Выбрать главу

-     Tu taču esi kļuvusi gluži kaulaina. Vai tad es tev neiedevu līdzi provīziju? Dana dzirdēja Līnas balsi cauri pūlim, no kura viena daļa nerimās prašņāt, kā tad gājis, vai maz izdevies un tā joprojām, bet otra daļa, kas jau kaut ko bija uzzinājusi, tikmēr dzirdēto skaļi apsprieda savā starpā.

-    Nu, tad tā. Ja jau esmu atgriezusies dzīva, tad ziniet, ka man ir izdevies atmodināt jau otro Sargātāju, Dana, beidzot tikusi pie vārda, iesāka un par šiem vārdiem neviļus sajutās lepna. Tad viņa argekļiem atkārtoja to pašu, ko jau bija stāstījusi Hapitoram, tikai šoreiz plašāk, jo daudzi klātesošie gribēja zināt katru sīkumu, pat vai­rāk nekā Hapitors.

Vienlaikus mielojoties un atbildot uz daudzajiem jau­tājumiem, kurus joprojām nerimās uzdot ziņkārīgie argekļi, ēdnīcā pagāja teju visa diena. Tā kā iepriekšējās dienas bija bijušas stresa pilnas un bez lielām atpūtas iespējām, tad nogurums uzmācās ātri, un Dana nolēma iet uz istabiņu laicīgāk nekā citkārt. Miegu gan meitene īsti neizbaudīja, tāpēc ka, tikko apgūlusies, viņa bija spiesta atkal mosties, jo nākamā diena jau bija klāt. "Nu, ja laiks tā turpinās skriet, tad divi gadi, kas man ir doti, paies nemanot," viņa, sēžot gultā, sprieda un nosvītroja vēl vienu no kvadrātiņiem savā divu gadu kalendārā. Šī bija jau trīsdesmit septītā Apakšzemē pavadītā diena.

Nolikusi kalendāru uz galdiņa, Dana sajuta, kā Nokss gultas galā sagrozās. Meitene nebija dzirdējusi, pa kuru laiku vakar kofots, kas nebija gājis gulēt tik agri kā viņa, bija ienācis istabā. Tagad viņš saldi gulēja, par pārējo pasauli neliekoties ne zinis.

Dana izgāja no istabas un devās uz ēdnīcu, pa ceļam sasveicinoties ar visiem, kas padeva labu rītu. Šodien viņa bija ļoti labā noskaņojumā, lepnums un apmieri­nātība par padarīto burtiski līda pa ausīm ārā.

-     Labrīt, Dana! Kā šodien jūties? Kur Nokss? to teica Atijs, kas bija iepriecināts atkal redzēt meiteni.

-     Paldies, labi, Dana atteica un pasmaidīja. Zēns apsēdās viņai blakus. Nokss vēl guļ, bet, kad apjautīs, ka uz galdiem ir ēdiens, ilgi nespēs palikt gultā. Kur ir Kini?

-    Viņa ir savā istabā. Kopš Dolonas pazušanas ir gluži sadrūmusi.

-     Ak, jā, Danas labā oma saplaka. Viņa vēl nav atradusies?

-     Nē, nav, tumšmatainais zēns atteica, un sadrūma gan viņš, gan pārējie, kas atradās tuvumā un bija dzirdē­juši šo sarunu. Pēc mirkļa Atijs tomēr mazliet atžirga. Bet, runājot par ēdieniem, pēc četrām dienām būs Ēdienu svētki. Pagājušogad es nebiju, jo mamma piesprieda mājas arestu par to, ka virtuvē biju apgāzis pāris katlus ar zupu. Karstu zupu. Bet gadu pirms tam bija pamatīga drūzmēšanās. Kā jau katru gadu, ja tur ir kādi svētki.

-    Ēdienu svētki? Kas tajos notiek? Kaut kādi pasākumi?

-     Dažādas pavāru sacensības. Gan oficiālas, gan ne­oficiālas. Dažādas. Sākot ar uzkodām, beidzot ar kāzu kliņģeriem. Arī dažādu dzērienu tur netrūkst. Ir eksperi­mentētāju stūrītis, ir arī paraugdemonstrējumi, iespēja mācīties uz vietas. Dienas beigās konkursu uzvarētāji iegūst balvas. Sasummējot balvas, tiek noskaidrots, kurš kļuvis par Gada labāko pavāru. Tas ir liels gods. Ja pareizi atceros, tad bija arī balva par šausmīgāko ēdienu. Tādu balvu gan neviens negribētu dabūt. Prizmo pirms ļoti daudz gadiem tādu saņēma.

-     Nopietni? Dana iesaucās un pārsteigti palūkojās uz Atiju. "Vai tad Prizmo ir tik slikts pavārs? Tās zupiņas, ko ceļojot ar viņu sanāca ēst, nemaz nebija šausmī­gas," viņa prātoja.

