Pagāja tikai kāds nieks, un viņi jau bija nokļuvuši pie kāpnēm, kas veda uz nākamo labirinta stāvu. Temnoss ar vienu lēcienu pievārēja visus pakāpienus un, ritmiski sperot soļus un neņemot vērā pretvēju, turpināja skrējienu pa līkumainajiem gaiteņiem. "Un es vēl domāju, ka jāt uz serebrina ir lieliski," Dana nodomāja, ar sajūsmu raugoties, kā viss apkārt zib. Sienas saplūda vienmērīgā, brūnā masā, savukārt apgaismojums, kura šeit bija krietni vairāk nekā pazemē, žilbināja acis.
- Ha-hā! Nu jums vairs mūs nenoķert! Nokss bravūrīgi nokliedza, kad viņi traucās gar daudzajām pūķu guļamtelpām. Viņi aizdrāzās garām apjukušajiem ugunsspļāvējiem tik strauji, ka no malas izskatījās — tā ir liela liesmu lode, kas traucas garām, piepildot vēsos gaiteņus ar siltumu.
Daudzie pagriezieni uz abām pusēm un lielais ātrums liedza Danai izsekot, kurā stāvā un caur kādu gaiteni viņi pašlaik traucas, taču par to viņa neuztraucās — galvenais, lai ceļu zina Sargātājs. Turklāt visi gaiteņi šeit bija pārlieku vienādi, tāpēc meitenes apjukums bija piedodams.
Apmēram pēc minūtes Temnoss spēji nobremzēja. No straujās apstāšanās Medims ar galvu gandrīz ietriecās Sargātājam kaklā, bet Nokss, kas jau tā turējās ne visai stabili, nogāzās pavisam, tāpēc Dana uztriecās virsū nevis viņam, bet Medimam.
- Atvainojiet! Esmu pieradis, ka neviena uz muguras nav, Temnoss teica, lūkodamies uz Noksu.
- Nekas. Tas bija… kofots pieslējās uz visām četrām, aizraujoši.
Nudien — Noksam acis mirdzēja kā bērnam pēc brauciena pa amerikāņu kalniņiem. Dana jau gaidīja, ka viņš prasīs to atkārtot, tomēr izrādījās, ka pat kofotam ar šādu braucienu bija gana, un viss, ko viņš šobrīd vēlējās, bija sapņainā jūsmā raudzīties uz liesmoto zirgu.
Kad pirmais satraukums bija rimis un braucēji pamazām apraduši ar domu, ka atkal stāv paši uz savām kājām, viņi pavērās apkārt un atklāja, ka atrodas telpā ar sešām ejām un mazu akmens baseiniņu. "Sešu staru saeja," Dana atpazina.
- Šeit mūsu ceļi šķiras, Temnoss pēc mirkļa ierunājās. Uz redzēšanos, Izsaucēja Dana, uz redzēšanos, viņas palīgi — Medim un Noks! zirgs, viegli paklanīdamies, atsveicinājās un, apgriezies otrādi, ātri pazuda vienā no ejām. Tagad gaitenis šķita divreiz tumšāks un vēsāks. Izzūdot pēdējai uguns strēlei no zirga krēpēm, Dana ierunājās:
- Nu, ko — droši vien ir laiks doties. Prizmo, gaidot mūs, noteikti jau ir ķērusi sirdstrieka. Es pat vairs nezinu, cik ilgi mēs esam bijuši prom. Taču tam vairs nav nozīmes — te mūsu ceļojums beidzas.
- Vēl ne. Var gadīties, ka skapis atkal ir pazudis, Nokss piezīmēja. Ja būs tāpat kā tad, kad tas neparādījās vairākas dienas, tad mums te būs jākvern vēl ilgi.
- Jācer, ka tomēr ne, Dana sacīja, nopētīdama savas kurpes. No vienas jau sāka līst ārā pirksti. Varbūt derētu pieklājības pēc aiziet pie Hapitora? viņa ierosināja.
- Pie reizes varēsi pastāstīt, kā tev gāja ar Sargātāju, Nokss piekrītoši teica, piepeši sākdams luncināt asti.
- Aha. Medims piekrīt, pūķis piebalsoja. Ari Medims gribētu iepazīties ar šo Hapitoru.
Kad trijotne bija vienprātīgi nolēmusi apciemot veco bērzu, tie tūliņ arī devās ceļā. Tā kā ceļš nebija tāls, pēc mirkļa viņi jau atradās Hapitora alas ieejā, un koks, viņus ieraudzījis, tūdaļ iesaucās:
- Ai, jūs jau atpakaļ! Es jau sāku domāt, ka esat pagalam, bet es sev atkārtoju — kaut kas tāds ir vienkārši neiespējams, viņš nobēra. O, es redzu, ka esi atradusi vēl vienu draugu. Plāno atvērt zoodārzu? koks uzrunāja Danu, kam sekoja ierastie smiekli par savu joku.
- Ieradāmies tev uz brītiņu pakavēt laiku, meitene iesāka.
- Tu jau droši vien gribēsi zināt, kā mums gāja, Nokss piebilda.
