- Kas tas tāds? Nokss čukstus jautāja, piespiežoties pie Danas kājas. Pētot tumšo būtni, Dana neviļus pamanīja, ka debesis aiz viņa vairs neizskatās tādas, kā parasti. Meitene pacēla acis un ieraudzīja, ka tajās vairs nav ierasto, sarkano mākoņu, bet pašas debesis ir ieguvušas tīru, sarkanīgi oranžu krāsu, kādu parasti var redzēt vakaros Augšzemē. Nebija neviena paša mākonīša, to vietā bija tikai trīs mēneši, kas virs kādas mājas jumta veidoja nevienādmalu trijstūri: viens zils un augošs; otrs dzeltenīgs, pilns; bet trešais — balts un arī pilns.
Tikmēr cilvēks pienāca pāris soļus tuvāk. Tas lika Danai pār muguru pārskriet šermuļiem un pašai atkāpties tikpat soļus atpakaļ.
- Kas jūs esat? meitene viņam jautāja. Kaut arī tumšais stāvs pagaidām klusēja, viens gan bija skaidrs: ja atbilde būs godīga, viņai tā, visticamāk, nepatiks. Pie šādas domas viņa nonāca, kad ieraudzīja, ka vīrietis sāk smīnēt, atņirdzot zobus, no kuriem acu zobi līdzinājās diviem ilkņiem.
Velns parāvis, tas nav cilvēks! BĒDZ! Nokss pēkšņi iekliedzās un metās bēgt. Pirms Dana paspēja reaģēt un sekot kofotam, viņa ieraudzīja, ka cilvēka veidols sāk strauji mainīties: augums saruka, piedurknes kļuva tukšas, un drēbes palika par lielu, līdz noslīga uz zemes, bet no tām izlēca pelēks vilks, kas augumā bija nedaudz lielāks par Noksu.
Cauri Danas prātam izšāvās miljoniem jautājumu, bet viņa tos aizmirsa, instinktīvi metoties pakaļ Noksam, kas pa to laiku jau bija gabalā. Ari vilks nekavējās un joza pakaļ. Dana dzirdēja, kā zvēra nagi skrapst pret ielas bruģi, un viņas ķermenis acumirklī pieplūda ar adrenalīnu. Viņas galva dunēja, un sirds sitās vismaz divtik ātri. Ja meitenei būtu laiks kārtīgi padomāt, viņa noteikti secinātu, ka šādas izdarības nav labas veselībai, taču Danai nebija izvēles, tāpēc viņa turpināja viesuļa ātrumā mesties uz priekšu pa šaurajām ieliņām. Tās joprojām bija tukšas, apkārt nebija neviena. "Kas ir noticis ar pilsētu?" Dana netika gudra.
Nokss lēkšoja Zelta ielas virzienā, bet, par spīti tam, ka viņi tuvojās lielajai ielai, pār pilsētu vēl joprojām valdīja klusums, kam šeit, Danasprāt, nebija jāiestājas pat visvēlākajās nakts stundās.
Meitene atskatījās, vai vilks joprojām min uz papēžiem. Zvēra dzintarkrāsas acis abiem bēgļiem sekoja kā ļaunumu vēstošas bākugunis. Šķita, ka to lielākais prieks būtu likt abiem uzskriet uz sēkļa un tur apstāties, bet, spriežot pēc vilka rūcieniem, iznākums tam būtu kaut kas ļoti nelāgs.
Drīz Dana un Nokss nonāca uz galvenās ielas, bet arī tur viņi neieraudzīja nevienu dzīvu būtni, tā ka meitene vairs nesaprata, kur tieši viņi atrodas. Viņa skriedama grozīja galvu, meklēdama glābiņu, bet, iekams viņai tas izdevās, viņa jau bija gar zemi, jo bija smagi un sāpīgi uzskrējusi virsū kādam stendam ar augļiem. Stends bija, bet pārdevēja — ne. "Kā tas var būt?" Dana izmisusi sev jautāja. "Kur visi ir palikuši?" Visi galdiņi ar ēdieniem, dzērieniem bija savās vietās, bet neviena, kas tos pieskatītu. Un tad vēl tās savādās debesis!
Kamēr Dana, joprojām guļot zemē un pieri pret plauktu atspiedusi, centās atjēgties, vilks pārlēca pāri sagāztajam stendam un jau atņirdza zobus pret meiteni, kad pēkšņi viņā ietriecās kaut kas ruds un dusmīgs. Nokss, nagus izlaidis un nelabā balsī rēkdams, ar nevaldāmu sparu nogāza vilku zemē, tā ka tas aizripoja kādu gabalu tālāk. Cik ātri spēdams, vilks atkal uzlēca kājās un savukārt metās virsū kofotam. Starp abiem dzīvniekiem sākās nežēlīgs cīniņš, kas Danai lika atcerēties par Pūķu un Zvēru kaujām. "Nē, es nedrīkstu to pieļaut," Dana, nespēdama uz to noskatīties, izmisīgi domāja.
