- Šajā uzvalkā? Džons pavīpsnāja.
Nimrods paskatījās uz sevi. Stopsignāls nevarētu izskatīties sarkanāks par viņu. Sarkans uzvalks, sarkans krekls, sarkana kaklasaite, sarkanas kurpes, sarkans mutauts un sarkanas zeķes. Jā, tev ir taisnība, viņš piekrita. Varbūt tā būs labāk. QWERTYUIOE
Vienā acumirklī Nimrods stāvēja viņu priekšā ar Franču ārzemju leģiona ģenerāļa uniformu mugurā. Ar balto formas cepuri, baltiem cimdiem un koši sarkanām epoletēm viņš izskatījās tiešām izcils.
- Kā jums šķiet? viņš jautāja.
- Ļoti Beau Geste, Gonta kundze atzina.
- Novēliet man veiksmi, viņš teica. Tad eleganti salutēja un izsoļoja cauri arkai, lai atrastu Kosmosa centra štābu.
Pārējie apsēdās un gaidīja, kad viņš atgriezīsies.
- Vai Zilā džine tiešām ir mūsu vecmāmiņa? pēc brīža Džons jautāja mātei.
- Jā, mīļais.
- Kāpēc tu mums to neteici agrāk?
- Man nepatika par to runāt, viņa atbildēja. Mani sarūgtināja tas, ka viņa izvēlējās būt par Zilo džini, nevis rūpēties par jūsu tēvoci un mani.
- Vai jūs bijāt ļoti jauni? Filipa jautāja. Kad viņa aizgāja projām?
- Mēs bijām varbūt mazliet vecāki par jums, viņa teica. Ne sevišķi daudz. Viņa uz brīdi apklusa. Manuprāt, tas bija viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu atteikties būt par džini.
- Kāpēc viņa tā darīja? Džons jautāja. Kāpēc viņa jūs pameta?
- Manuprāt, viņa tikai juta, ka tas ir kas tāds, kas viņai jādara.
- Var gadīties, ka tāpēc viņa nolaupīja arī mani, Filipa ieminējās.
- Jā, tā varētu būt.
- Aješa nav pārāk slikta, Filipa turpināja. Bet nevar arī teikt, ka viņa ir laba. Viņa ir tikai… Filipa paraustīja plecus. Dzīvē ne vienmēr jādara tikai tas, kas ir loģisks. Reizēm darīt to, kas ir nepareizi, ir tikpat svarīgi kā darīt to, kas ir pareizi. Tas padara dzīvi par izpriecu. Man šķiet, ka aizvadīt savu mūžu citādi ir noliegt pašu dzīvi.
Gonta kundze brīdi klusēja un priecājās ieraudzīt atgriežamies Nimrodu, jo viņai nevajadzēja atbildēt. Viņš brauca ar bruņutransportieri, ko bija aizņēmies no kāda pakāpē zemāka franču virsnieka.
-Allons!, viņš franciski uzsauca. Es gribēju teikt, aiziet! Leciet iekšā.
- Uz kurieni mēs tagad brauksim? Filipa jautāja, kāpdama bruņutransportierī.
- Uz Tarakānu viesnīcu, Nimrods atbildēja. Tā atrodas Kurū, tikai pāris jūdžu no šejienes. Šķiet, Buls Haksters tur atrodas mājas arestā. Franči atlaida viņu, kad izrādījās, ka viņš ir blēdījies, vairākas reizes pārdodams vienu un to pašu maksas vietu raķetē. Viņi par to ir pamatīgi noskaitušies. Bet tai pašā laikā viņi to ir mēģinājuši turēt slepenībā, naturellement.
- Kā jūs to uzzinājāt? Džons jautāja.
- Redz, kāpēc ir tik dīvaini būt par franču armijas ģenerāli, Nimrods paskaidroja. Karavīri pastāsta tev visu, ko tu gribi dzirdēt. Viņi pat atdod savu bruņutransportieri, kad viņiem liek to darīt.
Buls Haksters bija diezgan nožēlojamā izskatā, kad tie viņu atrada trāpīgi nosauktajā Tarakānu viesnīcā.
Viņam bija drudzis, bet pēc stipras melnas kafijas tases un aukstas dušas Buls pastāstīja, ko tie gribēja zināt, kur viņš izmetis kārbu, ko iedevusi Aješa. Un uz turieni viņi devās pēc tam. Uz milzīgo atkritumu izgāztuvi netālu no Kajennas.
