Visi klātesošie gavilēja un sauca:
- Apsveicam, Nerentil! Tu patiesi biji to pelnījis.
- Čeross šajos konkursos bija piedalījies jau daudzus gadus un nu beidzot sasniedza arī sen kāroto mērķi. Aplausus! pilsētas mērs sauca mikrofonā, un aplausi tika saņemti. Līdz ar to es paziņoju šos Ēdienu svētkus par slēgtiem! Liels paldies visiem klātesošajiem. Tiksimies nākamgad ar jaunām receptēm un jaunu cīņas sparu. Vēlreiz paldies, un es ceru, ka šodienas notikumus izbaudījāt tikpat ļoti kā es!
Vēlreiz pateicies visiem svētku dalībniekiem un viesiem, mērs nokāpa no podesta. Kaut arī svētki oficiāli bija slēgti, diena vēl nebija galā — tagad sākās ballēšanās, kurai bija paredzēts turpināties, līdz nebūs iestājusies pilnīga tumsa. Tiesa, tie, kas dzīvoja tālāk no pilsētas, jau tagad sāka pamazām pulcēties kopā, lai dotos uz mājām, to vidū arī argekļi. Bet, kamēr viņi vācās vienkopus, vēl bija mazliet laika, ko Prizmo izbaudīja pilnībā — lai arī nebija ieguvis nekādus papildu titulus, viņš tomēr staigāja apkārt ļoti apmierināts ar sevi.
- Nebija tie kursi velti ieti? Dana viņu uzrunāja, kad Prizmo visiem izrādīja savas medaļas.
- Noteikti nebija. Ja nebūtu ievingrinājis roku pirms svētkiem, tad, iespējams, būtu kļūdījies vēl vairāk.
- Vai arī tu būtu metis žūrijai mīklu sejā?
- Nē, Prizmo, skaļi smejoties, atbildēja. Arī Dana smējās — ne tikai tāpēc, ka gaisā virmoja pacilātības sajūta, bet arī tāpēc, ka nekad nespētu iztēloties Prizmo darām kaut ko tādu.
Kamēr vēl bija iespēja, Dana ar Noksu, cik nu vēders ļāva, steidzās izbaudīt pēdējos Ēdienu svētku labumus, taču drīz lielie pūķi jau bija sagatavoti lidojumam, un bija laiks doties atpakaļceļā uz argekļu alām. Pēc brīža viņi jau bija pacēlušies gaisā un lidoja mājup, tikai šoreiz no apkārtnes pētīšanas nekas neiznāca — bija jau pavisam satumsis, un Dana varēja tikai apbrīnot pūķu nakts redzi.
- Es vairs nespēju pakustēties. Tik ļoti pieēdies laikam neesmu bijis nekad. Tagad, kad vairs neizskatos pēc klaidoņa, pieēsties ir daudz vieglāk, Nokss nokunkstēja, kad pūķi bija nolaidušies pie Laika koka.
- Tur man tev jāpiekrīt. Arī mans kuņģis rīt žēlosies, ka nevajadzēja ēst tik daudz, Dana vaidēja, kāpjot no lielā lidoņa un palīdzot arī Noksam tikt lejā.
- Nedrīkst aizmirst aiziet pie Vecā! Nokss atgādināja.
- Tiesa. Kas tik šodien ir noticis! Dana visai apmierināti teica, vēl īsti nespējot noticēt, ka tas viss šodien atgadījies tieši ar viņiem.
UZBRUKUMS
— (Celies taču beidzot! Ko var gulšņāt visu dienu? Nokss pārmetoši teica, lai gan pats vēl lāga nebija atvēris acis un, apgūlies uz muguras, joprojām vāļājās pa gultu.
- Tikai pēc tevis, Dana norūca pretī, pārveļoties uz otriem sāniem. Abi ar Noksu viņi noteikti bija divi lielākie sliņķi vismaz simts enomu rādiusā.
- Ir jāizrunājas ar Veco.
- Ak, jā, pareizi! Dana piepeši atcerējās, un tas lika viņai beidzot saņemties un izlīst no gultas. Meitene saģērbās, tad izvilka no gultas arī kofotu, mudinot, lai tas aiziet vismaz uz brokastīm.
- Negribu ēst.
- Oho! Kaut ko tādu laikam var dzirdēt tikai vienreiz mūžā, Dana viņu ķircināja un, uzmetusi skatienu istabiņai, ievēroja, ka lielais skapis atkal ir pametis savu atrašanās vietu. Par laimi, šobrīd viņiem tas nebija vajadzīgs.
Pēc brīža abi izgāja no istabiņas un devās uz ēdnīcu. Galvenā sarunu tēma tur, protams, bija Ēdienu svētki. Vislielākā daļa argekļu uzmanības tika Prizmo, kurš tomēr bija vienīgais, kas piedalījās Lielajā konkursā. Arī Līna ar savu ģimeni, kas otrā pilsētas galā notikušās sacensībās bija ieguvusi otro vietu, par uzmanības trūkumu nevarēja sūdzēties.
