"Drūbļu valoda?" viņa minēja un šoreiz domāja par drūbļu valodu. Lai arī vizuāli joprojām nekas nemainījās, šoreiz meitene sajuta kaut ko līdzīgu klikšķim smadzenēs. Lūkojoties uz tekstu, tagad tas šķita tik vienkāršs un skaidrs, ka bija grūti saprast, kā pirms mirkļa viņa to nebija spējusi izlasīt. Uzraksts vēstīja:
"Tik tālu nu esi, Bet, pirms tālāk steidzi, Apdomā.
Kur gan slēpjas īstās muļķības un meli, Kam ticēt, kur slēpjas īstie ceļi?"
- Ko? Dana iesaucās un, nedaudz apmulsusi, lūkojās uz uzrakstu. Paldies, tas tiešām sniedz daudz atbilžu! viņa noburkšķēja, vēl joprojām tupot uz grīdas.
"Tātad man, iespējams, ir jāapšauba arī pie gaiteņa ieejas rakstītais. Kā tagad zināt, kur ir īstais ceļš?"
Dana, nu jau pavisam apmulsusi, pieslējās kājās un nopētīja durvis gaiteņa galā. Ķerdamās pie pēdējās cerības dzirksts, viņa no krekla apakšas izvilka Medaljonu.
- Vai tu parādīsi man īsto ceļu, kā nokļūt pie Sargātāja? viņa uzrunāja Medaljonu, uzmanīgi turot to plaukstā. Kādu brīdi Dana gaidīja, cerot, ka tas atbildēs uz viņas lūgumu, taču nekas nenotika.
"Tātad man pašai jāizdomā, kurš ir īstais ceļš," meitene domīgi noteica. Nezinādama, kā rīkoties, viņa stāvēja un raudzījās uz gaiteni. Galva bija tukša. Tur nebija nevienas domas, kura varētu pateikt, kas viņai ir jādara, lai nokļūtu pie mērķa.
"Kurš no uzrakstiem tev šķita ticamāks — tas, kas bija uz Suzururu akmens, vai tas, kas bija gaiteņa sākumā?" viņa centās atcerēties. "Hapitora dzejolis saskan ar Suzuzuru uzrakstu, bet dzejolis atkal nepastāsta, kas jādara tālāk, jo tur nebija pieminēta ne pekle, kur nedrīkstētu iet, nedz arī precizēts, uz ko īsti nedrīkst skatīties."
Dana aizvēra acis, cerot, ka atrisinājums, līdzīgi kā Mežu lokā, atnāks šādā veidā, bet arī nekā — vienīgais, ko viņa aizvērtām acīm spēja redzēt, bija viņas pašas plakstiņu iekšpuse. Bezcerīgi.
"Jācer, ka šeit nav laika ierobežojumu… Ko tev saka priekšnojauta?" viņa sevi uzrunāja un mēģināja rast atbildi, taču arī intuīcija klusēja.
Staigādama šurpu turpu pa gaiteni, citu pēc citas atmetot nederīgas idejas, meitene nemaz nepamanīja, ka netīšām uzkāpj uz pelēkās flīzes ar uzrakstu. Acumirklī zem kājām kaut kas sāka čīkstēt un dunēt, it kā grieztos zobrati — veci un smagi. Ar kāju uzkāpjot flīzei, tā bija iebīdījusies mazliet dziļāk grīdā un iedarbinājusi kaut kādu slepenu zobratu mehānismu. Tas rūca un grabēja, un darīja tikai sev zināmu darbu, līdz piepeši apklusa, un gaitenī uz mirkli iestājās klusums. Tad strauji atvērās grīda, un Dana krita lejup.
Pārsteigumā un izbailēs meitene iekliedzās. Apkārt bija dziļa tumsa, sarkanais paklājs bija izkūpējis gaisā, bet gaiteņa grīda virs viņas atkal aizvērās. Kritiena vējš purināja meitenes ķermeni, un viņa strauji gāzās arvien dziļāk un dziļāk pazemē. "Vai tas būtu ceļš uz uzrakstos pieminēto pekli?" viņai iešāvās galvā. "Vai tas nozīmē, ka es izvēlējos nepareizo eju? Lai gan, stingri ņemot, es jau neizvēlējos…"
Kritiens ieilga. Pēc tam, kad Dana bija beigusi kliegt, viņa vienkārši krita, lidojumā apgriezušies otrādi, lai redzētu, kur tad nu viņai būs lemts nosisties. Taču pamazām krišanas ātrums sāka samazināties. Gaisā parādījās zeltaini dūmi, kas palēnām sāka veidot lielākas formas, līdz beidzot no tiem radās pazīstami priekšmeti — grāmatu plaukti, mēbeles, trauki un, visbeidzot, arī drūbļi. Tos meitene atpazina, kad kritiens bija pavisam sabremzējies, bet vēl pēc mirkļa viņa jau sajuta cietu pamatu zem kājām.
Piedzīvojusi laimīgu nosēšanos, Dana atklāja, ka ir nonākusi liela tirgus laukuma vidū. Sākumā tas ne ar ko neatšķīrās no Drūbļu ciema galvenās ielas, kur mūždien bija daudz ļaužu.
- Kas…? Dana brīnījās un pārsteigti lūkojās apkārt. "Kas nupat ir noticis?"
