- Tu negribi būt vesels?
- Vai tu maksāsi un spēsi par mani uzrādīt dokumentus, ka es neesmu savvaļas kofots? Turklāt tur būtu jāveic lērums papildu izmeklējumi, lai pārliecinātos, vai es esmu vesels un nezin ko vēl.
Noksam bija taisnība — tā tās lietas neies. Arī naudas, ko Danai bija iedevis Prizmo, lai viņa svētku laikā nebūtu gluži bez graša, diezin vai pietiktu kārtīgai aprūpei. Toties kādai lietai, ko likt uz brūcēm, naudas gan varētu būt gana.
Vienojusies ar Noksu, ka viņš pagaidīs kādā no šķērsieliņām, Dana devās uz Saišu ielu. Tur viņa drīz pamanīja meklēto izkārtni un, izspraukusies cauri ļaužu burzmai, iegāja iekšā. Lai arī veterinārais veikals no ārpuses bija izskatījies visai noplucis, iekšpusē tomēr bija tīri mājīgi.
- Labdien! Kā varu palīdzēt? meiteni uzrunāja drūble, kas stāvēja pie letes, uz kuras bija izlikti dažādi medikamenti un citas dzīvnieku mantas. Ejot pie letes, Dana pamanīja, ka ir vienīgā veikala apmeklētāja. "Protams, visi taču ārā izbauda svētkus, nevis pērk zāles kofotiem," viņa nodomāja.
- Jā, es vēlos iegādāties kaut ko uz brūcēm liekamu.
- Kādam mājdzīvniekam?
Dana uz brīdi samulsa. Viņa nekad nebija iztēlojusies Noksu kā mājdzīvnieku, bet tagad skaidrot pārdevējai, kas un kā, šķita pilnīgi lieki.
- Kofotam.
- Un cik dziļas brūces? Plaši savainojumi?
- Plašu savainojumu nav. Drīzāk kodieni un nagu pēdas, Dana teica, vērojot pārdevējas acu skatienu. Vienkārši mans kofots sakāvās ar kaimiņu… dzīvnieku.
- Tas taču nebija traks dzīvnieks? pārdevēja jautāja.
Dana atkal minstinājās. "Kas zina? Varbūt tas cil-
vēkvilks tomēr bija traks?" viņa minēja un nosmīnēja, iztēlojoties pārdevējas seju, ja viņa dzirdētu meitenes domas.
- Nē, nebija gan traks. Vismaz tā viņa saimnieks apgalvo.
- Ir vairākas ziedītes, kas ātri dziedē savainojumus.
Dana aši izdarīja pirkumu un devās ārā no veikala,
kur par iegūto smēri bija atstājusi vienu īstu safīru monētas lielumā. "Es palaidu vējā tādu bagātību! Par vienu smēri!" Dana šausminājās. Tomēr ziede viņai bija vajadzīga, un meitene, ejot atpakaļ pie kofota, ar prieku apskatīja iegūto burciņu. To klāja etiķete ar Danai grūti izlasāmiem vārdiem kārtējā viņai nesaprotamā valodā. Tie, visticamāk, bija sastāvdaļu medicīniskie nosaukumi, kas, pat rakstīti latviešu valodā, Danai bija ķīniešu ābece, kur nu vēl kādā no Apakšzemes valodām!
- "Ziede ir jālieto ārīgi, uzklājot uz ievainojumiem," atgriezusies pie Noksa un nosēdusies tam blakus, Dana skaļi lasīja to etiķetes daļu, kur nebija gudro un garo vārdu par sastāvdaļām, bet gan vienkārša instrukcija."Vismaz divas reizes dienā. Nav ieteicams lietot biežāk, jo var izraisīt ādas kairināšanu. Par alerģiskām reakcijām vērsties pie veterinārārsta. Sargāt no maziem bērniem. Nekādā gadījumā neēst un nepieļaut iekļūšanu acīs." Nāc šurp, sasmērēsim tevi.
- Tā smēre nelabi ož.
- Ar to kādu laiku vajadzēs samierināties.
- Ai, kož arī!
- Toties nebūs jāsūdzas, ka rētas ilgu laiku nedzīst, Dana sacīja un ar pirksta galu uzsmērēja ziedi uz savainojumiem.
Kad tas bija izdarīts, viņa nolika smēri sāņus un palūkojās Noksam purnā.
- Bet tagad pastāsti — kā tu zināji, ka tas nav cilvēks?
- Viņš galīgi nesmaržoja pēc cilvēka. Bet to, kā smaržo vilki, es zinu gana labi. Turklāt viņu varēja pazīt arī pēc zobiem.
- Jums vampīru nav? Vai, šajā gadījumā — vilkaču?
- Šeit ne.
- Tas ir kā — šeit ne?
- Augšzemē ir, te nav.
Iestājās klusuma bridis.
- Tu to nopietni? Vilkači patiešām eksistē? Dana šokēta iesaucās.
- Nopietnāk vairs nevar. Dažbrīd man jābrīnās, cik maz tu zini par savu pasauli. Tomēr visvairāk mani nomāc jautājums par to, kāpēc pilsēta tajā laikā bija pēkšņi kļuvusi tukša.