Uz ēdnīcas galdiem varēja manīt lielu daļu tādu pašu brīnumu kā vakar. Šķita, ka šejienes pašu pavāri ir krietni pacentušies, lai ēdienu klāstu kaut nedaudz pielīdzinātu tam, ko varēja nobaudīt pilsētā. Bija krietni daudz neredzētu ēdmaņu, kas ikdienā uz galdiem parasti nebija manāmas.
- Man šķiet, ka, šeit dzīvojot, ne pa jokam apvelšos, Dana smējās, kad bija nopētījusi galdu.
- Man ir radies tāds pats iespaids, ka tevi kāds grib uzbarot, Nokss atteica un, nebūdams izvēlīgs, sāka tiesāt pirmo, kas gadījās tuvumā. Laikam tas "negribu ēst" viņam bija pārgājis, tiklīdz bija ieraudzījis bagātīgi klāto galdu.
- Kā tev šķiet, ko Vecais mums varētu pastāstīt, ja mēs izklāstītu par to cilvēkveidīgo vilku un par tukšo pilsētu? Dana ēzdama jautāja.
- Nav ne mazākās jausmas. Tas vien, ka vilks var izskatīties pēc cilvēka, mani nedaudz biedē. Nemaz nerunājot par to, ka visa pilsēta pēkšņi izkūp gaisā un tad uzrodas no jauna, it kā nekas nebūtu noticis. Tādiem vilku cilvēkiem nevajadzētu būt.
- Kā tu to domā?
- Ir vēstures fakti, ir leģendas un mīti. Bet tiek uzskatīts, ka vilkači te nav bijuši un nekad arī nebūs, Nokss skaidroja. Dana nebija tik zinīga, lai varētu ar vinu strīdēties.
- Bet ja nu… pazuda nevis viņi, bet mēs? Dana izteica savu minējumu.
- Kas jums pazuda? nelaikā bija uzradusies Kini.
- Nekas, mēs vienkārši runājam par šo to, pagriezdamās pret meiteni, Dana ātri noteica. Kā tev patika svētki?
- O, ļoti jauki! Mēs ar Atiju un Jundi nopirkām tādu cukurvati! viņa stāstīja un izpleta rokas, cik varēja, lai parādītu, kas par milzīgu cukurvati viņiem bijusi.
- Un tagad šis izmērs ir jāizdala ar divi, aiz māsas muguras nostājies, smaidīdams sacīja viņas vecākais brālis.
- Sveiks, Atij! Dana sveicināja, bet Nokss tikmēr turpināja ēst un apdomāt meitenes izteikto domu par pazušanu.
- Pajautā, vai viņi gadījumā nezina, vai Vecais ir šeit! kofots, pagriezies pret rudmati, ieteica. Arī viņam, tāpat kā Violai, patīk kaut kur aizblandīties.
- Šaubos, vai viņi zinās, Dana atbildēja, palūkojusies uz abiem bērniem.
- Ko nezinās? Mēs?
- To, vai Vecais tagad ir šeit.
- Nav ne jausmas. Ko tad tev no viņa vajag?
- Parunāties par šo un to.
- Laikam vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir aiziet uz Templi, Atijs secināja.
- Labi, Noks. Nevilksim garumā. Ejam tagad! Paldies par kompāniju! Dana teica, tā īsti arī nepaēdusi, bet kopš vakardien apēstā ēdiena daudzuma tik ļoti nemaz arī negribējās.
- Jau esmu tur, Nokss, likdams mutē pēdējos kumosus, atsaucās.
- Tiksimies vēlāk! Dana atsveicinājās no abiem jaunajiem argekļiem un kopā ar kofotu devās uz durvīm.
Iznākuši no ēdnīcas, abi pagriezās pret garo Kolonnu zāli. No tās, kā jau vienmēr, vilka vēss gaiss. Tā nekad nebija izgaismota, un Danai šķita, ka tas ir ar nolūku, lai radītu spocīgāku un dramatiskāku iespaidu. Pustumsā kolonnas atgādināja vecus un pelēkus kokus, kas cits aiz cita iezīmēja ceļu uz Templi. Argekļu alu kņada bija izgaisusi viņiem aiz muguras, un vienīgo skaņu, ko šeit varēja dzirdēt, radīja kofota nagi, kas skrapstēja pret akmens grīdu.
- Ko tu tobrīd domāji ar vārdiem "pazudām mēs, nevis viņi"? kofots ierunājās.
- Es domāju to, ka mēs it kā kļuvām neredzami. Neviens taču mums nepiesējās, kad sagāzām tos augļus.
Tāpat vilku neviens nebija redzējis. Pēc tam nekas nebija manāms. Nekādu pēdu no viņa, it kā viņš joprojām būtu neredzams, bet mēs — atkal kļuvuši redzami.