-    Jā, bet tas jau bija sen. Un tikai vienreiz. Tagad viņš varen nopūlas, lai saņemtu kādu atzinīgu balvu. Arī šobrīd viņš ir tajos kursos. Jācer, ka viņam šogad veiksies labāk. Pagājušogad viņš bija ļoti sašutis, ka neizdevās nevienā uzdevumā uzvarēt. Toties Līna ieguva balvu par labāko rīsu ēdienu un pīrādziņiem. Tomēr, lai kļūtu par Gada pavāru, ir jāiegūst vismaz septiņas nominācijas.

-     Skaidrs, Dana pamāja ar galvu un sāka pētīt, ko lai ēd brokastīs. Izvēlējusies debesmannu ar pienu, viņa jautāja:

-    Tur ir arī atvēlēta vieta degustēšanai? Lai nomēģi­nātu dažus ēdienus.

-     Jā, protams. Bet, ja tu esi žūrijā, tad tev ir iespēja ēst visu. īpašā atļauja.

-     Ha! Es jau zinu, par ko Nokss vēlētos strādāt, ja vien nebūtu kofots, Dana pasmējās.

-     Jūs kaut ko par mani runājat? ievaicājās Nokss, kas nule bija ieradies ēdnīcā — labi izgulējies un ari krietni izbadējies kā jau vienmēr.

-    Mēs runājam par Ēdienu svētkiem, Dana paskaid­roja.

-     Sveiks! kad kofots bija pienācis gana tuvu, zēns viņam sacīja un sabužināja zvēriņa rudo spalvu.

-     Ak, Ēdienu svētki! Nokss, uzlēcis uz sola, sap­ņaini teica. Kad es tur pēdējo reizi biju, es nospēru tādu maizes kukuli… Parasti jau es maizi neēdu, bet tās smarža virmoja teju desmit enomu rādiusā.

-     Tu nospēri? Nu, nu, Noks! Kā tad tā? Dana sa­māksloti viņu nosodīja.

-     Kas? Ko viņš nospēra? Atijs jautāja, jo kofotu valodu viņš, tāpat kā pārējie argekļi, nesaprata.

-     Nospēra maizi. Tādu, kas smaržo desmit enomu rādiusā.

-    Ā, skaidrs.

Pēc brīža viņiem pievienojās arī Milsa, un visi tur­pināja apspriest ēdienu jautājumus, bet pēc tam aizskāra arī Sargātāju tēmu.

-      Kad mēs ar Prizmo runājām, kur katrs varētu atrasties, Dana klāstīja, tad šķita loģiski, ka Ūdens Sargātājam vajadzētu būt pie ūdens. Bet no ūdeņiem šeit ir tikai Žļarkālu upīte un Strēlnieku ezers. Visdrīzāk, tas ir pie Strēlnieku ezera.

-    Kā tev šķiet, ko tev vajadzētu darīt tagad? jautāja Atijs.

-    Nav ne jausmas. Ja jau, dodoties pie Temnosa, bija tik nesakarīgs uzdevums, tad nu es nezinu, ko man gaidīt un kam gatavoties uz nākamo, Dana domīgi no­vilka. Derētu atkal aiziet pie Hapitora un painteresē­ties par viņa skaitītā dzejoļa pārējiem pantiem.

-     Es vienreiz to dzejoli esmu lasījusi, bet nu vairs neatceros, Milsa ieminējās.

-     Vai jūs mācāties kādā skolā? Dana pēkšņi iedo­mājās pajautāt. Vienkārši es tik reti redzu, ka uz Drūbļu ciemu kāds dodas, un neesmu arī manījusi, ka te notiktu kādas mācības.

-     Mēs mācāmies mājās, Atijs paskaidroja. Eremida mūs māca.

-      Ak, jūs, nabaga cilvēkveidīgie un jūsu skolas! Nokss vīzdegunīgi novilka. Acīmredzot kofotiem par izglītību uztraukties nebija vajadzības.

-     Eremida ir viena no vecajiem argekļiem. Pie viņas mācāmies vēsturi, fiziku, ģeogrāfiju un bioloģiju, pa­pildināja Milsa.

-    Viņa māca jūs visus?

-     Jā. Bērnu jau nav tik daudz, lai viņa netiktu galā.

-          Ko māca Augšzemē? Atijs ieinteresēti jautāja, cerot, ka nu Dana sāks stāstīt par visu savu dzīvi mājās. Jūs tātad mācīties ejat uz skolu?

-    Jā… Mums skolā jāsāk iet septiņu gadu vecumā.

-     Ko? Tik agri? Atijs iesaucās, bet Dana samulsa. "Septiņi gadi — tas nemaz nav tik maz," viņa domāja.

-     Atij, viņi laiku skaita citādi. Viņiem gads velkas apmēram sešas reizes ilgāk, Milsa paskaidroja, pirms Dana to paspēja.

-    Ak, jā, pareizi!

Argekļu bērni turpināja iztaujāt Danu par Augšze­mes izglītības sistēmu, un meitene labprāt atbildēja, līdz durvīs parādījās nākotnes pavārs — Prizmo.