Laura Vilka
Dana un Otrā pasaule
Apakšzemes leģendas
DANA un Otrā pasaule
JANUTO
Uz planētas Zeme viss ritēja savu gaitu — Japanā ausa rīts, bet pie Atlantijas okeāna vēl bija nakts. Taču tas nav svarīgi, jo notikumi nenorisinās uz Zemes, bet gan tās dzīlēs — Apakšzemē, kuru iedalīja četrās atsevišķās daļās: Uguns zemē, Dzīvības zemē, Ūdens zemē un Debesu zemē.
Sarkanmelnie Uguns zemes mākoņi virs galvas arvien sabiezēja, līdz kļuva pavisam tumši un iestājās nakts. Kaut kur mieru pārtrauca kalna nogruvums. Tas bija Pūķu kalnā, kas drūmi pelēks vīdēja starp brūnās zemes klajumiem, kam, šķiet, neredzēja ne gala, ne malas. Tā tuvumā nebija nevienas pašas dzīvas dvēseles, un kalna nosaukums bija izskaidrojums, kāpēc tur vienmēr viss šķita izmiris un kluss. Turklāt arī kalna iemītnieki — pūķi — labprāt izbaudīja nakts mieru.
Tomēr ne visi, kas tonakt atradās garajos Pūķu kalna tuneļos, bija pūķi. Augšējo stāvu tukšajos gaiteņos, kas reiz bija kalpojuši par mītni Uguns dievam Cetatam, atskanēja saucieni un kliedzieni, kurus pavadīja steidzīgi soļi.
Ak Dievs, tikai neēdiet mūs! klusi lūdzās kāda trīspadsmit gadu veca rudmate, kas, stāvēdama vienā no Pūķu kalna tuneļiem ceturtajā stāvā, mēģināja izvairīties no nikna pūķa. Tas viņai arvien tuvojās, bet meitene, smagi elsdama, centās arvien vairāk kāpties atpakaļ.
- Ēst? Es tādu draņķību neēdu! atbildēja pūķis. Man ir diēta! Bet tas, ka jūs te skraidāt apkārt, gan nav labi. Kā jūs uzdrošināties ielauzties Dieva miteklī?
No viņa rīkles izšalca uguns plūsma, kas gandrīz skāra meiteni. Pūķis nāca viņai tuvāk, un šaurie akmens gaiteņi zem viņa lielā auguma dunēja un drebēja. Akmens griestos parādījās plaisa, kas ar katru pūķa soli pletās platāka un platāka.
- Dana, ātrāk! meitenei uzsauca kofots Nokss, kas šajos gaiteņos bija viņas vienīgais ceļa biedrs. Viņš, zemu pieliecies, kāpās atpakaļ kādā citā ejā, uz kuru meitenes kaklā iekārtais Medaljons, pēc skata vienkāršs kareklītis, bija norādījis virzienu. Tas viņiem rādīja, kur meklēt Suzuluru akmeni — norādi, lai atrastu vienu no Sargātājiem.
- Nē, tu muļķi! Apstājies! Dana, skatīdamās uz augošajām griestu plaisām, kliedza pūķim. Taču tas negrasījās klausīt un turpināja soļot rudmates virzienā. Lai būtu, ar ko aizstāvēties, meitene centās kabatā sataustīt savu nazi, taču, iekams viņa paspēja to izvilkt, sagars, izdarījis lielu lēcienu, jau bija klāt un sagrāba meiteni. Pūķa ķetnu asie nagi caurdūra meitenes drēbes un iedūrās viņas miesā.
"Cauri ir ar mums! Ja ne pūķa saplosīta, tad saspiesta zem akmeņiem noteikti," viņa bezcerīgi nodomāja, redzot, kā griesti pēc pūķa pēdējā lēciena sāk drupt. Pēc mirkļa tie arī iegāzās, un viss gāja pa gaisu. Dana juta, ka līdz ar akmeņu birumu lido nezināmā virzienā, bet, iekams viņa paspēja ko saprast, meitenei pa galvu trāpīja prāvs akmens, un viņa zaudēja samaņu.
Tas arī bija jau minētais kalna nogruvums, kas pārtrauca Uguns zemes nakts mieru. Lieli, brūni akmeņi rībot vēlās no kalna smailēm, un šausmīgs troksnis tos pavadīja, līdz tie sasniedza kalna pakāji. Tur tie beidzot rimās dārdēt, un pēc mirkļa atkal atgriezās nakts klusums.
Cik ilgi Dana gulēja bez samaņas, to viņa nemācēja teikt, taču to, ka pēc atjēgšanās viņai sāpēja visi ķermeņa stūrīši un galvā bija iemājojis smags dullums, to meitene pamanīja pat pārlieku labi.
- Kas…? meitene nostenēja, bet tūliņ to arī nožēloja, jo runāšana lika iesmelgties krūtīm. Vārgi pacēlusi galvu, viņa nopētīja sevi. Elkoņi un ceļi bija nobrāzti, uz jakas rēgojās tumši sarkani traipi no brūcēm, ko bija radījis sagars ar saviem nagiem. Jāpriecājas, ka tās nebija pārlieku dziļas. Nedaudz dzeļošas vietas varēja just arī uz sejas, un pat mugura bija dabūjusi savu tiesu. No Danas mutes izlauzās klusi kunksti.