Meitene apskatījās apkārt un pamanīja kādu augļu nazi, kas bija stāvējis uz stenda un tagad mētājās uz zemes viņai līdzās. Viens plecs meitenei gan stipri smeldza, taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar faktu, ka Noksu šajā pašā brīdī varētu nokost ārprātīgs vilks. Viņa paķēra nazi un, piesteigusies pie abiem cīkstoņiem, pacēla to gaisā, taču nevarēja notēmēt, jo abi, sapinušies kamolā, visu laiku kustējās.
Lai nesavainotu nepareizo, rudmate ar brīvo roku centās pagrūst vienu no otra tālāk. Vai viņai tas izdevās vai ne, to bija grūti saprast, taču kavēties nedrīkstēja, tāpēc viņa atvēzēja īso nazi, un tūliņ atskanēja arī smilksti. Par laimi, tie izklausījās pēc vilka, nevis kofota smilkstiem.
Patiesi, pelēkais plēsoņa, naža sadzelts, atlēca nost un aizstreipuļoja pāris soļus sānis. Uz muguras viņam bija sarkanas švīkas, tāpat uz purna un ķepām, savukārt pie kakla rēgojās dziļa brūce, ko bija atstājis nazis. Vilks reizē ar dusmu pilnām un žēlām acīm uzlūkoja Danu, kura, cieši sažņaugtu, rokā vēl joprojām turēja nazi. Uz brīdi Danai dzīvnieka pat kļuva žēl, bet vienīgi tik ilgi, kamēr viņa neatcerējās, kā tas vēl tikai pirms mirkļa asinskāri bija lūkojies uz viņu un Noksu.
Vilks pakrita zemē, un Danai šķita, ka tas tur ari paliks, taču pēc īsa mirkļa ar nezvēru notika kārtējā pārvērtība — viņa ķermenis atkal mainīja veidolu un šoreiz pārvērtās melnu dūmu mākonī. Brīdi tas turējās gaisā, bet tad to pamazām izkliedēja vējš, it kā nekas tur nekad nebūtu gulējis.
Atvieglota, ka tas nu reiz ir garām, Dana ievilka dziļu elpu, bet mirklī, kad krūtis bija pilnas gaisa un ieelpai bija jātop par izelpu, piepeši kā uz burvju mājienu atgriezās visas pasaules skaņas un arī ļaužu pūļi. Neviens burzmā nemaz nepamanīja abus divus, kas tupēja uz zemes — vienu gauži sasitušos pret stendu, otru stipri nomocījušos cīņā ar vilku. Ļaudis turpināja savas gaitas, it kā nekas nebūtu noticis.
Danai šķita, ka pēc dziļā klusuma, kas te pirmīt valdīja, atgriezusies kņada viņai tūliņ pārplēsīs bungādiņas, tomēr meitene centās sevi saņemt rokās un pieslieties kājās. Lai arī Danas ķermeni pārņēma līdzīgs gurdenums kā pēc spēju lietošanas, tikai smagāks, viņa ar rokām apkampa Noksu, pacēla viņu un aiznesa uz šķērsieliņu, no kuras abi nupat kā bija izskrējuši. Tur viņa nolika savu draugu zemē, un apskatīja, vai ar viņu viss ir kārtībā. Savu tiesu savainojumu kofots gan bija dabūjis — daudz kur bija redzamas nagu un zobu pēdas —, taču viņš vēl arvien bija pārāk pārsteigts, redzot piepeši uzradušos ļaudis visapkārt, lai domātu par sevi. Arī Dana pavērās apkārt. Augļu stends joprojām bija apgāzts, bet tagad tam klāt bija arī pārdevējs, kas, kaut ko zem deguna purpinot, vāca zemē izkaisītos augļus.
- Kas…? Nokss nesapratnē nostenējās, bet Dana viņu apklusināja.
- Mums tagad tevi jāaprūpē. Vēlāk noskaidrosim, kas tieši notika, Dana viņu mierināja. Mirkli paklusējusi, viņa arī piebilda:
- Ja nebūtu tevis, es noteikti būtu pārvērtusies par vilku barību. Paldies tev!
- Tas ir nieks. Esmu pārliecināts, ka manis labā tu darītu to pašu.
.
OTRĀ PASAULE
Dana nesa ievainoto kofotu uz rokam, bet ļaudis par viņiem nelikās zinis. Varbūt tas nebija nekas neparasts? Vai ari vienkārši visiem tas bija vienalga, jo klāt bija pusdienlaiks un svētki beidzot kārtīgi sākušies?
Dana nezināja, ko īsti tagad iesākt. Lai arī Nokss spēja kustēties, viņš tomēr izskatījās stipri cietis.
- Tu nezini, kur te ir veterinārā klīnika? Dana viņam bažīgi jautāja.
- It… kā… Saišu ielā. Kaut kur tur ir zāļu veikals. Uz klīniku gan labāk ne… Nokss atbildēja.