Dana nopūtās un nosēdās uz kādas kastes, kas mētājās pie ielas malā.
- Derētu par to apvaicāties Vecajam. Man ir apnicis neko nesaprast. Vienkārši apbēršu viņu ar jautājumiem.
- Bet neaizmirsti, ka tad tev pašai daudz kas būs jāpaskaidro!
- Tas nav svarīgi. Man sāk likties, ka ar šo slepus skraidīšanu apkārt mēs visu tikai sarežģījam, Dana atteica un sadrūma. Protams, pirms došanās uz Pūķu kalnu viņa visu bija izklāstījusi Prizmo, un viņš noteikti pastāstīja tālāk arī Vecajam, bet Danai nezin kāpēc bija sajūta, ka viņa nav izstāstījusi kaut ko Joti svarīgu. Tikai viņa nevarēja saprast — ko tieši.
- Ko sarežģījam? Nokss nesaprata.
- Visu Izsaukšanas būšanu, meitene klusi atbildēja.
Nule uznākušais nomāktais garastāvoklis lika Danai
atcerēties par Briežu ciemu, par savu divstāvu māju un vecākiem. Piepeši viņā bija radušās milzīgas alkas nokļūt tur atpakaļ. Meitene apzinājās, ka viņai dzīvē ir bijis dots daudz laika atrasties ar viņiem kopā, taču tieši šobrīd viņa to vēlējās tik ļoti kā nekad agrāk. Brīžiem viņai prātā pavīdēja arī doma, ka nekad neatgriezīsies Augšzemē un nekad vairs nesatiks savus vecākus. Dana noskurinājās. Tā bija pārāk baisa doma, lai tai ļautu vaļu, tāpēc meitene tūliņ pielika visas pūles, lai to nogremdētu zemapziņas dzīlēs.
- Nomierinies, kofots sacīja un atgrieza meitenes uzmanību Drūbļu ciemā. Kā būtne, kam ir tikai deviņsimt deviņdesmit deviņi gadi, tu pilnīgi normāli tiec galā. Nedomā, ka atšifrēsi visas šīs zemes sazvērestības.
Tas neizdodas nevienam drūblim, argeklim, kentauram vai vēl kādam. Daudzi šis zemes nostūri pat nav kārtīgi izpētīti, Nokss mierināja, nosēdies meitenei blakus. Drīzāk tev ir iemesls priecāties, jo tu esi uzdūrusies daudz kam jaunam, kas līdz šim nav bijis zināms vai arī sen aizmirsts.
- Piemēram?
- Piemēram, tas, kā pūķu un zvēru cīņas laikā tie pazūd. Domāju, ka visiem tas ir kaut kas nedzirdēts. Droši vien tagad Vecais sēž savā neērtajā krēslā, lauzīdams par to galvu.
- Pagaidi! sākusi domāt par Veco savā templī, Dana iesaucās. Mēs varam aiziet pie Violas! Tagad. Viņa taču ir tepat pilsētā.
- Jā, varam… Bet tu domā, ka viņa tagad, svētku laikā, sēdēs muzejā, gaidīdama, kad pie viņas kāds atnāks, nevis dosies ēst gardumus?
- Mēs varam pārbaudīt. Turklāt vērot, kā gatavo kēksus, man nekad nav licies pārlieku aizraujoši. Atšķirībā no manas mātes. Viņu gan no šādas nodarbes nevarētu atraut. Ja vien spētu noturēties un pati neķertos pie gatavošanas.
- Tagad skaidrs, kāpēc Prizmo ar taviem vecākiem bija lieli draugi, Nokss nosmēja.
Abi devās ceļā un, dodoties garām Zelta, Mēness un Saules ielas krustojumam, kur vēl joprojām varēja vērot pavārus, cītīgi maisot savas cepamās mīklas, īsā laikā nokļuva pie Violas nama, kura stiklotie kupoli vizēja Uguns zemes dienas gaismā. Tur notika kaut kādi pasākumi Ēdienu svētku ietvaros, bet Violu starp klātesošajiem nemanīja. Var jau būt, ka viņa šobrīd atradās pilnīgi kaut kur citur, bet pārbaudīt varēja.
Kamēr Nokss palika gaidīt uz ielas, varenās ieejas durvis Danu ieveda pavēsajā un pustumšajā muzeja iekštelpā. Tajā joprojām slējās lielās kāpnes, pa kurām
Dana ļoti vēlējās kādreiz uzkāpt un papētīt šā muzeja eksponātus kā vienkāršs tūrists, nevis īpašs Violas viesis, tomēr šoreiz viņa to vēl nedarīja. Tā vietā meitene devās uz durvīm pa labi, kur sēdēja tas pats sargs, kas pagājušo reizi, un tikpat garlaikoti kā iepriekš lasīja avīzi. Šoreiz tās titullapu, protams, rotāja informācija par Ēdienu svētkiem, taču sargs lasīja rakstu par peldēšanas sporta iespējām Telonu līcī, Ūdens zemē.
