- Bet man tomēr bija taisnība, kad ieteicu tev neiet taisni, Nokss iepriecināti piezīmēja.
- Jā, bet tikpat labi tas būtu varējis būt arī nepareizi.
- Bet bija pareizi. Es savai nojautai vienmēr uzticos.
- Un es uzticos tavējai, Dana smaidot atteica, bet, atcerējusies, ko ir solījusi Medimam, atgādināja:
- Mums vēl ir jānogādā Medims drošā vietā ārpus kalna.
Januto piekrītoši pamāja, savukārt meitenes vēdera kurkstēšana deva ziņu, ka būtu laiks sākt arī kustēties. Argekļu alas Danai šobrīd šķita vilinošākas nekā jebkad agrāk — mīksta gulta, kārtīgs ēdiens, mierīgs dzīvesveids un duša! To viņa vēlējās visvairāk.
Atvadījušies no Hapitora, kas, izmetot vēl pa kādam jokam, centās trijotni pierunāt palikt ilgāk, viņi devās atpakaļ uz Sešu staru saeju, no kuras viņi iegriezās gaitenī, kas veda uz marmora balkonu un ieeju burvju skapī.
- Lūdzu, lūdzu! Kaut nu tas būtu tur! Nokss murmināja, kad viņi gāja garām sienas zīmējumiem. Kofotam par lielu prieku, pēc mirkļa viņi ieraudzīja, ka vienā vietā gaiteņa siena patiešām viegli trīsuļo. Aleluja!
- Iziesim cauri skapim, tad mēs tevi pavadīsim līdz Laika kokam, Dana sacīja Medimam, kura uzmanību bija piesaistījuši zīmējumi uz alas sienas. Tur tu atradīsies gan pietiekami tālu no Pūķu kalna, gan no Mākoņu alejas, ja nu kas.
Januto pagriezās pret meiteni.
- Paldies, viņš teica. Medims nezina, vai, esot kalnā, nesajuktu prātā, ja tu nebūtu uzradusies.
- Man drīzāk jāsaka paldies tev, Dana atteica. Bez tevis mēs sen būtu apmaldījušies vai vēl joprojām censtos atrast ieeju labirintā.
Tikai tagad viņa pamanīja, ka abi viņas pavadoņi jau labu laiku nav apmainījušies ar dzēlīgām frāzēm.
- Tāpēc, ka viņš nav tā vērts, Medims pirmais ierunājās, kad Dana bija pajautājusi, kāpēc tā.
- Es neesmu tā vērts? Nokss iesaucās. Dažbrīd man jādomā, kāpēc es mēģinu ar tevi vispār runāt! Dumjam prātam dažādas lietas grūti ieskaidrot.
- Dumjam prātam? Ha! Kurš nu būtu runājis…
- Nu, kāpēc es vispār to pieminēju? Dana klusi nopūtās, redzot, ka abu starpā ir uzkūrusi veco ugunskuru.
Kādu brīdi meitene gaidīja, cerēdama, ka abi atkal apklusīs, taču drīz viņa saprata, ka tā vis nebūs. Abus izšķirdama, Dana viņus mierināja, ka tāpat ilgi vairs nav jābūt kopā, tāpēc lai mazliet vēl paciešot viens otru. Pēc tam viņa pieskārās trīsošajai sienai. Danas roka izslīdēja tai cauri, un pēc mirkļa viņa jau atradās lielajā skapī otrpus sienas. Abi strīdnieki viņai sekoja.
Atverot skapja smagās koka durvis, Dana ļāva nelielajā istabiņā pirmajiem ieiet abiem draugiem. Kā uz burvju mājienu telpu piepildīja maģiskā gaisma, kas vienmērīgi izgaismoja visu istabu.
- Tu šeit dzīvo? Medims jautāja, nopētot kokgriezumus uz gultas kājgaļa.
- Pagaidām jā. Bet, Medim — ko tu vispār tagad plāno darīt? Nokss man jau stāstīja, ka Uguns zemē ir grūti izdzīvot.
- Grūti ir izdzīvot tad, ja esi viens, Medims atbildēja, paskatoties uz Noksu. Kofots sapīka. Acīmredzot januto piebildei bija savs zemteksts, kas bija saprotams tikai viņiem.
- Nu, labi. Necentlšos tevi aizturēt, Dana noteica un devās uz istabiņas durvju pusi. Bet varbūt tu gribi vēl paēst vai ko citu?
- Nē, nē. Neuztraucies. Medimam viss būs kārtībā, januto, juzdams, ka ilgi gaidītā brīvība tikpat kā ir klāt, steidzīgi attrauca.
Dana atvēra istabiņas durvis, un trijotne izgāja ārā. Lielajā hallē neviena nebija, tikai mazā aka vientuļi slējās telpas vidū — acīmredzot bija nakts, un visi gulēja. Pa šaurajām vītņu kāpnēm viņi uzkāpa virszemē, kur Dana, kā bija solījusi, kopā ar Noksu pavadīja Medimu līdz Laika kokam. Kofots izskatījās priecīgs, ka beidzot var no pūķa atvadīties, turpretī Danai tas bija skumjš brīdis. Viņa te pazina ļoti maz dzīvu būtņu, tāpēc katrs, ko varētu nosaukt par draugu, viņai bija svarīgs un nozīmīgs.
