"Derētu kādreiz satikties ar šo Wallo," Dana domāja. "Tik spīdoši ar spējam man nemaz neiet. Ja vien, protams, VVallo vēl ir dzīvs."
- Tev noteikti derētu kādreiz ar viņu satikties, Temnoss ierunājās, it kā būtu nolasījis meitenes domas.
Tagad Wallo esot apmeties uz dzīvi Himalajos, tā ka pie viņa patlaban piekļūt būtu gūti.
- Skaidrs, Dana īsi noteica un mēģināja iztēloties, kā VVallo varētu izskatīties.
- Kur tu atradi šo gredzenu? Sargātājs jautāja.
- Es to atradu, kad mēs caur alām devāmies uz meža sirdi. Spriežot pēc Eshara Fazīra pierakstiem, ko atradām pamestā būdā netālu no ieejas alās, turienes apkaimē bijuši senas civilizācijas tempļi. Kad mēs skrējām pa šīm alām, es iebruku kādā citā, zemākā ejā, tādā kā tunelī, pazemes ejā. Tur iegāzusies, es atradu gredzenu, Dana paskaidroja, vērojot, kā gredzena smaragdzaļais "W" burts zaigo Temnosa liesmās.
Temnoss brīdi klusēja, apsverot nupat teikto, līdz ierunājās:
- Par tiem zinātniekiem esmu dzirdējis, bet ko gredzens būtu varējis darīt meža vidū? Protams, VVallo ceļiem neviens nekad nebija spējis izsekot, bet… viņš piepeši aprāvās, vairs nezinādams, ko īsti bija gribējis teikt. Mirkli paklusējis, viņš atkal atģidās un jau iepriecinātāks turpināja:
- Nav ko likt taviem draugiem gaidīt. Jau gana ilgi esat klaiņojuši pa šo kalnu.
- Tas tiesa, Dana piekrita un sekoja Sargātājam, kas tikmēr bija pietraucies kājās un devās uz zeltīto durvju pusi, kur jau pirms laba laiciņa bija nozudis Gante.
Ielikusi gredzenu atpakaļ kabatā tur, kur jau glabājās abi iedāvinātie akmeņi, viņa, iedama zirga pēdās, izsoļoja cauri durvīm un ieraudzīja, ka abi ir nokļuvuši tajā pašā greznajā, ar sarkano paklāju izklātajā gaitenī, kas Danu pirmīt bija aprijis.
- Ja es būtu gājusi pa šo ceļu, proti, caur zeltītajām durvīm, tad būtu jums tuvāk, nekā ejot pareizo ceļu caur pazemes ačgārno tirgus laukumu, Dana ieminējās, lūkojoties uz sarkano paklāju, kas atkal gulēja savā vietā. Negribēdama atkal uzkāpt flīzei un no jauna nonākt pie muļķības runājošām piena pakām, meitene soļus spēra piesardzīgi.
- Neuztraucies, šoreiz tas neatvērsies, Temnoss, ievērojis Danas uzmanīgo skatienu grīdā, viņu nomierināja. Bet, ja tu būtu devusies uz durvīm, tālāk pa tām nebūtu tikusi nekad. Kā jau tas bija rakstīts dzejolī, tevi tur gaidītu elle…
- Ja precīzāk, tad pekle, Dana izlaboja.
- Tie tāpat ir sinonīmi. Ja būtu izvēlējusies nepareizo ceļu, tad gaitenis būtu atvēries tik un tā, bet ilūziju vietā būtu īsta lavas upe.
- Ak šausmas! Dana iesaucās un gara acīm jau skatīja karstās lavas sliedes, ko reiz bija redzējusi pa televizoru. Jūs laikam neapsverat domu, ka Izsaucējs varētu arī kļūdīties. Kāpēc esat tik pārliecināti, ka viss izdosies? Kurš vispār ir izveidojis šos uzdevumus? Dana intereses pēc jautāja. "Ja līdzīgi uzdevumi vēl sekos, tad visus četrus Sargātājus pamodināt var arī neizdoties," viņa klusībā bažījās.
- Tos izdomāja tā pati persona, kas izveidoja arī Pareģojumu, Temnoss sacīja, un Dana uzreiz atcerējās zīmējumus uz alas sienas, kas bija netālu no vietas, kur kalnā varēja iekļūt caur skapi no viņas istabiņas.
- Pareģis — viņš izskatās pēc putna, meitene bilda. Tas nebija jautājums, bet viņa cerēja, ka Temnoss pastāstīs kaut ko vairāk.
