- Kā tevi sauc? piena paka atkārtoja jau nepacietīgākā tonī.
- Mani sauc Mona Liza, un es esmu precējusies ar Norvēģijas staltbriedi, Dana izmeta pirmo, kas ienāca prātā. Tomēr piena pakai tas acīmredzot bija pa prātam, jo tās skatienā parādījās kaut kas līdzīgs atzinībai.
- Vai tad tādi Norvēģijas staltbrieži maz ir? tā interesējās.
- Nezinu, Dana neapdomīgi atbildēja taisnību un tūliņ par to tika sodīta ar kārtējo elektrošoku. Kad viņa atvēra acis, ko sāpēs bija aizmiegusi, meitene pamanīja, ka piena pakai bija pievienojies arī kefīrs.
- Kā jūs to darāt? viņa jautāja, bet drīz saprata, ka tikpat labi būtu varējusi arī neprasīt, jo piena pakas atbilde neko daudz nedeva.
- Man šķiet, ka šodien Drūbļu domē būs krusa, tā teica.
- Tā vismaz teica laika ziņās, kefīra paka pievienojās.
- Skaidrs, Dana skeptiski noteica, palaižot garām caur ļaužu burzmu ejošus deviņus pulksteņa rādītājus.
- Vai melu detektori melo? kefīra paka jautāja.
- Melo? To prot tikai dresētie melu detektori. Parastie prot tikai riet, Dana, plaši smaidīdama, atbildēja uz absurdo jautājumu.
- Kāda ir tava mīļākā krāsa? piena paka turpināja.
- Rombaini svītraina. Tā ir tāda pati krāsa kā kefīra pakai apakšbikses, atteica meitene, un abas pakas tūliņ palūkojās uz vietu, kur vajadzētu būt kefīra pakas apakšbiksēm.
- Man patīk tā krāsa, kefīra paka iepriecināti iesaucās. Bet vai tev ir arī kāds hobijs?
- Es rakstu grāmatas par to, kā pagatavot gumijas cāļus ar medus garšu, Dana atteica un piepeši pamanīja, ka ari pati jau sākusi uzjautrināties par šo nesakarību.
- Labi, pirmais jautājums: kāds ir tavs amats? viena no pakām vaicāja.
- Es krāpju savu staltbriedi ar Donu Djego.
- Kas ir Dons Djego? otra paka turpināja.
- Mans māsīcas tēva nozagtās un apmainītās dvīņumāsas otrās pakāpes brālēns, kas bērnībā mainījis dzimumu.
Abas pakas ieinteresēti lūkojās uz Danu. Pēc brīža viena ierunājās:
- Jā, tas izklausās sakarīgi.
- Tā, meitene sacīja, nospriedusi, ka ir laiks doties tālāk. Vai jūs varētu man pateikt, kur at… Dana aprāvās, atskārtusi, ka, uzdodot tiešus jautājumus, šeit neko nav iespējams noskaidrot.
- Vai jūs man varētu pateikt, kur neatrodas Sargātājs? viņa sevi izlaboja un nodomāja: "Jācer, ka viņi neatbildēs kaut ko pilnīgi citu."
Piena paka palūkojās uz kefīru, tad atkal uz Danu.
- Viņš neatrodas tur, viena no pakām atteica un norādīja sev aiz muguras.
- Pateicos, Dana paklanījās un saņēma īsu šoku, no kā viņa secināja, ka pateikusies nopietni un godīgi. "Laikam būs jābūt vēl uzmanīgākai," viņa nodomāja un devās norādītajā virzienā, kur Sargātājs "neatrodas".
Pārvietoties caur tirgus laukumu bija tikpat sarežģīti kā pirmoreiz kopā ar Prizmo īstajā Drūbļu ciemā, tikai apgrūtinājumi te bija citi: uz kājām līda lielas skudras, kas koku lapu vietā nesa kaņepes, bet tualetē iekārtojies plastilīna kausētājs šķicdās uz visām pusēm ar šķidru plastilīnu, kuram, spriežot pēc rindas pie tualetes ieejas, te bija liels pieprasījums.
Tikmēr tirgotāji Danai piedāvāja iegādāties tādas lietas kā krāsainos krītiņus ar siera garšu, Ziemassvētku eglīti ar derīguma termiņu un daudz ko citu, kam viņa nebūtu spējusi atrast pielietojumu, tāpēc labākais, ko viņa varēja darīt, bija par to visu nelikties ne zinis un spiesties cauri pūlim uz izklaides parku, kurp piena paka bija norādījusi. "Tam ceļam vajadzētu būt pareizajam," Dana prātoja. "Vismaz jācer…"
Viņa lēni, bet mērķtiecīgi virzījās uz priekšu piena pakas norādītajā virzienā, līdz ieraudzīja mazu būdiņu, kura sastāvēja no grilētām vistiņām un uz kuras bija uzraksts "Sargātāja šeit nav!".