Kad viņa bija nopētījusi sevi, bija kārta palūkoties arī apkārt. Meiteni ieskāva akmeņu grēdas, no kuriem vairāki bija uzkrituši viņai virsū un smagi spieda kājas un roku. Par laimi, tie nebija pārāk lieli. Vārgi pakustēdamās, meitene nogrūda no sevis akmeņus un, ar piepūli atbalstoties uz rokām, lēni pieslējās sēdus. Vietā, kur pirmīt bija notikusi tikšanās ar pūķi, tagad slējās liela akmeņu kaudze, kas aizsedza visu eju. Zem tās bija manāms arī sagars. Viņa mēle vīdēja caur baltajiem zobiem, bet sarkano, zvīņaino ādu klāja nobrāzumi, šķembas un putekļi. Pūķis izskatījās miris.
Pašā akmeņu kaudzes augšā vīdēja šaura gaismas strēle. Dana sāka taustīties pēc lukturīša, bet, kad rudmate to atrada, izrādījās, ka no tā viņai būs maz labuma — lukturis bija burtiski pārlauzts uz pusēm. Tiesa, viņa par to nepaspēja izjust sarūgtinājumu, jo tajā mirklī meitenes prātu piepeši pārņēma kāda doma — kaut kā trūkst.
- Noks! Noks, kur tu esi? Dana iesaucās, grozot galvu visos virzienos un pustumsā cenšoties saskatīt labi pazīstamo kofota stāvu. Tomēr, lai kā viņa centās ko ieraudzīt, gaitenī viņa neviena cita neredzēja. "Viņš taču nebūs palicis otrpus gruvešu kaudzes?" Dana ar bažām prātoja. "Nē, pirms iegruvuma, viņš jau bija iegājis kreisajā ejā. Hmm. Bet kur tādā gadījumā esmu es?"
- NOKS! viņa iekliedzās vēlreiz. Pa tukšo un tumšo gaiteni aizklejoja sauciena atbalss, nesatiekot nevienu dzīvu dvēseli.
Viņa pārsteigta tupēja uz grīdas un blisināja acis. "Kā tas var būt?" Dana izmisīgi domāja. "Ko lai tagad iesāk? Kā lai viņu atrod? Kur viņš ir? Vai ar viņu viss ir kārtībā?"
- Te nu bija — "trakāk vairs nevar"! viņa izmisusi nočukstēja, secinot, ka kopā ar sagaru būs nokļuvusi nepareizajā ejā. Pareizā eja, kur, visticamāk, atradās Nokss, bija tik tuvu, bet reizē tik tālu. Viņus šķīra bieza akmens siena, ko cilvēka spēkos nebūtu sagāzt, nedz arī tikt galā ar milzīgo akmens kaudzi, kas aizsprostoja eju.
Raudzīdamās uz šiem nepārvaramajiem šķēršļiem, meitene aiz sirdēstiem neapzināti pielika roku pie sirds. Piepeši viņa aptvēra, ka ir vēl kaut kas, kā trūkst.
- Nolāpīts! viņa iesaucās un sastinga. Medaljons! Arī tā vairs nav!
Pārvarot sāpes, Dana pielēca kājās un sāka pētīt zemi sev apkārt. "Tam kaut kur tepat jābūt!"
- Nolāpīts, nolāpīts! viņa turpināja atkārtot, taustot zemi, vai Medaljona nav kaut kur tuvumā, bet vienīgais, ko viņa uztaustīja, bija saplēstais lukturītis, ko bija pametusi gabalu tālāk, un daudzi akmeņi no ejas griestiem.
- Nolāpīts, nolāpīts!
Dana sadursmes brīdī bija to turējusi rokā, lai uzzinātu, kur doties tālāk. Uzbrūkot sagaram, tas būs viņai izkritis. "Varbūt tas ir aprakts starp akmeņiem?" viņa sev jautāja.
Dana ātri aizkliboja pie akmens kaudzes, cerot ieraudzīt mazo kareklīti tur, bet atrast to starp akmeņiem izskatījās tikpat viegli, kā meklēt adatu siena kaudzē.
- Tas nevar būt, viņa izmisīgi murmināja, paveļot nost pāris akmeņus un cenšoties atsegt dziļākus akmeņu kaudzes slāņus. "Tam vajadzētu būt kaut kur te," viņa sev iegalvoja. "Ko es iesākšu, ja tas neatradīsies? Ko es teikšu Violai un pārējiem? Viņi taču brīdināja, lai no tā nešķiras un nekur nepazaudē. Nē, tas, ko viņi teiks, vēl būtu nieks. Svarīgāk — kā lai es tagad tieku galā ar uzdevumu?"
Kamēr Dana taustījās pa akmeņu kaudzi, kaut kur tuvumā atskanēja klusa rūkoņa. Tā nāca tik negaidīti, ka lika meitenei atlēkt vairākus metrus atpakaļ. Sirds, kas jau tā šķita sitamies pārlieku strauji, nu uzņēma vēl lielāku ātrumu.