- Jā. Viņu sauc Derakoss. Tiesa, viņa vārdu zina tikai retais. Ir grūti paskaidrot, kas viņš īsti ir, jo šis putns, kas it nemaz nav parasts putns, dzīvo ārpus laika un telpas. Viņš ir sastopams visur un reizē nekur, tāpēc viņu satikt ir iespējams tikai tad, kad viņš pats to vēlas, un šāds notikums nav noticis, kopš mūs iemidzināja Druīdu miegā. Kamēr mēs guļam, mēs miegā redzam sapņus, kuri ir tuvi tam, kas tobrīd notiek pasaulē. Ja Derakoss pa šo laiku kādam būtu parādījies, es to sapnī noteikti būtu redzējis, bet nekā tāda tur nebija.
Pa to laiku viņi jau bija izgājuši cauri greznajam gaitenim un devās pa akmenī cirsto eju, kas veda atpakaļ uz Pūķa kalna labirintu. Tuvojoties telpai, kurā bija palikuši gaidīt Nokss ar Medimu, Dana sadzirdēja abu balsis, bet vēl pēc mirkļa viņa tos jau skatīja vaigā — abi bija draudzīgi sasēduši pie somas ar ēdieniem un sprieda par dažādām desām un citiem gaļas izstrādājumiem, kādus savas dzīves laikā ir ēduši.
Kad viņi beidzot bija ievērojuši nācējus, abu uzmanību tūliņ piesaistīja Sargātājs — viņi to noskatīja ar pārsteigumu, savu daļu raižu un vēl lielāku daļu bijības. Kā nekā abiem tā bija pirmā reize, kad redzēja kādu no Sargātājiem. Ar Kairbu viņiem tā ari nebija sanācis tikties.
Temnosa liesmu pavadīts, gaitenis bija pielijis pilns gaismas, un Dana atklāja, ka tas ir vēl netīrāks, nekā viņa bija domājusi. Visi stūri bija pilni ar smiltīm, putekļiem un zirnekļu tīkliem. Gaismas iztraucēti, reti zirnekļi steidzās noslēpties kādā tumšākā kaktā.
- Lai sagars mani parauj! Nokss to teica klusi, bet viņa teiktais atbalsojās līdz pašam labirinta galam, tā ka to dzirdēja visi. Kofots un januto steidzās Sargātājam paklanīties.
- Ai, tas ir lieki, Temnoss teica, bet pieklājības pēc paklanījās pretī. Jūs laikam esat Nokss un Medims.
- Vai Medimam tikai šķiet, vai arī te patiesi ir kļuvis karstāks? januto klusi jautāja, atraisot segu, kurā, gaidot atgriežamies Danu, bija sevi ievīstījis.
- Kā atalgojumu par jūsu grūto ceļu es jums palīdzēšu nokļūt nepieciešamajā stāvā bez liekiem starpgadījumiem, Temnoss viņus uzrunāja. Tas jūs apmierinātu?
Nokss un Medims saskatījās, it kā apdomājot, vai piekrist būtu prāta darbs: tas tomēr bija Sargātājs — visā Apakšzemē zināms varonis.
- J-jā. Tas būtu ļoti jauki, Nokss beidzot ierunājās.
- Mums tikai jāsavāc mantas, Dana atgādināja, pagāja garām zirgam, kas aizņēma teju visu eju, un noliecās pie somas. Ātri salikusi atpakaļ desas, ar kurām, gaidot meiteni atpakaļ, bija mielojušies abi viņas draugi, iemīcījusi januto nomesto segu tām pa virsu un, visbeidzot, aizsprādzējusi somu, viņa piecēlās un uzlika to sev uz pleciem. Soma izskatījās tikpat sliktā stāvoklī kā iepriekš, tikai nu tā bija vēl netīrāka. Nokss turpretī savu mazo nastu somu bija nozaudējis pavisam.
- Leciet man mugurā! Temnoss nokomandēja un nedaudz ieliecās ceļos, tomēr neviens nekustējās — visiem droši vien nāca prātā tāds pats jautājums kā Danai: "Vai mēs tajās liesmās nesadegsim?"
- Neuztraucieties, liesmas ir nekaitīgas. Pat patīkami siltas, Temnoss viņus iedrošināja.
Paļaudamies uz Sargātāja vārdiem, trijotne kaut kā sasēdās viņam mugurā: Dana pašā aizmugurē, Medims priekšā, bet Nokss pa vidu.
- Nu, tad saturieties! zirgs vēl viltīgi piebilda un atspērās ar pakaļkājām. Pirms Dana spēja to aptvert, viņi jau pilnā ātrumā traucās pa mazo gaiteni, veikli izlokoties caur visiem līkumiem un pagriezieniem. Medims cieši turējās pie Sargātāja kakla, turpretī Nokss ik pa laikam slīdēja nost, tāpēc Dana kofotu pieturēja, lai tas kāda straujāka pagrieziena laikā nenokristu pavisam. Priekšā viņiem mirguļoja uguns zirga krēpju liesmas, tāpēc brīžiem Dana neviļus aizvēra acis, bet, kā jau Temnoss bija teicis, liesmas bija tikai siltas — kā maigi glāsti.