Viņi saoda šo vietu, pirms to ieraudzīja, un viņus jau pārņēma riebums. Bet šis riebums nebija nekas salīdzinājumā ar satriecošo faktu, ka vismaz kādi simt bērni pārtika no šīs izgāztuves, sacenšoties ar dučiem jūras putnu, kuri izmantoja šo vietu kā barības avotu.
- Cik briesmīgi tā pavadīt bērnību, Džons teica.
- Ļoti daudz bērnu nabadzīgās valstīs nevar atļauties pienācīgu bērnību, Gonta kundze atgādināja. Viņi neiet skolā. Tā vietā viņiem jāsāk strādāt, cik ātri vien iespējams, lai palīdzētu uzturēt savas ģimenes. Viņa skumji papurināja galvu. Tai pašā mirklī, kad atgriezīšos Ņujorkā, es kaut ko darīšu, lai šiem bērniem palīdzētu.
Pa to laiku Nimrods sasauca kopā visus mazos atkritumu vācējus un piedāvāja tiem piecdesmit Amerikas dolārus par informāciju, kas palīdzētu atgūt sudraba kārbu, kuru viņš aprakstīja sīkāk.
Bērni skatījās cits uz citu. Džonam un Filipai šķita ar bailēm. Galu galā viens zēns, kuru sauca Herbēns, saņēma drosmi un aizveda viņus pie kārbas, ko viņi meklēja. Nimrods tūlīt to atvēra, bet, kā jau bija sagaidījis, mazā smaržu pudelīte bija pazudusi.
Nimrods pastāstīja Herbēnam, ka kārbā atradusies ļoti vērtīga stikla pudelīte, kas izgatavota Ēģiptē, un ka viņš samaksāšot vēl piecdesmit Amerikas dolārus par tās saņemšanu. Sākumā Herbēns negribēja neko vairāk teikt. Taču beidzot viņš atzinās, ka iepriekšējā dienā bija redzējis savu draugu Galibi tādu pudelīti paslēpjam. Galibi vārda pieminēšana radīja zināmu satraukumu pārējo bērnu vidū. Daži pat sāka raudāt. Nimrods saprata, ka tā nav laba zīme.
- Kur ir Galibi? Nimrods zēnam jautāja. Man ar viņu ļoti steidzami jārunā.
Herbēns izskatījās sāpināts. Galibi ir pazudis, viņš teica.
- Vai tāpēc daži no jums raudāja?
* Jā. Viņi domā, ka Galibi kritis par upuri burvim.
- Burvim? Ko tu ar to domā?
- Neesmu no tiem, kas tic kam tādam, Herbēns sacīja. Bet nevar noliegt, ka Galibi ir pazudis. Tāpat nevar noliegt, ka palikusi tikai viņa lelle.
- Es gribētu šo lelli redzēt, ja drīkst, Nimrods teica.
Herbēns aizveda Nimrodu un pārējos pie mazas svētnīcas atkritumu izgāztuves malā, kur dažādi priekšmeti bija nolikti vienkārša krusta priekšā. Starp tiem atradās dzīvajam zēnam pārsteidzoši līdzīga statuete, aptuveni divas pēdas gara. Zēns izskatījās apmēram vienpadsmit gadus vecs, basām kājām, ar noskrandušiem džinsiem kājās un netīru T kreklu mugurā.
- Es nezinu, no kā tā ir veidota, Herbēns sacīja, bet tā ir visai smaga, mesjē. Un pilnīgi līdzīga pašam Galibi. Sevišķi acis. Jūs redzat? Skiet, ka tās seko. Tāpēc visi no tās baidās.
Nimrods izņēma mazu, pie atslēgu važiņas piestiprinātu lukturīti un iespīdināja sīku gaismas stariņu statuetes acīs. Tik tiešām ļoti līdzīgs dzīvam, viņš drūmi teica, ievērodams, ka lelles acu zīlītes no lukturīša gaismas sašaurinājās. Viņš pievērsās Gonta kundzei, runādams angliski, lai neapbēdinātu Herbēnu. Tas tiešām ir viņš, Nimrods sacīja.
- Jūs gribat teikt, ka tas ir īsts zēns? Džons jautāja.
- Par to nav šaubu. Nimrods izklaidīgi noņēma kaut ko no figūriņas lūpām. Sākumā viņš domāja, ka tas ir kāds gruzis, bet, turēdams pirkstos, viņš saprata, ka īstenībā tas ir kāds kukainis acīmredzot pārklāts ar šokolādi.
- Kas tas ir? Filipa jautāja.