Uz šo jautājumu Danai atbildes nebija. Arī viņa pati nespēja nonākt pie loģiska secinājuma, kāpēc viņi piedzīvoja šādu parādību.
- Līdz ar vilka nāvi ļaudis atkal parādījās. Un apkārtne bija tieši tāda pati kā pirms tam. Pat augļu stends bija sagāzts, Dana atkārtoja faktus.
- Bet, kad ļaudis atkal uzradās, šķita, ka viņi nemaz nav ievērojuši mūsu ālēšanos. Apgāzts stends — uz ļaužu pilnas ielas tas nebūtu nekas neparasts, bet ievainots kofots, kas tikko cīnījies ar vilku, nu gan nav šīs pilsētas ikdiena.
Noksam to sakot, meitene no jauna atcerējās brīdi, kad Nokss bija aizlēcis priekšā Danai, lai viņu pasargātu no vilka atņirgtajiem zobiem. Dana domāja, ka vēl ilgi nespēs gana pateikties par šo glābšanu. Varbūt pat visu atlikušo mūžu.
- Ārste teica, lai smērējot ik pēc astoņām jamām, viņa, atkal paņēmusi ziedes burciņu, sacīja kofotam. Tad pēc pāris dienām tu jau būsi svaigs kā gurķītis.
- Runājot par gurķīšiem — derētu iet palūkot, kā klājas Prizmo. Viņš taču jau pusi dienas ņemas pie saviem katliem.
- Laba ideja, rudmate piekrita un, piecēlusies kājās, jau grasījās doties, taču piepeši saminstinājās. Tikai es nezinu, vai tev vajadzētu kaut kur tagad iet. It īpaši uz cilvēku… tas ir, ļaužu pilnas ielas.
- Neuztraucies par mani tik ļoti, Nokss atbildēja un pieslējās uz visām četrām. Neesmu taču uz nāves gultas. Ne tam vien esmu gājis cauri.
- Tiešām? lēnām sākusi iet, lai savainotais kofots var tikt līdzi, Dana interesējās. Vai tu jau agrāk esi cīnījies pret vilkiem?
- Nē… Viena reize gan bija, bet tad es aizlaidos.
- Paldies, ka neaizlaidies šoreiz, uz mirkli apstājusies, nopietni sacīja meitene.
- Tad jau man nebūtu, kur palikt, Nokss attrauca un atsāka iet. Un neaizmirsīsim faktu, ka tev mani vajag. Bez manis tu nudien jau būtu kļuvusi kādam par maltīti.
Kādu bridi meitene šos vārdus prātā pārcilāja, līdz bija spiesta atzīt, ka kofotam ir taisnība — bez viņa nezin kas būtu noticis. Tiesa, ar vienu piebildi — šī sadarbība bija izdevīga abpusēji, un to viņi apzinājās abi.
Tikmēr bija pienācis pusdienu laiks. Tā ka ēdieni šeit bija uz katra stūra un lielos daudzumos, lielākā daļa ļaužu jau bija paspējusi kārtīgi ieturēties. Labā garastāvoklī viņi labprāt vēroja dažādos ēdienu gatavošanas konkursus, taču, tikko sākās degustēšana un vērtēšana, ļaudis kļuva stipri vien atturīgāki — vēderi visiem jau bija pilni. Protams, izņemot Noksu. Viņu pieēdināt nebija iespējams, un izskatījās, ka pēc uzbrukuma ēstgriba viņam bija pat vēl palielinājusies. Pa ceļam pie Prizmo kofots labprāt nogaršoja, ko pavāri bija pagatavojuši, un arī Dana centās turēt līdzi — ja ne ēšanā, tad vismaz gara možumā. "Žēl, ka te neredz nevienu trembru sulu," viņa iedomājās, kad bija secinājusi, ka ķermenis, atšķirībā no gara, tik možs nemaz nav. "Interesanti, vai te ir arī enerģijas dzērieni kā Augšzemē?"
Pa brītiņam piestājot un pakavējoties pie ēdienu stendiem, abi lēnā garā tuvojās Zelta un Saules ielas krustojumam. Tur atradās lielā platforma, no kurienes galvenā žūrija vēroja pavārus. Uz platformas rosījās arī svētku komentētājs, kurš gan, salīdzinot ar žūriju, bija piecas reizes tievāks. Viņš aizrautīgi klāstīja, kas notiek apkārt, turot rokās savādu mikrofonu, kas vairāk izskatījās pēc otas:
- Drīz noslēgsies zupu konkurss. Tā kā iepriekšējā gada līderis šogad nepiedalās, nevar zināt, kas uzvarēs šogad. Ir vairāki pretendenti, bet, kurš iegūs balvu šajā disciplīnā, to uzzināsim pavisam drīz… Tikmēr pie Parka ielas varat ieturēt veģetārās maltītes, kā arī nobaudīt dažādas jūras veltes. Dabūjamas ir arī iecienītās delikateses, kā strafori un tasafūri.