- par godu Netona sakaušanai.
Dana pamāja ar galvu.
- Skaidrs. Kurā datumā tas ir?
- īsto Netona sakaušanas datumu es nezinu, jo sazin kāpēc nevienā grāmatā tas nav minēts, bet svētkus mēs svinam vienu oktu pirms Jaunā gada, viņa paskaidroja.
- Un tas arī viss, vairāk svētku mums nav. Vismaz ne Uguns zemē. Ir vēl tikai mazāki svētki par godu ražas novākšanas laikam, kas ir reizi pāris gados, kā arī dažkārt tiek rīkoti svētki saistībā ar citiem dieviem vai konkrētām reliģijām. Nereti šeit tiek svinēti arī Ziemassvētki, bet, tā kā mums saulgriežu nav, tad tie nav svarīgi. Turklāt nav arī sniega, viņa žēli piebilda, laikam tomēr vēlēdamās uzzināt, kāds gan tas sniegs ir.
Tikmēr meitenes bija apgājušas apkārt daudzstāvu namam, kas šķērsieliņu norobežoja no lielajām ielām, un nonākušas pie Atrakciju parka, kurā bija sapulcējies liels ļaužu pūlis. Tā vidū uz neliela, no skatītājiem atbrīvota laukuma bija novietoti vairāki galdi, pie kuriem norisinājās sacensības "Uzkodas pret uzkodām". Uz galdiem bija salikti darbarīki, dēlīši un visādas virtuves ierīces, bet lielākā vieta uz tiem bija atvēlēta paplātēm, kas bija pilnas ar visādiem gardumiem. Tur bija redzamas gan sāļās uzkodas un dažādas zivis, gan augļu kūciņas ar biezu putukrējuma kārtu un citas delikateses. Turklāt ēst gatavotāju smalki izkoptās kustības, cenšoties ietaupīt katru sekundi, visa kā radīja arvien vairāk un vairāk.
- Kamēr "Uzkodas pret uzkodām" tuvojas finišam, kas būs pēc piecpadsmit minūtēm, tikmēr pie Violas nama ir sākušies paraugdemonstrējumi galda kultūrai un ēšanas tradīcijām gan Apakšzemē, gan Augšzemē, runātājs turpināja ziņot par jaunumiem. Tas izklausījās interesanti, taču Dana un Milsa nolēma vēl pakavēties pie uzkodu sacensībām
- Visi klātesošie, lūdzu uzmanību! uz paaugstinājuma aiz pavāriem ierunājās kāds argeklis žaketē, acīmredzot atbildīgais par šīm sacensībām. Kad gatavošana būs beigusies, paņemiet šīs anketiņas. Katram, kam ir anketiņa, ir tiesības nogaršot visas uzkodas un novērtēt, cik tās ir labas. Protams, pēc tam, kad visas tiks saskaitītas. Rezultāti tiks paziņoti pēc pusdienām. Pateicos par jūsu uzmanību!
Pavāri pēdējiem spēkiem gatavoja pēdējās maizītes, līdz skanēja signāls un komentētāja teiktais, ka gastronomiskās cīņas "Uzkodas pret uzkodām" līdz ar to ir beigušās un ka tagad sāksies rezultātu nosvēršana, bet pēc tam — arī to nobaudīšana.
Dana ar Milsu paņēma pa anketai un zīmulim un, kad uzkodas bija saskaitītas, sākot ar vienu galu, centās pagaršot katru, kam tika klāt. Tikai pieejot tuvāk, viņas varēja patiesi novērtēt, kādi ēdienu kalni ir viņu abu priekšā.
- Lai to visu notiesātu, nepietiktu pat ar simt Noksiem, Milsa iesmējās, bet jau atkal — kā kofotu piemin, tā kofots klāt. Izrādījās, ka Nokss, acīmredzot cerot, ka te varēs labi pieēsties, Atrakciju parkā bija ieradies jau laikus. Tiesa, pats viņš pie ēdieniem netika, tāpēc bija vien jāpaļaujas uz Danas labvēlību.
- Ko saki par šo? viņam jautāja Dana, kas, degustēšanai ieilgstot, arvien vairāk uzkodu sāka dot kofotam nekā nomēģināt pati. Nokss, priecīgs par šādu pienākumu sadali, parādā nepalika — viedoklis, ko Danai ierakstīt savā anketā, viņam bija par katru.
- Nav ne vainas, no labas maltās gaļas, Nokss sacīja, nogaršojis pasniegto gaļas ritulīti. Bet mīkla šķiet mazliet pacieta. Derētu mīkstāka. Turklāt par daudz sāls.
- Nezinu. Man šķiet, ka šī garšo tāpat kā tie pīrādziņi iepriekš, iebilda Milsa, kad Dana bija pastāstījusi par kofota izsmalcināto viedokli.