- Hei, Medim! Vēl viena lieta, Nokss iesaucās, kad mazais pūķis jau grasījās doties prom. Tu mums tā arī nepastāstīji, kāds īsti ir Pūķu kalna labirinta noslēpums, kofots atgādināja. Arī Danai tas bija izkritis no prāta.
- Ak, pavisam vienkārši! Vienīgais, ko jūs par labirintu nezinājāt, bija tas, ka tajā apmaldīties nav iespējams, Medims viltīgi atbildēja, ar baudu vērojot abu pārsteigtās sejas. Redz, īsta bija tikai viena eja, kas visu laiku veda uz priekšu, pa labi, uz priekšu, pa kreisi, uz priekšu, pa labi un tā visu laiku. Pārējās — sānejas un sazarojumi — bija tikai ilūzijas, kurās patiesībā nemaz nevarēja ieiet, tāpēc pazust šajā labirintā ir iespējams tikai tad, ja tu tici, ka tas ir iespējams, un, zaudējis drosmi, pārstāj iet, viņš nobeidza.
Dana ar Noksu lūkojās uz pūķi, aizdomājušies, kā tas būtu bijis — apmaldīties ilūzijā. Viņu pārdomas pārtrauca Medims:
- Jūs ar Medimu noteikti vēl tiksities. Neplānoju dzīvi pavadīt, ķepas klēpī salicis. Ja ir nepieciešama palīdzība, būšu gatavs. Tikai, kur Medimu varēs tajā mirklī atrast, to Medims pats nezina, januto teica.
Uzmetis saviem biedriem pēdējo skatienu, pūķis pamāja abiem sveicienu, tad pagriezās, lai beidzot dotos, kur paša deguns rāda. Medimam attālinoties, Dana ar Noksu nolūkojās, kā viņš tālumā kļūst arvien mazāks un mazāks, līdz izzūd pavisam.
- Un tagad vakariņas! Nokss priecīgs iesaucās, kad abi jau bija pagriezušies un devušies uz slidkalniņu, lai slīdētu lejā uz argekļu mītni. Dana tikai nogrozīja galvu, saprotot, ka vismaz uz kādu brīdi dzīve atkal ieies ierastajā gultnē. Viņa atkal varēs pārliecināties, cik Nokss ir ēdelīgs, bet Prizmo — histērisks, kad viņš būs ieraudzījis, kā Dana izskatās. Protams, ja vien viņš paspēs meiteni ieraudzīt, pirms viņa izbaudīs dušas priekus un kārtīgu miegu.
.
KAS var bŪt labĀks par ŠO!
J. o prieku redzēt Danu netīru un noskrandušu meitene Prizmo neatvēlēja. Lai arī bija nakts vidus, Dana nomazgājās un Nokss tāpat, jo arī viņš bija pilns netīrumu — kofota rudā spalva jau bija sākusi vērsties pelēka. Ūdens, kas no viņiem mazgājoties aiztecēja, atgādināja dubļus, bet, tā kā Pūķu kalns bija smilšu un putekļu pilns, tad tas arī nebija nekāds brīnums.
Pēc mazgāšanās pārbaudījuši, vai ēdnīcas durvis gadījumā nav vaļā, abi secināja, ka būs vien jāēd tas, kas Danai bija atlicis somā, jo acīmredzot Līna ar māti nebija nolēmušas mainīt savus ieradumus un ierasties ēdnīcā nakts vidū. Nekas cits neatlika, kā atgriezties istabiņā un iekārtoties uz gultas. Vai viņi aizmiga pirms ēšanas vai tūliņ pēc tās, to Dana nepamanīja, bet, kad rudmate pamodās, viņa atklāja, ka no vakardienas ēdamlietām bija palicis vairs tikai nedaudz maizes. Apskatījusies apkārt, meitene ieraudzīja Noksu, kas bija pamodies pirms viņas un izskatījās aizdomīgi omulīgs.
Tikko abi izgāja pa istabiņas durvīm, teju nākamajā brīdī viņi jau bija pamanīti un ziņkārīgu argekļu ielenkti. Sākās klaigāšana, ka Dana ar Noksu ir atpakaļ, un, protams, drīz klāt bija arī Prizmo, prašņājot, vai abiem viss kārtībā un vai nav nekādu ievainojumu. Lai arī pēc Pūķu kalna gaiteņa iegrūšanas Dana bija jutusies šausmīgi, tomēr tie izrādījās tikai sasitumi vai skrambas, tā ka neko dzīvībai bīstamu viņa Prizmo parādīt nevarēja. Taču Prizmo tik lēti mierā nelikās, un, rūpēs par abiem Sargātāju modinātājiem, viņus tūliņ aizstūma uz ēdnīcu ieturēt spēcinošu maltīti.