Kā izrādījās, sagars vēl joprojām ir dzīvs un, lai arī visai cietis un iespiests akmeņu grēdā, arīdzan gana saniknots.
- Kur tu mūc? pūķis ierēcās, mēģinot atbrīvoties no akmeņu nastas. Nāc atpakaļ! Es tev sadošu! Taču Danai nebija prātā klausīties pūķa pavēlēs. Kamēr sagars vēl nebija sevi atbrīvojis, meitene izmantoja izdevību un steidzīgi aizskrēja tālāk pa gaiteni, taču nu jau bez vienīgās lietas, kas spētu viņu aizvest līdz Cetata guļamistabai — Medaljona. Un, pat ja tas patiešām atradās akmeņu kaudzē, tagad viņa pat gribot nevarētu tam tikt klāt.
"Un Nokss! Kur, pie velna, ir viņš?" Dana, skrienot teciņus, sodījās. "Labi, ka vismaz nazis un soma vēl ir. Lai arī visai saspiesta," viņa piebilda, skeptiski nopētīdama nešļavu, kas savā pašreizējā stāvoklī vairāk atgādināja kopā sašūtu lupatu kaudzi nekā somu.
Gaitenī sagara rēcieni vairs nebija dzirdami, pret gludajām akmens sienām atbalsojās tikai Danas soļi.
Tagad viņa gāja lēnākā solī un turpināja iet, līdz nonāca gluži tādā pašā telpā kā pirmīt, kura sazarojās divos virzienos. Dana apstājās.
- Tā. Pa labi vai pa kreisi? viņa sev vaicāja. Bez Medaljona šis jautājums bija ievērojami sarežģītāks nekā ar to. Atmetusi ilgiem prātojumiem ar roku, viņa uz labu laimi devās pa labi. Pēc brītiņa gan viņa noskaidroja, ka tā nav bijusi pareiza izvēle.
Gaitenis, kurā viņa tikko bija iegriezusies, beidzās ar kaut ko līdzīgu tējas namiņam. Apaļas telpas vidū bija kolonnas, kuras sedza akmens jumtiņš, un uz tā bija uzzīmēti dekoratīvi pūķi. Zem jumtiņa bija paaugstinājums, uz kura stāvēja daudzi veci un sadīrāti spilveni. Kaut kur telpas vidū bija arī maza, brūna māla krūzīte, kura šķita jau gadiem vai pat gadsimtiem stāvējusi tukša.
- Labi, šis noteikti nav pareizais ceļš, Dana secināja un devās atpakaļ pie sazarojuma, kur šoreiz izvēlējās otru eju.
Arī tālāk gaiteņi turpināja gan zaroties, gan līkumot, gan beigties ar strupceļiem. Danai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa jau klaiņo pa šo labirintu, nezinot, vai kaut nedaudz dodas pareizajā virzienā. Arvien vairāk virsū mācās izmisums, un brīžiem meitenei pat šķita, ka viņa riņķo uz vietas. Sāpošie locekļi šķita sveram teju vai tonnu, acis krita ciet aiz noguruma, tomēr viņa piespieda sevi doties tālāk.
"Ja te uzradīsies vēl kāds pūķis, tad nu gan man būs vāks," Dana bezcerīgi nodomāja, aizstreipuļojot pa kādu eju, kas veda… Patiesībā viņai jau bija gluži vienalga, kurā virzienā tā ved. Viņa tik un tā bija apmaldījusies. Turklāt arvien spēcīgāk par sevi lika manīt nogurums, un arī bezcerība auga augumā.
- Viss, man pietiek! Dana piepeši noteica un apstājās. Tā turpināt klimst pa gaiteņiem nevarēja. Bija jāizdomā plāns.
Rudmate piekususi nosēdās uz grīdas, un, saķērusi galvu rokās, mēģināja izdomāt, kā no šejienes izkļūt. I abākais, kas viņai ienāca prātā, bija kāds mīts, kurā Itija teikts: lai izkļūtu no labirinta, ir jātur roka pie vienas sienas, un tā agrāk vai vēlāk aizvedīs pie izejas. "Agrāk vai vēlāk — tas, protams, nekam neder," meitene gan tūliņ piebilda.
Dana vēlējās raudāt. Vienkārši ļauties emocijām, cerot, ka pēc tam viņa jutīsies labāk. Taču lepnums viņai to neļāva, turklāt prātā vēl nebija zudusi cerību dzirkstelīte.
"Ja nu es mēģinātu teleportēties?" Danai prātā iešāvās doma. "Bet… man nav Medaljona, un ja nu bez Medaljona to nevar? Kā nekā viss sākās tieši tad, kad man to uzticēja. Nē, pagaidi — nedaudz pirms tam. Tātad varbūt… Un vai tas, ka es bez mērķa turpināšu klaiņot pa labirintu un pat nepamēģināšu, būs labāk?… Ak, ja tikai man tam pietiktu spēka…"
Brīdi svārstījusies, meitene tomēr apņēmās mēģināt. Dana sakārtoja nokusušās kājas lotosa pozā un sāka dziļi elpot. Viņai vēl joprojām nebija ne jausmas, kas tieši viņai palīdzēja teleportēties, bet šī bija lieliska izdevība to beidzot noskaidrot.