Izlauzusies līdz ieejai, Dana iesoļoja būdiņā, un vienīgais, ko viņa tur ieraudzīja, bija liela, sarkana poga ar uzrakstu "Nespiest! Normalizētājs!"
- Ai, žēl! Te bija forši! Dana noteica, uzmeta pēdējo skatu atrakciju laukumam un nospieda lielo pogu.
Visas apkārt esošās ačgārnības sāka pazust tāpat, kā bija parādījušās — sāka zaudēt savus apveidus, pamazām pārveidojoties par zeltainiem mākoņiem, līdz izkūpēja gaisā, it kā tos būtu paķēris neredzams vējš.
- Apsveicu! Tu izpildīji savu uzdevumu veiksmīgi, lai ari, atklāti sakot, tev lēni pieleca, skanēja kāda balss, kuru Dana tūliņ atpazina — tas bija Gante.
Acīmredzot ar labiem vārdiem viņš pārāk nešķiedās.
Akmens izlīda no telpas stūra un nopētīja meiteni.
- Tu izskaties burvīgi! viņš sacīja.
- Paldies! Dana, nopētot sevi, tikpat sarkastiski atcirta: meitenes drēbes par drēbēm vairs nosaukt nevarēja, visur skrambas un nobrāzumi, un mati kā putnu ligzda; labi vēl, ka tie bija atguvuši savu dabīgo krāsu. "Šis noteikti nav īstais izskats, kādā ierasties pie Sargātāja," meitene sprieda.
Beigusi sevi apskatīt, Dana ievēroja, ka nu viņa atrodas nelielā, pustumšā telpā, kuras vienā galā bija mazs koka namiņš, pēc skata tāds pats kā Mežu lokā. Atšķirība bija tikai tā, ka šis bija veidots no sarkana koka un virs durvīm slējās uguns zīme, bet telpas otrā pusē bija tādas pašas zeltītas durvis, kādas bija tā gaiteņa galā, caur kura grīdu Dana iegāzās muļķību tirgū.
- Žēl, ka neizvēlējies iet taisni, tad būtu jautrāk, Gante piebilda un nosmēja. Vismaz man būtu.
- Atvainojiet, ka nesagādāju jums šo prieku, Dana attrauca un piegāja pie namiņa. Arī tur bija iedobe viņas Medaljonam. Jau zinot, kā rīkoties, viņa to noņēma no kakla, ievietoja caurumā un pagrieza. Durvis viegli atvērās, un Dana nostājās malā, lai Sargātājs varētu iznākt vai izlēkt ārā.
Meitenes paredzējums piepildījās — pa durvīm patiesi izbrāzās liels liesmu kamols. Ar joni izlēcis no namiņa, tas nostājās akmens telpas vidū, un drīz liesmās varēja saskatīt zirga ķermeni. Vai nu Danai tā tikai šķita, vai arī telpā patiesi kļuva krietni karstāks, tiklīdz nākamais Sargātājs bija parādījies. "Interesanti, viņam pašam karsti nav?" meitene brīnījās.
- Jūs acīmredzot esat Izsaucēja, zirgs noducināja dobjā balsī.
- Jā, viņa atbildēja un pagāja dažus soļus zirga virzienā.
- Kas tev vārdā?
- Dana. Dana Saliņa, meitene nedaudz kautrīgi atbildēja. Ja ar Kairbu viņa jutās nepiespiesti, tad šis liesmojošais zirgs viņu nedaudz biedēja. Vai varbūt tās bija milzīgās liesmas, kas viņu biedēja?
- Mani sauc Temnoss. Vai es esmu pirmais, kas ir izsaukts?
- Nē, otrais. Pirmais bija Kairbs.
- Un cik daudz laika ir palicis līdz Netona atgriešanās brīdim?
Te Danai bija jāpadomā mazliet ilgāk.
- Līdz Jaunajam gadam ir palikušas deviņpadsmit dienas, plus mīnus viena diena, un vēl vesels gads.
- Tad jau nemaz nav tik traki. Bet es redzu, ka jums ceļš uz šejieni ir bijis visai pasmags.
- Jā, nebija no tiem vieglākajiem, meitene piekrita un nopētīja savas kājas. "Jābrīnās, ka kurpes vēl joprojām nav izirušas pa vīlēm," viņa nopriecājās.