- Nē, nē, Nokss uzreiz noraidīja šādu neprasmīgu novērtējumu. Pīrādziņi bija labāki ar to, ka klāt bija vairāk diļļu un mazāk sāls.
Viņi turpināja degustēt un atzīmēt savus iespaidus anketā, līdz satika kādus drūbļu un argekļu bērnus, ko Milsa pazina. Pa jokam pasūdzējusies Danai, ka ēdienu šeit ir pārāk daudz, lai visus nobaudītu, Milsa atvadījās un aizgāja kopā bērniem.
- Interesanti, kur ir Prizmo, Dana, atsākusi vērtēt uzkodas, pēc brīža ieinteresējās. Arī viņš taču gatavo. Derētu viņu atbalstīt!
- Es viņu redzēju piedalāmies "Ēdienu gatavošanas krosā", kofots ieminējās.
- Tas ir…?
- Kad tu gatavo visus pamata ēdienus visu dienu. Piedaloties tajā krosā, var sakrāt vairāk punktu, lai kļūtu par Gada pavāru. Tāpat arī tā garmatainā…
- Līna, meitene pateica priekšā, nobaudot un attiecīgi novērtējot mazu augļu kūciņu ar kaut ko līdzīgu putukrējumam vidū.
- ļā, Līna arī. Viņi ir pie Drūbļu domes, Nokss pabeidza.
Gribēdama redzēt, kā Prizmo izrāda teju visiem Uguns zemes iedzīvotājiem savas zināšanas gastronomijā, Dana jau grasījās doties turp, bet piepeši Nokss apstājās kā zemē iemiets.
- Kas notika? satraukti uzlūkojot kofotu, Dana jautāja. Tas viņam bija kas neparasts — sastingt un tukši lūkoties uz kaut ko viņai neredzamu. Līdzīgi notika tad, kad viņš, izdzirdējis Hapitora dziesmu, apmāti devās pie šā koka.
- Man šķiet… Es varētu apzvērēt, ka nupat redzēju Dolonu, Nokss nedroši ierunājās, it kā baidītos, ka šis fakts varētu izrādīties patiess. Arī Dana īsti nezināja, vai tas bija labi vai slikti.
- Nopietni? Kur?
Atbildes vietā Nokss metās pāri visam atrakciju laukumam, pāri ielai uz kādu no pilsētas mazajām šķērsieliņām, caur kurām nesen rudmate ar Milsu bija klejojušas.
- Tu redzēji cauri visam šim pūlim? Dana, sekodama kofotam cieši pa pēdām, brīnījās.
- Viņa bija pie Atrakciju parka ieejas. Kā tu varēji nepamanīt? Viņa aizskrēja šeit, Nokss sacīja un, turpinādams joņot uz priekšu, rādīja virzienu. Kaut arī ļaužu pūļi, caur kuriem viņi devās, mazajās ieliņās kļuva arvien retāki, Dana tikko spēja viņam izsekot.
- Aizskrēja? Kāpēc lai viņa skrietu prom? Vai tu patiesi esi drošs? Dolona taču nebēgtu… meitene aprāvās, jo Nokss piepeši bija apstājies. Viņi bija nonākuši pie kādām šauro sānieliņu krustcelēm, kur valdīja māju mesto ēnu krēsla.
- Kur tagad? Dana jautāja, lūkojoties visos virzienos, cik to ļāva māju stūri un sienas. Nokss turpretī izstiepa gaisā degunu, cerot jauno argekli nevis saskatīt, bet saost.
- Es neesmu drošs, bet man nevarētu tā vienkārši rādīties. Es neēdu nekādas sēnes! viņš paskaidroja.
Dana nojauta, ka nav kaut kas tā, kā vajag, tikai nevarēja pateikt — kas tieši. To, kas viņai lika justies neomulīgi, uzreiz pamanīja Nokss:
- Kur palikuši ļaudis? Te ir pārāk kluss. Parasti ļaužu pilnas ir pat šīs ielas. Kāpēc te neviena nav? Nokss, beidzis ostīt gaisu, satraukti jautāja.
- Kaut kas patiesi nav, kā vajag, Dana piekrita, bažīgi palūkojusies apkārt. Viņi vēl joprojām atradās krustcelēs, bet vieni.
- Neuzskatu sevi par pareģi, bet mums noteikti jāpazūd no šejienes, pirms atgadās kaut kas slikts. Un tas noteikti var notikt.
Kofots spēra dažus soļus atpakaļ, bet tad piepeši skaļi iešņācās. Dana, kas tikmēr lūkojās citā virzienā, nebija pamanījusi, ka viņi vairs nav vieni. Meitenes skatiens acumirklī nonāca pie kāda liela, tumša stāva cilvēka augumā. Lai gan diena bija karsta, persona bija tērpusies tumšā mētelī, bet seju sedza kapuce. No tās apakšas vīdēja tikai spēcīgs un liels zods, visticamāk, piederīgs vīrietim.