Dana nemaz nepamanīja, kā paskrēja laiks, kad svētku dienas rīts jau bija klāt un viņa, tāpat kā teju visi argekļu alu iemītnieki, jau gāja kāpnīšu virzienā, lai kāptu virszemē un dotos uz Drūbļu ciemu. Pa ceļam pavērojusi gājējus sev blakus, meitene pamanīja, ka daļa argekļu iet brīvām rokām, turpretim citi ir nokrāvušies ar saiņiem un paunām, pilnām ar garšvielām un citiem gastronomiskiem brīnumiem. Arī Prizmo, cik nu Dana viņu bija paspējusi šodien redzēt, gājienam gatavojās pamatīgi — visu laiku skraidīja apkārt sasārtis un mazliet arī sanervozējies. Kur viņš ir tagad, to Dana nezināja, jo lielajā straumē, kas pamazām plūda ārā no alas, bija grūti viņu ieraudzīt.
Iznākusi virszemē, meitene sāka prātot, kā tik lielas argekļu masas nokļūs līdz Drūbļu ciemam, turklāt vienlaicīgi. "Diezin vai te būtu tik daudz serebrinu," viņa šaubījās. Serebrinu gan, iespējams, būtu arī pieticis, taču šoreiz nogādāt publiku līdz ciemam bija noalgoti citi zvēri.
- Ai, nav labi! Nokss sāka kunkstēt, kad ieraudzīja, ka šie zvēri būs lieli, sarkani pūķi, kas mierīgi stāvēja netālu. Viņu lielie, plēvjainie spārni bija pieglausti pie slaidajām mugurām, bet garās astes kūļājās zemē kā milzīgas čūskas.
- Kas? Tev nepatīk pūķi? Dana paķircināja kofotu.
- Nē, snali ir ļoti jauki, taču man nepatīk lidot, Nokss atcirta.
Tagad arī Dana pamanīja vairākus bezatzveltnes krēslus, kas pie katra pūķa bija kārtīgi piestiprināti ar siksnām. Dana saskaitīja desmit sēdekļus uz katra, un šāds apjoms tiem viegli varēja būt pa spēkam, jo pūķi, lai gan izskatījās jauki un mierīgi, bija visai prāvi un spēcīgi. Lai nu kā — vismaz kļuva skaidrs, ka tā varēs ātrāk nokļūt līdz ciemam.
Dodoties pie pūķiem, Dana gan sākumā jutās nedroši, bet, redzot, ka daudzi argekļi mierīgi ieņem vietas uz lielo dzīvnieku muguras, arī viņa beidzot nosēdās uz viena no sēdekļiem. Tiesa, tas meitenei šķita visai nedrošs, tāpēc viņa jo cītīgāk sevi pie tā piesprādzēja. Pēc tam uz blakus sola tika piesprādzēts arī Nokss, un pēc neilga laika, kad liela daļa pūķu jau bija "aizņemti", tie izpleta savus milzīgos spārnus, kas līdzinājās divām sarkanām ādas burām, daudz lielākām par lidmašīnu spārniem.
Kad pūķis centās pacelties gaisā, visi sēdētāji līgojās līdzi katrai tā kustībai. No vienas puses, šīs sajūtas Danai atgādināja kaut ko līdzīgu karuseļiem, bet, no otras puses — tas bija kaut kas pilnīgi jauns un nepieredzēts. Ciešāk satvērusi savu sēdekli, kas šķita gluži vienkāršs un nemaz ne tik stabils, meitene varēja tikai nobrīnīties, kā tie spēj noturēt vietā savus pasažierus, lai tiem nenotiktu kaut kas slikts.
Izdarījuši vairākus spēcīgus grūdienus, pūķi beidzot pacēlās gaisā. Varēja just, kā no pūķu spārniem gaisā veidojas virpuļi, kādiem līdzīgus var novērot, airējoties ūdenī. Ar katru sekundi viņi arvien vairāk attālinājās no zemes, un acīm pavērās arvien skaistāks skats. Laika koks un Žļarkālu upīte sarāvās pavisam mazi, līdz vairs nebija saskatāmi.
Pūķi gan nelidoja pārāk augstu, bet ar to pietika, lai varētu novērtēt to, cik milzīgs ir Menas līdzenums, kas pletās Uguns zemes vidienē. Uz visām pusēm stiepās brūnais tuksnesis, un tikai gar tā malām bija redzama krāsainība. Kalnu smailes no augšas šķita daudz niecīgākas, nekā tas bija licies uz zemes. Vienīgi Kodolu kalni palika nepārspējami.
Vējš cirtās meitenei sejā, bet tas viņai netraucēja jūsmināties par panorāmu. Viss izskatījās tikpat aizraujoši kā lidmašīnā, ar ko Danai dažas reizes bija gadījies lidot, tikai tagad bija pat vēl lieliskāk, jo apkārtnes vērošanai bija atvēlēts daudz vairāk vietas nekā tikai mazs iluminators.