Vēl joprojām stāvēdama uz vietas un pārsteigti veroties apkārt, Dana uzrunāja kādu blakus stāvošu drūbli:
- A-atvainojiet. Jūs nepateiktu, kur es tagad atrodos? joprojām aiz satraukuma elsodama, viņa jautāja.
- Sanāciet, sanāciet! pārdevējs, ignorēdams Danu, uzrunāja pūli. Mūsu preču klāstā ir veca makulatūra un vates tamponi! Par īpašu cenu!
- Atvainojiet…
- Jā? Jūs kaut ko teicāt? viņš beidzot pievērsās meitenei.
- Kur es īsti atrodos? Dana atkārtoja savu jautājumu.
Atbildes vietā pārdevējs uzrotīja piedurkni un palūkojās uz miniatūru saules pulksteni, kas viņam bija parastā rokas pulksteņa vietā. Viņš teica:
- Laikam būs jau piektdiena.
Kamēr Dana apjukusi lūkojās uz pārdevēju, divas dāmas centās tikt Danai garām, mazliet pastumjot viņu sāņus.
- Kādā veidā tas izskaidro to, kur es atrodos? meitene centās izdibināt.
- Nē, redīsi tiek pārdoti pie tā stenda, pārdevējs atteica un norādīja gabalu tālāk.
- Ko? Dana pārsteigta izsaucās. Nu viņa uz drūbli jau lūkojās kā uz jukušo. "Bet varbūt tā esmu es, kas ir nojūgusies?" viņai ieskrēja prātā. "Varbūt šī ir tā pati solītā pekle?"
Izstiepusi kaklu, lai labāk redzētu, Dana nopētīja tirgu, meklējot kaut ko, kas varētu būt saistīts ar Sargātāju vai vestu uz izeju no jocīgā tirgus laukuma, tomēr tā vietā viņa pamanīja tikai vēl vairāk dīvainību. Spriežot pēc redzētā, šī noteikti nebija Drūbļu ciema Zelta iela, jo šeit augstceltnes sastāvēja nevis no ķieģeļiem un koka kā tur, bet gan no… saldumiem!
Viena māja, kas Danai atradās vistuvāk, līdzinājās milzīgai šokolādes tāfelei; cita bija gluži kā raganas māja pasakā "Ansītis un Grietiņa"; vēl gabalu tālāk bērneļu bars grauza daudzstāvu ēkas pamatus, kas bija veidoti no īrisa.
Bet arī tas vēl nebija viss. Virs drūbļu galvām lidinājās divas šampanieša glāzes, kam bija pašām savi spārni; kāda pāraugusi sniegpārsla koķetēja ar skapīša atvilktni; uz kastes uzkāpis operdziedonis solīja iemācīt, kā pareizi dēt olas; bet to, kas sānieliņā notika starp diviem spilveniem, Dana nemaz negribēja redzēt. Tā vietā viņas uzmanību piesaistīja milzīgs plakāts uz mājas sienas, kurā Lūks Skaivokers no "Zvaigžņu kariem" ar apbrīnas pilnu seju lūkojās uz biezpiena paciņu, turpretī blakus plakātā liela karote piedāvāja iegādāties globusu, kuram Antarktīda bija augšā, bet Arktika apakšā.
Pārsteigta lūkodamās uz apkārt notiekošo, Dana piepeši pamanīja, ka arī viņa ir kļuvusi par ačgārnības upuri — viņas mati sazin kāpēc bija kļuvuši zili.
- Kā tevi sauc? Danu uzrunāja liela piena paka, kas bija pielavījusies no muguras. Uz tās ar flomāsteru bija uzzīmētas divas lielas acis un mute, un tas laikam bija vienīgais iemesls, kāpēc tā runāja.
- Mani? Dana.
- Nepareizā atbilde, piena paka paziņoja, un nākamajā brīdī Dana saņēma triecienu, it kā kāds viņai būtu pielicis elektrības vadus. No strāvas dzēliena viņa atsprāga sāņus, teju apgāžot blakus esošu necaurspīdīgu akvāriju.
- Hei! Tu to darīji speciāli? kāds cits pārdevējs, kas līdzinājās bikses uzvilkušam lasim, uzsauca un pikti nopētīja zilmati.
- Nē, Dana īsi atbildēja un tūliņ atkal saņēma elektrības spērienu. Tas bija mazāk sāpīgs, tomēr joprojām ļoti nepatīkams.
- Ko jūs…? Dana centās iebilst un palūkojās visapkārt. "Varbūt labāk vispār neko neteikt?" viņa domāja. "Pag… "Negausīgi melot sāc"! Rindiņa no uzraksta pie ieejas gaitenī!"
Nu viņai bija skaidrs! Lai gan — vai maz šajā vietā kaut kas varēja būt skaidrs? Pagaidām vienīgais, kas viņai bija apkārt, bija pilnīgs sviests un viss neiespējamais. Visi runā muļķības vai atbild vispār uz kaut ko pilnīgi citu. Tomēr par vienu viņa bija droša — viņa nebija nonākusi tur, kur viņai nevajadzēja nokļūt. Viņa atradās tur, kur ir jāpilda nākamais uzdevums. "Tātad uzraksts pie ieejas bija patiesais, bet uz Sulukuru akmens aplams?" viņa prātoja. "Tātad man ir jādara tas pats, ko dara pārējie? Jāmuld pilnīgas muļķības?"