"Izmet no galvas šaubas," viņa sev teica. "Tagad svarīgi ir nonākt pie Sukluru akmens!"
Dana prātā iztēlojās tādu pašu akmeni, kādu bija redzējusi Lielajā purvā, un vienlaikus koncentrējās arī uz zīmi, kas simbolizēja uguni. Šo zīmi vīna atcerejas no argekļu Grāmatas, kā arī no citām vietām, kur tā tikusi lietota. Aizvērusi acis, viņa turpināja elpot mierīgi un dziļi un domāja tikai par šo zīmi. Nekas cits šobrīd vairs nebija svarīgs. Tikai šī uguns zīme. Nekas cits…
Meitene kādu brīdi tā pavadīja — vienkārši sēžot, elpojot un domājot, kā arī cerot, ka kaut kas no tā tomēr sanāks. Te pēkšņi Danu ķēra straujš grūdiens, kas burtiski uzsvieda viņu gaisā. Viņa juta, ka gāžas atmuguriski un — kāda patīkama pārmaiņa! — piezemējas nevis uz kārtējās akmens grīdas, bet uz kaut kā mīksta.
Sekundes desmit meitene nekustējās, līdz beidzot pavēra vienu aci. Tad arī otru. Rudmate nejutās pārsteigta, ieraugot, ka joprojām atrodas Pūķu kalna labirintā. Tā bija vēl viena apaļa telpa, līdzīga tukšajam tējas namiņam. Arī šeit uz neliela paaugstinājuma mētājās spilveni, tikai šeit to bija vairāk, tie nebija saplēsti un izskatījās mazāk nodeldēti. Pavērusies uz augšu, meitene ieraudzīja, ka griestus rotā vitrāža. Tajā bija attēlota tā pati uguns zīme, par ko viņa tik saspringti bija domājusi, cenšoties teleportēties.
No apaļās telpas veda ārā viena eja, caur kuru varēja redzēt augstu, šauru un izgaismotu gaiteni, kas galā beidzās ar tādu pašu spilvenu piebāztu telpu. Gar gaiteņa sāniem bija vēl daudz citu līdzīgu telpu, arī spilvenu pilnu. Ejas vidū bija kāpnes, kam nebija margu un kas veda uz augšu, bet kāpnēm pretī — cita eja, kas stiepās vēl gabalu uz priekšu.
To visu apskatot, Danu satrauca tikai viena lieta — šeit nebija ne Suzuluru akmens, ne paša Sargātāja. Viņa bija nonākusi kaut kur pilnīgi citur! Atkal!
- Nolāpīts! meitene iesaucās, iedunkādama vienu no spilveniem, kas pagadījās pa rokai. Vai kaut reizi kāda no manām teleportācijām varētu ritēt tā, kā tai ir paredzēts?
Atbildes vietā Dana piepeši pamanīja, ka netālu no viņas sakustas daži spilveni. Meitene aizturēja elpu un vēroja kustīgos spilvenus, līdz no to apakšas izkūņojās maza pūķa galva. Tā ar nedaudz miegainu skatienu nopētīja trokšņotāju.
- Oi! meitene noelsās.
- Kas… kas tu tāds? mazais pūķēns jautāja un lielām acīm nopētīja Danu.
- E-es? Es esmu Dana.
- Dana? Medims nav par tādiem dzirdējis.
- Tas ir… es esmu cilvēks, viņa pārlaboja.
- A, cilvēks… Pag! Tu teici — cilvēks? Medims, kā tas pats sevi bija nosaucis, pārjautāja un iepleta acis. Piepeši viņš bija kļuvis stipri možāks.
- Jau atkal sākas, Dana novaidējās un lūdzoši vaicāja jaunajam pūķēnam: Vai tu varētu, lūdzu, noklusēt par manu klātbūtni citiem pūķiem?
- Kāpēc? Vai tev pūķi nepatīk?
- Nē, drīzāk es nepatīku viņiem, meitene atteica un nopētīja savas apskrandušās, apsvilušās drēbes, kas pēc tikšanās ar ugunsspļāvējiem labi ilustrēja viņu siltās, brīžiem — pat ļoti karstās attiecības.
- Bet ko tu te dari? Medims interesējās. Kāpēc cilvēks klaiņo pa pūķu guļamkambariem?
- Ko?! Dana skaļi iesaucās. Tu teici — pūķu guļamkambari? Meitene atpleta muti un nodomāja: "Tā tikai trūka! Esmu nonākusi tieši tur, kur čum un mudž no pūķiem. Ar mani ir cauri!"
- Jā, Medims rāmi atbildēja un plati pasmaidīja, it kā lepotos ar savu pieticīgo mājokli. Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu, ko tu te dari.