Nimrods aizdomu pilns paostīja kukaini. Šķiet, tā ir ar šokolādi klāta skudra, viņš atbildēja. Ļoti iespējams, ka tā satur diminuendo. Džina saistība, kas ieēsta liek sarauties mazākam un pārvērš par tādu lelli kā šī.
- Nabaga zēns, Filipa teica. Nimrod, māt, mums viņam jāpalīdz.
- Ko mēs varam darīt? Gonta kundze vaicāja. Tas ir Iblisa roku darbs. Viņa spēks, viņa saistība. Tas nav nekas tāds, ko var atšķetināt kāds cits, izņemot viņu. Tā nu tas ir, Filipa.
Filipa lūdzoši paskatījās uz tēvoci, kurš skumīgi pakratīja galvu. Jūsu mātei ir taisnība. Tas ir kas nejauks un riebīgs, ko viņš nodarījis zēnam, kas viņu atbrīvoja no pudeles. Nevis piešķīra trīs vēlēšanās. Bet pārvērta viņu par šo dzīvo lelli.
- Dzīvo? Grounina kungs iesaucās. Klausieties, jūs taču negribat teikt, ka viņš mūs var dzirdēt un redzēt?
- Baidos, ka tieši to es gribu teikt, Nimrods atbildēja.
- Ir jābūt kaut kam, ko mēs viņa labā varam darīt, Džons ierunājās.
- Nevaram, ja vien Ibliss nav mūsu varā, Nimrods paskaidroja. Saproti, Džon, tas ir tāpat kā tad, kad tu pataisīji nabaga Finleju par piekūnu. Tikai tu varēji atcelt spēku, kas viņu pārvērta.
Izdzirduši kliedzienu, viņi atskatījās, jo vairāki no atkritumu vācējiem skriešus tuvojās. Viens no bērniem turēja rokā mazo, antīko stikla pudelīti, kuru Nimrods toreiz Kairā bija izmantojis, lai Iblisu ieslodzītu. Tai nebija aizbāžņa, un pudeles kakliņā bija ievietota papīra lapiņa. Tā bija Nimrodam adresēta zīmīte.
"Mans dārgais Nimrod," viņš skaļi lasīja. "Kad tu šo lasīsi, es jau sen būšu prom. Bet neraizējies. Tu un tie briesmīgie dvīņi mani redzēs atkal. Iespējams, drīzāk, nekā tu domā. Runā, ka bērniem patīkot lelles. Es atstāju Džonam un Filipai ko sevišķu, ar ko spēlēties. Lai atgādinātu, kas ar viņiem var notikt, kad mēs visi atkal satiksimies. Uzskatiet to par ļoti novēlotu Ziemassvētku dāvanu no tēvoča Iblisa."
- Mēs ņemsim šo bērnu līdzi uz Ņujorku, Gonta kundze paziņoja.
- Man likās, tu teici, ka mēs viņam nevaram palīdzēt, Filipa brīnījās.
- Tas bija pirms tam, kad vēl nezināju, ka Ibliss iecerējis mūs apciemot Ņujorkā, Gonta kundze sacīja. Ja viņš tiešām uzradīsies, mēs būsim gatavi. Un, kad mēs būsim iespundējuši viņu, kur gribam, teiksim, balinātāja pudelē, redzēsim, vai varam pārliecināt viņu izdarīt kaut ko Galibi labā. Gonta kundze nikni iekoda sev lūpā. Ja tas ir pēdējais, ko izdarīšu, iekams es… Viņa aprāvās, nepabeigusi teikumu. Uztvērusi Nimroda skatienu, viņa piebilda: Es likšu Iblisam nožēlot, ka viņš draudējis maniem bērniem.
Pēc Franču Gviānas, Jordānijas un Irākas Ņujorka šķita ļoti auksta. Pat laicīgie žēlojās par to, cik janvāris šogad ir salts. Dienu pēc tam, kad Džons un Filipa atgriezās mājās, temperatūra bija mīnus 16 grādi pēc Fārenheita, kas, pēc televīzijas laika ziņās teiktā, esot zemākā temperatūra, kas jebkad reģistrēta Centrālparkā. Džons un Filipa retos gadījumos, kad uzdrošinājās iziet laukā, mugursomās nesa karstos salamandras akmeņus, ko viņiem bija iedevusi daktere Zahertorte, lai palīdzētu uzturēt iekšējo siltumu. Un, kad viņi atkal gribēja justies kā īsti džini, mājas pagrabā vienmēr bija sauna.
Pirmais, ko Džons atgriezies vēlējās, bija apskaut savu tēti un pārliecināties, ka viņš tiešām ir dzīvs, jo zēnu vēl aizvien vajāja atmiņas par septītā sarga nogalināšanu zem Samaras torņa.