Ja jāšana ar serebriniem pirmajā reizē, neņemot vērā lielo attālumu, Danai šķita diezgan īsa, tad, lidojot ar pūķi, laiks pagāja nemanot. Vēl nepaspējusi visu apskatīt, Dana jau juta, ka sākas nolaišanās. Meitene pat nebija ievērojusi, pa kuru laiku viņi bija nokļuvuši tik tuvu pilsētai, kas no augstuma līdzinājās aplokam, kas pilns ar skudrām.
Pūķiem pamazām samazinot augstumu, Dana vēl paspēja ievērot gan abus mazos ciemus Felisu un Aiomu, gan arī labības laukus, kas pletās gar ezera krastu netālu no ieejas pilsētā. Šos skatus gan meitenei neizdevās izbaudīt ilgi, jo drīz viņi jau bija nosēdušies uz zemes, un Dana, atsprādzējusies no visām drošības siksnām, no jauna staigāja pa cietzemi.
Tā kā visiem lidot gribētājiem vietas uz pūķiem nebija pieticis, tad lielie spārnaini atkal pacēlās gaisā un lidoja pakaļ otrajai grupai, kamēr pirmie atvestie palika gaidām nosēšanās laukumā pie lielajiem Drūbļu ciema vārtiem. Ja pirmo reizi, te esot, Danai šķita, ka ciemā valda liels troksnis, tad, salīdzinot ar šo reizi, tie bija tikai mazi pavasara ziediņi. Drūzma un kņada bija lielāka nekā bišu spietā.
Virs koka sienas, kas ieskāva visu pilsētu, bija izkarināts liels uzraksts "Laipni lūgti Ēdienu svētkos!". Paši vārti vairs ne brīdi nestāvēja ciet, jo no visām malām nāca ļaudis un tos vērt vaļā un ciet būtu bijis pavisam lieki. Ļaužu pūlī bija redzami gan argekļi, kas bija sākuši doties vārtu virzienā, gan citi ārpus Drūbļu ciema dzīvojošie, to vidū pat kentauri. To gan bija ļoti maz, un, uzmanīgi saspiedušies pulciņā, tie ar aizdomām nopētīja katru klātesošo, tad ātri ierikšoja pilsētā, meklējot kādu brīvāku un drošāku laukumiņu.
No malu malām uz pilsētu plūda ļaudis un zvēri, kas pie pilsētas vārtiem veidoja jau lielu straumi, kura pamazām stūma uz priekšu arī Danu un Noksu.
Mēģini turēties blakus. Ja noklīsti, tad mums ir jāsatiekas pie parka dienvidu ieejas. Tā teica Prizmo, -
Dana cauri pūlim sauca Noksam, mēģinot viņu paturēt acīs, kas gan bija visai grūti. "Nu, kāpēc šai ir jābūt vienīgajai pilsētai un turklāt tik mazai?" meitene sodījās. Taču pilsēta noteikti nebija maza, tāda tā šķita tikai tagad.
- Jā, labi, vēl atskanēja kofota atbilde, iekams viņš pazuda skatienam, kaut kur veikli aizlīkumojot starp daudzajām kājām.
Pie vārtiem ļaužu bija visvairāk, taču, izņemot kapus, baznīcu, observatoriju un citas ēkas, kas nebija saistītas ar ēdienu gatavošanu vai to baudīšanu, ļaužu netrūka arī visur citur pilsētā. Daudzviet ielās un laukumos bija izlikti stendi un gari galdi, no kuriem daži bija nokrauti ar visādiem labumiem, turpretī citi vēl bija tukši — rīts tikai nupat bija sācies, un svētki vēl nebija oficiāli atklāti.
- Sveiciens visiem ēdienu mīļotājiem, kas ieradušies uz Drūbļu ciemu šodien, deviņsimt deviņdesmit deviņtūkstoš deviņsimt deviņdesmit devītā gada piektajā siksonā! pāri visai pilsētai gavilēja kāda vīrieša balss. Šogad mums ir pieteicies rekordliels pavāru skaits. Vairāk par diviem tūkstošiem!
Dana centās saskatīt skaļruņus, no kuriem būtu varējusi nākt šī balss, taču, ar acīm izmeklējusies un tos neatradusi, viņa saprata, ka skaļruņu te nav.
- Es nojaušu, ka šogad mums būs jāpieredz divtik vairāk jaunas lietas nekā pērn, balss turpināja runāt. Varu arī paziņot to, ka visu dienu turēsies silts laiks, bez miglām un stipriem vējiem.
Tikmēr Dana piegāja pie kāda no daudzajiem tablo, kuri bija izvietoti pa visu pilsētu un kuros bija apkopots viss šīs dienas plāns. Tur bija vēstīts, ka rīts, kā jau maltītes dienā, sāksies ar brokastu ēdieniem un arīdzan ar dažādām uzkodām. Bija domāts par veselīgu uzturu un jaunumiem ēdienu gatavošanas tehnikā. Tāpat nebija aizmirsts par citu tautu virtuvi, to vidū arī Augšzemes kārumiem.