- Kāda runa! Nemaz nelaidīšu prom, kamēr nebūsit pastāstījuši visus sīkumus. Nelaidīšu prom — gribētu jau nu gan redzēt, kā es to izdarīšu, viņš turpināja jokot un smieties, ka garie bērzu zari kratījās līdzi.
Izmantojot brīdi, kad bērzs bija pārstājis runāt, Dana sāka stāstīt, kā viņiem gājis. Viņa sāka no paša sākuma, bet, kad savā stāstā bija nonākusi līdz sagaram, savu daļu izstāstīja arī Nokss:
- Es skatos apkārt — Danas nav. Viss gaitenis, kur mēs bijām, pilnībā iebrucis. Ilgi meklēju, vai Danas nav starp akmeņiem, tomēr atradu tikai Medaljonu. Nezināju, ko darīt. Ja nav Danas, ko tad man iesākt? Devos tālāk pa gaiteņiem. Gandrīz uzskrēju virsū pāris zolofītiem. Bēgot netīšām nokļuvu Cetata guļamistabā. Tur tie sīkie lidoņi nesekoja, tāpēc nolēmu, ka drošāk ir palikt tur. Un, ja Danai nekas nekaiš, tad viņa dosies tieši tur. Tā arī notika.
- Pazaudēt Medaljonu? Kauna lieta! Iedomājies, kas tad varētu notikt?
- Es nezinu, kas tad notiktu, tomēr nojaušu, ka nekas labs, Dana piekrita un sajutās mazliet vainīga. Taču pēc mirkļa viņa ar jaunu sparu sacīja:
- Bet galvenais, ka viss beidzās labi. Galvenais, ka viss kārtībā, un nav jēgas vairs trakot par lietām, kas pagājušas.
- Tik un tā. Tā var gadīties arī atkal.
- Nu, labi. Dana vēlreiz nokāra galvu un vairs nezināja, ko īsti teikt.
Uz brīdi iestājušos klusumu pārtrauca Nokss. Viņš izmantoja izdevību pastāstīt Hapitoram par Medimu un vienu ar otru iepazīstināt. Tomēr, neskatoties uz to, Medims uz Hapitoru joprojām lūkojās ar lielu neizpratni — acīmredzot januto lāga neizprata bērza humoru, un viņam koks šķita pār mēru dīvains.
Tomēr vairāk par visu viņi gaidīja, kad Dana beidzot pastāstīs par uzdevumu. To meitene tūliņ arī darīja, un, kad viņa pieminēja sviestaino tirgus laukumu, aprakstot, ka pēc skata tas līdzinājies Drūbļu ciemam, Hapitors to pazina kā jau dzirdētu lietu, proti, ilūziju.
- Ak, jā, viņš ierunājās. Cetats tiešām gribēja izveidot šādu ilūziju istabu — gan izklaides pēc, gan lai attīstītu ilūziju maģiju. Kaut arī, lai tādu izveidotu, kaut vai nelielu telpu, ir krietni jānopūlas, tomēr iedomājieties, ko tādās tik nevarētu darīt! Iet medībās, nevienu nenošaujot; cīkstoņi un karotāji, neapdraudot neviena veselību, tur varētu vingrināties savās mākās; mediķi turpretī varētu izmēģināt jaunas zāles, nebaidoties, ka no tām kāds varētu ciest; šādā telpā varētu apskatīt dažādas jau izmirušas radības vai pagātnes notikumus, Hapitors uzskaitīja. Viņš izklausījās pēc tirgoņa, kas popularizē savu preci, lieloties, ko visu ar to ir iespējams darīt.
"Virtuālā realitāte un simulācijas," Dana domāja. "Lai arī abas pasaules — Augšzeme un Apakšzeme — ir tik dažādas, tomēr gan cilvēki, gan šejienieši savā veidā vēlas nokļūt pie līdzīgiem mērķiem. Tātad domāšana mums ir līdzīga."
- Kas notika tālāk? Medims iztraucēja Hapitoru un Danu no pārdomām par ilūzijām un datorspēlēm.
- Tālāk es satiku piena un kefīra paku. Viņas man sāka uzdot jautājumus, uz kuriem man vajadzēja atbildēt ar nepatiesību. Tas bija visai jautri — klāstīt pilnīgas muļķības, kamēr viņi, tajās klausoties, visā nopietnībā piekrītoši māj ar galvu. Tomēr bija arī jāuzmanās: ja uz kādu jautājumu es atbildēju nepareizi, tas ir, ja atbildēju patiesību, tad par to bija jāizcieš kaut kas līdzīgs elektrošokam. Tāpēc tur bija grūti kaut ko noskaidrot, jo visi nepārtraukti meloja un mānījās. Galu galā es tomēr nokļuvu, kur vajadzēja — pie būdiņas, kurā iekšā uz sienas bija liela poga ar uzrakstu "Normalizētājs". Pēc tam, kad to nospiedu, es nokļuvu pie Sargātāja. Nokārtoju visu, ko nu vajadzēja, bet viņš man par izdarīto darbu uzdāvināja šādus divus akmeņus, Dana pabeidza un izvilka abus krāsainos priekšmetus. Hapitors nedaudz paliecās uz priekšu un, ar zariem saņemdams akmeni, nopētīja to tuvāk. Tad kopā ar Temnosu mēs nokļuvām pie Sešu staru saejas, Dana vēl papildināja.