecmāmiņas.
Bet, ja Filipa bija domājusi, ka tas būs kā bumbas sprādziens, viņa kļūdījās.
- Ak, lai nu tas tagad paliek, Nimrods sacīja, pieceldamies no galda. Sī lieta ir daudz svarīgāka. Mums jāatrod Buls Haksters, turklāt ātri.
- Man liekas, es nojaušu, kur viņš ir, Gonta kundze ieminējās. Edvards aizvakar runāja ar viņu pa telefonu. Viņš ir Franču Gviānā. Vietā, ko sauc Kurū.
- Mēs varam tur piestāt pa ceļam uz Ņujorku, Nimrods ierosināja. Viņš skumji paskatījās uz Finleju. Piedod, Finlej, viņš pieklājīgi piebilda. Bet baidos, ka mūsu lidojums uz Angliju kādu laiku būs jāatliek. Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs taisnā ceļā dotos uz Franču Gviānu. Saproti, ir tāds ļoti bīstams džins Ibliss…
- Tas nekas, Finlejs teica. Es negribu atgriezties Anglijā.
- Paklausies, Nimrods laipni ierunājās. Esmu pārliecināts, ka varu palīdzēt nokārtot domstarpības starp tevi un tavu tēvu. Kad tas notika, viņš bija dusmīgs. Nešaubos, ka viņam ir bijis laiks to apdomāt un nožēlot, ko viņš toreiz teica.
- Taisnība, es briesmīgi izturējos pret viņu, Finlejs atzinās. Es nebiju diez ko labs dēls. Bet tas notika tikai tāpēc, ka viņš bija tik draņķīgs tēvs. Turklāt esmu runājis ar Edvidžesu, un viņa piekrita, ka varu doties kopā ar viņu uz Kairu. Ar viņas palīdzību mēģināšu sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai pabeigtu savu izglītošanos. Uz īsu laiku iestāšos darbā, un tad mēs izmantosim manu algu, lai taisītu īstu naudu.
- Jā, pareizi, Edvidžesa atzina. Mēs ar Finleju, manuprāt, ļoti labi sapratīsimies. Ja vien viņš ievēros manu sistēmu.
- Neesmu pārliecināts, ka es to atbalstu, Nimrods sacīja. Azartspēles ir netikums.
- Tās nav azartspēles, Finlejs neatlaidās. Ne ar šo sistēmu. Edvidžesa man visu izstāstīja. Azartspēles nozīmē nejaušību, un jūs tiešām varat zaudēt savu naudu. Bet ar šo sistēmu tā nav azartspēle. Tā ir droša lieta.
Atcerējies to, kas bija noticis Montekarlo, Nimrods nekādi nespēja apstrīdēt zēna loģiku. Turklāt viņam nebija laika.
- Labu veiksmi, Džons novēlēja Finlejam. Un es nožēloju savu rīcību.
- Aizmirsti to. Būt par piekūnu bija jauka izprieca.
- Vai ne? Džons piekrita. Vai tas nav kā sprādziens?
Galibi Magana bija zēns no Franču Gviānas, apmēram desmit gadu vecs, lai gan nebija par to īsti pārliecināts. Viņš pelnīja sev iztiku kā atkritumu savācējs lielajā izgāztuvē netālu no galvaspilsētas Kajennas. Galibi bija viens no gandrīz simts bērniem, kas uzturējās izgāztuvē, reizēm strādādami bez pārtraukuma sešas vai astoņas stundas. Viņi meklēja lietas, ko cilvēki bija izmetuši, bet par dažiem centiem tās varēja pārdot. Zēns strādāja ar kailām rokām un basām kājām, bez jebkādas maskas, lai gan atkritumi bija kaitīgi. Reizēm viņš pat gulēja mēslos. Galvenokārt viņš meklēja liellopu kaulus, bezalkoholisko dzērienu skārdenes, polietilēna, papīra un
plastmasas ūdens pudeles, bet kādu dienu viņš uzgāja gludu metāla kārbu, kas izskatījās ļoti atšķirīga no tiem priekšmetiem, ko atrada parasti. Viņš domāja, ka tā ir gatavota no alumīnija un visai vērtīga. Tomēr kārbas skaistums nebija nekas, salīdzinājumā ar to skaistumu, kas atradās iekšā, kristāla pudelīte, ko cilvēki parasti nemēdz izmest ārā.