- Kas tev uznācis? Gonta kungs jautāja, kad Džons viņu viscaur aptaustīja.
- Nekas, Džons plati pasmaidīja. Gluži nekas. Jauki atkal tevi redzēt, tēt. Zēns aiz prieka turpināja smaidīt arī tad, kad pēc atzīšanās par zelta Brīvības statujas salaušanu Gonta kungs uz četrām nedēļām pārtrauca viņam izmaksāt kabatas naudu.
- Tas nav nekas smieklīgs, Džon, Gonta kungs aizrādīja. Tu varētu vismaz izrādīt, ka to nožēlo.
- Jā, ser, Džons atsaucās un turpināja smaidīt.
- Tāpēc vien sods būs divi mēneši. Divi mēneši bez kabatas naudas.
Džons papurināja galvu un mēģināja nesmaidīt. Jā, ser, viņš teica. Man žēl. Ļoti žēl. Un atkal savaldīgi apkampa tēvu.
Montija iedzīvojās pie Gontiem diezgan labi un apmierināja savas slepkavnieciskās tieksmes, pa laikam noķerot kādu peli vai zvirbuli. Viņa diez ko neaizrāvās ar televīzijas skatīšanos, kā to bija darījuši Alans un Nīls, bet viņai palika gulēt vestibila sienas skapja cimdu kamerā vai blakus plītij virtuvē, klausoties radio kopā ar Trampa kundzi, kas kaķeni novērtēja vairāk par visiem. Reizēm viņa pat kopā ar Trampa kundzi gāja uz dzīvokli Dakotas namā, jo Montijai nekas tik ļoti nepatika kā Džona Lenona mūzika, ko bija iemīļojusi arī Trampa kundze. Reizēm Montija aizgāja uz kinoteātri Austrumu 86. ielā, kad tur rādīja filmu, kuru viņa tiešām gribēja redzēt. Jebko, kas saistīts ar kādu slepkavu. Vai kaķi.
Edvards Gonts, protams, bija iepriecināts atkal satikt savus brāļus Alanu un Nīlu. Tas viņam palīdzēja samierināties ar domu, ka viņa sieva bija atsākusi lietot savu džina spēku, un viņš ļoti augstsirdīgi iesaistīja brāļus kā pilntiesīgus partnerus savā finanšu biznesā. Drīz vien pēc tam Alans un Nīls vadīja Amerikas lielākās mājas mīluļu barības kompānijas pievienošanu, darījumu, kas tikai pavairoja brāļu bagātību. Kompānijas ikgadējā kopsapulcē uz akcionāriem ārkārtīgi lielu iespaidu atstāja pārliecība par saviem ražojumiem, ko izrādīja brāļi Gonti, apēzdami vairākas skārdenes ar Mutt 'n'Pooch's liellopu gaļu un Slam Dunk jēra gaļu.
Tikmēr Gonta kundze pārliecināja Aješu parunāt ar Džinversoktoanulāra kluba komiteju un anulēt Filipas diskvalifikāciju. Gonta kundze arī nosūtīja vēsti Mimi de Gullai paciņu, kurā atradās Montanas Rečas Magnum Opus revolveris, viņas ādas cimdi un trīs paciņas ar sauso barību kaķiem.
Divas nedēļas pēc atgriešanās mājās Džons saņēma pastkarti no Kairas. Tā nāca no Finleja ar labu ziņu. Izmantojot Edvidžesas sistēmu, viņš bija izkāsis visu naudu no Groppi Casino, un tagad ifrīti bija aizlieguši jauneklim jebkad ienākt kādā no viņu kazino. Bet, kļūstot par desmitiem miljoniem dolāru bagātākam, tam nebija nekādas nozīmes, un pastkartei drīz sekoja paciņa Džonam. Šajā paciņā, kas svēra tikpat, cik viņa tēva hantele, atradās melna putna statuete aptuveni piecpadsmit collas augsts piekūns. Putnam bija pievienota zīmīte no Finleja: NOSŪTU TEV ŠO rara avis KĀ MAZU PIEMINU. NEĻAUJ TAM AIZLIDOT.
Džons novietoja melno putnu savā guļamistabā uz kamīna malas. Viņa tēvs to ieraudzīja un izrādīja apbrīnu. Paņēmis piekūnu, viņš pasvārstīja to rokā. Smags, - viņš teica. No kā tas ir?
Džons sāji pasmaidīja. No tādas matērijas kā sapņi.