- Kā varu palīdzēt? viņš ierunājās, kad bija pacēlis acis no laikraksta. O! Sveiki! Jau domāju — kaut kad drīz atkal iegriezīsities, sargs teica, atpazinis Danu.
- Jā, varbūt jūs varētu pateikt, vai Violas kundze tagad ir uz vietas?
- Nē, nav gan. Ja nemaldos, tad piedalās kādā pasākumā pie Saišu ielas, ja pareizi dzirdēju, bet precīzāk nepateikšu. Man kaut ko viņai nodot?
- Nē, paldies. Gan jau kaut kad vēlāk. Paldies par to pašu! Dana pieklājīgi atteica un devās atpakaļ uz durvju pusi.
- Oho, tik ātri es tevi atpakaļ negaidīju, Nokss iesaucās, ieraudzījis Danu jau nākam ārā no muzeja.
- Tev bija taisnība, viņas šeit nav. Vismaz ne pagaidām. Vajadzēs te iegriezties kādu citu reizi vai aiziet pie Vecā, lai noskaidrotu par mūsu vilku.
- Skaidrs. Tad jau nekas labāks kā paēst un just līdzi Prizmo mums nav darāms.
- Laikam gan. Svētku vadītājs vēl neteica, kas viņiem tur notiek ar pīrāgiem?
- Tikai to, ka bijis kāds saniknojies un uzlējis mīklu vienam no žūrijas. Tas arī viss. Ja neskaita vairākus komentārus par to, kas notiek citās vietās.
Vērot pīrāgu cepšanas konkursu viņi varēja ari no Violas nama, taču kāpēc gan nedarīt to tuvāk? Dana ar kofotu devās pie platformas un vietas, kur cītīgi rosījās Prizmo un pārējie pavāri. Meitene atminējās viņu gatavojam ari senāk, bet tagad šķita, ka ar traukiem un ēdieniem viņš apietas daudz veiklāk un meistarīgāk. Raugoties, cik aizrautīgi Prizmo tur darbojas, Danai bija patiess prieks par argekli. Viņa pati noteikti nevarēja lepoties ar savām prasmēm — meitene prata uzvārīt pelmeņus, makaronus, rīsus un griķus, kā arī uzcept omleti, bet ar to viņas virtuves prasmes vairāk vai mazāk arī bija izsmeltas.
Pēc sarkano debesu krāsas toņa bija nosakāms, ka pamazām sāk krēslot un tuvojas vakariņu laiks. Arī pīrāgu cepšanas konkurss jau tuvojās beigām. Ritēja tā pēdējie mirkļi, kurus Prizmo izmantoja, lai uzkaisītu pūdercukuru uz patiesi apetītelīga, liela kēksa, kas, šķiet, jau pa lielu gabalu smaržoja pēc vaniļas. Tad skanēja sacensību beigu signāls.
- Nu, ja tagad es nesaņemšu pirmo vietu, tad vienkārši došos uz kādu daudzstāvu ēkas jumtu un lēkšu lejā, Prizmo smejoties teica, kad bija pienācis pie Danas un Noksa.
- Cerēsim, ka tomēr pirmā vieta būs tava, jo man patiesi negribētos tevi lobīt nost no ielas, Dana atjokoja pretī, un to viņa vienkārši nevarēja nedarīt, jo Prizmo, par spīti nogurumam, staroja kā maija saulīte. Visu dienu viņš vaiga sviedros bija kaut ko cepis un vārījis, grilējis un šmorējis, turklāt ne bez panākumiem.
- Jācer gan. Tad man būs divas pirmās vietas, divas otrās un viena trešā. Nemaz nav tik slikti
- Ir jau nu gan noteikti labāk par "Gada sliktāko pavāru".
- Ak, tas bija šausmīgs gads! Nepiemini to!
- Kādi konkursi vēl ir palikuši?
- Tikai dzērienu. Pēc tam būs lielā apbalvošana, Prizmo sajūsmināts atbildēja.
Starp šo un nākamo sacensību posmu atkal bija dots pusstundas pārtraukums, kuru viņi trijatā pavadīja Drūbļu tirgū, nopērkot kaut ko garšīgu. Pēc tam klāt jau bija pīrāgu cepšanas konkursa apbalvošana.
- Lūdzu visus pavārus ierasties uz platformas! Paldies! teica balss mikrofonā.
Ļaudis atkal sadrūzmējās, un visi ar nepacietību gaidīja, kuram dalībniekam būs izdevies uzvarēt šoreiz.
- Visi klāt? Tātad — rezultāti konkursam "Gada saldais pīrāgs, kēkss vai kūka". Cīņa bija spraiga, un, ja tas būtu bijis atļauts, mēs piešķirtu četras pirmās vietas. Izšķirties bija grūti, tomēr uzvarētājs ir pelnījis savu godu. Tātad. Šoreiz balvas saņem nevis trīspadsmit dalībnieki, bet tikai divpadsmit, jo Herdrika kungs pēc uzbrukuma žūrijas locekļiem ar mīklu tika diskvalificēts. Paldies par jūsu centību! Atskanēja klusi smiekli, taču tūliņ aprima. Divpadsmitā vieta…