Temnoss nogūlās uz grīdas un lūkojās uz Danu, it kā mudinot, lai viņa pastāsta, ko pēdējās pāris dienās piedzīvojusi un kā līdz viņam nokļuvusi. Meitene tā arī darīja, un savu stāstu viņa sāka ar brīdi, kad caur skapi kopā ar Noksu ieradās pie Hapitora, kas viņiem noskaitīja dzejoli. Dana jautāja, vai Temnoss par šo dzejoli nezina pastāstīt ko vairāk, bet Sargātājs atbildēja, lai Dana vispirms pabeidz savu stāstu, un tad viņš sāks savējo.
Dana paklausīja un turpināja ar savu pirmo teleportācijas pieredzi, tad izstāstīja par nepatīkamo atgadījumu ar sagaru un gaiteņa griestiem, pēc tam arī par nošķiršanos no sava uzticamā drauga un Medaljona pazaudēšanu.
Te viņa novērsās no Temnosa un nokaunējusies lūkojās uz savām kājām. Ugunīgā zirga sejas izteiksme jau tāpat bija cieta kā akmens, bet nu meitenei bija bail uz viņu pat paskatīties.
Mazu brītiņu paklusējusi, viņa ievilka elpu un turpināja stāstu, izstāstot, kā nokļuvusi pie Mcdima, kā atkal atradusi Noksu un arī Medaljonu un kā viņi visi trīs mērojuši garo ceļu pa gaiteņiem un skrējuši caur pūķu guļamkambariem.
- Njā, Temnoss noteica. Izklausās, ka jums ir jautri gājis. Laikam vienīgais, kā es varētu pateikties par laicīgu manis pamodināšanu, ir nogādāt jūs tajā stāvā, kur sākāt savu ceļu.
Vai nu Danai tas tā tikai šķita, vai arī zirga balsī patiesi bija dzirdams kaut kas līdzīgs lepnumam par Danu.
- Paldies. Es to patiesi novērtētu, Dana pateicās un beidzot atkal ielūkojās Temnosam acīs.
- Un, jā, vēl kas. Man tev ir vēl divas lietiņas. Tā teikt, ari par Kairba uzmodināšanu no Druīdu miega, sacīja Temnoss, un, to darīdams, viņš palūkojās uz gaisu starp sevi un Danu. Nezin no kurienes tur piepeši uzmirgoja divas lodes, kas pamazām ieguva divu akmeņu formu. Tie izskatījās pēc neapstrādātiem dārgakmeņiem, un katrs bija savā krāsā — viens zils, otrs zaļš. "Kā smaragds ar safīru," nodomāja Dana.
īsti nezinādama, ko teikt, meitene sēdēja un skatījās uz akmeņiem, kas levitēja gaisā, gaidot, kad Dana tos paņems.
- Es… Kas…? Dana sastostījās, beidzot uzdrošinājusies paņemt akmeņus rokās. Tie viegli iegūla plaukstās un izrādījās smagāki, nekā izskatījās.
- Tie ir maģiski akmeņi, kas tev noteikti palīdzēs ceļā pie pārējiem Sargātājiem. Viens akmens ar Dabas mātes palīdzību spēj uz laiku iesprostot pretinieku, lai tas nevarētu aizskart tevi vai tavus draugus. Otrs savukārt dod ceļu strupceļā. Šeit gan ir jāievēro noteikums, ka tam jānotiek ūdens tuvumā, piemēram, kad esi iesprostots uz salas, bet ne pārlieku tālu no krasta. Tad ceļš uz sauszemi garantēts.
- Paldies. Es nezinu, ko teikt, Dana atbildēja, nenovērsdamās no akmeņiem. Lai ari tie izskatījās vienkārši, meitene jau nojauta un zināja, ka tiem būs kaut kas maģisks.
- Bet lieto ar apdomu! Katrs paredzēts tikai vienai reizei, Temnoss brīdināja.
- Pareizi. Tie ir tādi štruntiņi, kas uzreiz izlādējas, aiz muguras atskanēja Gantes "optimistiskās" piezīmes.
- Ja pareizi atceros, tev bija jautājumi, ko tu savukārt gribēji uzdot man, zirgs, ignorējot Ganti, atgādināja meitenei.
- Jā, par šo uzdevumu. Es jau pieminēju, kā Hapitors mums stāstīja par to dziesmu, dzejoli. Kā var būt, ka arī tas neatbilda patiesībai? Un pat Sukuluru akmens. Kāda bija šā uzdevuma pamatdoma? Dana gribēja zināt.
Vispirms Temnoss nespēja noturēties neizlabojis lielā akmens nosaukumu, bet pēc tam viņš sacīja:
- Par dzejoli atbilde ir vienkārša. Šis dzejnieks zināja tikai tos uzrakstus, kas bija iekalti Suzuluru akmenī. Par otro uzrakstu viņam nekas nebija zināms. Suzuluru akmenī nepatiesība bija teikta tāpēc, ka šā uzdevuma pamatdoma bija intuīcijas izmantošana un iejušanās jocīgās, pat absurdās situācijās. Zirgs ieturēja nelielu pauzi. Lielajā purvā, meža sirdī, pie Kairba pamatdoma bija loģiskā domāšana un reaģēšana uz bīstamām situācijām. Šeit turpretī bija jālieto intuīcija, kas bija nepieciešama, lai izdomātu, kurš ir pareizais ceļš, kā nonākt pie manis.
- Jā. Tikai man ceļu norādīja nevis intuīcija, bet viens greizs solis un mana neuzmanība, Dana izteica savu versiju un nosmēja, priecājoties, ka tomēr netīšām bija uzkāpusi flīzei.
- Nejaušības bieži vien arī noder, zirgs ducināja savā zemajā balsī. Tā bija Cetata sena ideja — izveidot telpu, kur ir iespējams viss. Lai arī tā bija tikai ilūzija, mēs tomēr izmantojām šo ideju.
- Tātad ceļš pie Sargātājiem ir veidots katrs ar savu noteiktu pamatdomu? meitene secināja un pagrozīja galvu, vēl joprojām domājot, kā tas saskan ar viņas nejaušo uzkāpšanu flīzei.
- Jā. Bet, zinot to jau iepriekš, tas tomēr nekā nepalīdzēs uzdevuma veikšanā. Drīzāk pat tikai sajauks galvu, tāpēc šajā ziņā es klusēšu, Temnoss paskaidroja.
- Tā jau man šķita. Un jums droši vien arī nav ļauts pateikt man kaut ko priekšā par to, kur varētu atrasties pārējie Sargātāji? Dažas idejas mums ir, bet uzzināt kaut ko konkrētāku…
- Neticu, ka to tu jau nebūtu prasījusi Kairbam.
- Esmu, bet nolēmu pamēģināt vēlreiz. Laikam velti.
- Velti gan, zirgs atbildēja. Pat ja es zinātu, kur tieši ir noslēpti pārējie, es nedrīkstētu teikt.
Dana jau zināja, ka pēc šiem Temnosa vārdiem sekos "Tev tas jāuzmin pašai", "Es neko nezinu" un tā joprojām. Meitene nopūtās un sabāza rokas kabatās, bet tur viņa uztaustīja kaut ko, par ko Temnoss varbūt būs runīgāks.
- Ir vēl kaut kas, ko es vēlētos pajautāt. Es par to jau runāju ar Kairbu un gribu pavaicāt arī jums, Dana iesāka, satvērusi kabatā gredzenu. Lūk! Viņa to izņēma no kabatas un pacēla, lai Temnoss varētu apskatīt. Cik Dana varēja spriest pēc Sargātāja reakcijas, tad arī viņš to pazina.
- Man Kairbs teica, ka tas, iespējams, esot piederējis, Merlinam, jo viņa ģimenei esot bijuši līdzīgi gredzeni, bet argekļu Grāmatā bija rakstīts, ka tas ir Wallo, Noora dēla, gredzens.
Iekams ko bilst, Sargātājs kādu brīdi uz to lūkojās. Tad viņš sacīja:
- Tev taisnība. Tas ir Wallo gredzens. Laikam būs jāpasniedz Kairbam vēstures stundas.
Tas lika Danai iesmietics. Kad viņa atradās Temnosam gluži tuvu, viņš vairs neizskatījās tik nopietns un biedējošs. Acīs viņam gailēja jautras liesmiņas.
- Patiesi, gan Wallo, gan Merlinam bija līdzīgi dzimtas gredzeni. Tāpēc pastāv teorija, ka viņi ir radinieki, tomēr, neskaitot gredzenus, nav nekā cita, kas liecinātu par šādu iespējamību. Viņš ieturēja pauzi, it kā apdomājot, ko stāstīt tālāk. Tu jau droši vien zini, ka Wallo, Gaisa dieva vienīgā atvase, bija izcils burvis. Nebūt nevēlējās iet tēva pēdās un noņemties ar visu to valdīšanas padarīšanu un politiku. Dzimis avantūrists, viņš bija ziņkārīgs par to, kā darbojas maģija. Kā nekā arī maģija ir zinātne, Temnoss paskaidroja. Dzīves laikā viņš kļuva par izcilu būrēju un arī par maģijas skolotāju, kas tajos laikos bija reta lieta. Parasti maģijas māku mācīja tikai dažiem, parasti klosteros vai universitātēs. Wallo bija pirmais, kas to darīja publiski, un ikviens varēja iemēģināt savu roku maģijas pasaulē un iepazīties ar dažādiem burvju priekšmetiem, dzirām un kristāliem. Bet pats svarīgākais — viņš mācīja arī tos, kam burvju spējas bija nevis dzīves laikā iemācītas, bet dabas dotas. Kā tev.
Dana sev nezināmu iemeslu dēļ nosarka.
- Bieži vien tiem, kam ir iedzimtas spējas, nezina, ko ar tām iesākt, uguns zirgs turpināja. Šāda iedzimtība ir reta parādība, un šīs spējas atšķiras no tām, kuras iemāca. Tās var būt nestabilas un pat bīstamas. Tomēr par tevi man jāteic, ka ar savējām, cik nu es no tevis esmu dzirdējis, tu tiec galā godam. VVallo bija un vēl joprojām ir lielisks skolotājs šādiem ļaudīm.