- Tad jau tam vilkam ir bijis jābūt varenam būrējam, lai panāktu, ka mēs kļūstam neredzami. Tomēr tas vēl neizskaidro, kāpēc nevienu neredzējām mēs, Nokss iebilda, iesoļodams Templī. Abi reizē palūkojās uz akmens solu tempļa stūrī. Tas bija tukšs un pēc skata tikpat neērts kā iepriekš.
- Laikam tomēr būs jāpiekāpj vēlāk, Dana nopūtās. Viņa jau grasījās doties, kad neviļus viņas skatiens aizslīdēja pie Grāmatas. Pie tās kāds stāvēja, bet noteikti ne argeklis. Būtne bija cilvēka augumā, un tai mugurā bija tumšs apmetnis ar kapuci — gluži tāds pats kā tikko aprunātajam cilvēkveidīgajam vilkam.
Sadzirdējusi ienācējus, dīvainā persona strauji apcirtās, lai saredzētu, kas bija ieradies šajā klusajā vietā. Aiz viņa stāvēja Grāmata, atšķirta lappusē, kur nebija neviena attēla, bet viss bija pilns ar teksta ķeburiem. Brīdi neviens neiedrošinājās ne pakustēties, un, ja tas vispār bija iespējams, iestājās vēl lielāks klusums.
Pirmais sakustējās svešinieks, kas sāka lēni virzīties abiem tuvāk.
- Nav labi, nav labi, Dana čukstēja, lēni kāpjoties atpakaļ. Nokss darīja tāpat.
- Kas jūs esat? viņa drebošā balsī uzrunāja radījumu.
- Iespējams, tavs lielākais murgs, svešinieks vīrieša balsī ļauni atbildēja. Šī atbilde jau pateica visu priekšā. Viņš noteikti nebija noskaņots uz draudzīgumu, un tāpēc, jo tālāk no viņa tikt, jo labāk.
- Mums galīgi neveicas, Nokss izdvesa, tad strauji apsviedās apkārt, un abi ar Danu metās skriet atpakaļ pie argekļiem.
Nedzirdamiem soļiem tumšais stāvs uzsāka pakaļdzīšanos. Danas kurpes pa akmens grīdu nepatīkami slīdēja, bet viņa skrēja cik jaudas. Pēc mirkļa priekšā jau pavīdēja gaismas četrstūris, kas veda uz argekļu apdzīvotajām telpām. Patvēruma tuvums lika abi bēdzējiem sasparoties pēdējam spurtam, taču, iekams viņi paspēja to sasniegt, piepeši notika kaut kas neparasts. Vairākas no daudzajām zāles kolonām viņiem priekšā sāka svērties ejas virzienā, līdz krakšķēdamas apgāzās pavisam un, ar šausmīgu troksni sašķīda gabalos. Lai izvairītos no marmora šķembām, abi apstājās.
Telpu piepildīja liels putekļu mākonis, kas aizsedza gruvešus, taču viņiem arī tāpat bija skaidrs, ka ceļš pie argekļiem nu ir slēgts.
Nedz Danai, nedz Noksam nebija divreiz jāmin, kurš bija vainojams pie kolonnu brukšanas. Pagriezušies atpakaļ, viņi redzēja tumšo stāvu, kas bija pacēlis savu bālo roku pret kolonnām un licis tām sagāzties.
- Ātri aizteleportē mūs! Nokss paguris elsoja.
Stāvs virzījās viņiem arvien tuvāk, bet Danai ar kofo-
tu nebija, kur glābties — atkāpšanās ceļu bija nosprostojuši gruveši.
- Es… Dana stostījās. Viņai nebija ne jausmas, kā viņa kaut kur spētu nokļūt, kad prāts ir pilns šausmīgu domu par to, ko šis cilvēks varētu abiem nodarīt un kāpēc viņš to visu dara.
- Tu to vari! Nokss izmisīgi centās meiteni pārliecināt, taču melnais jau bija pienācis klāt un spēcīgi paspēra kofotu malā.
Nu svešinieks stāvēja aci pret aci ar Danu. Ļauni smīnēdams, viņš izstiepa roku un sagrāba meiteni aiz spranda. Lai ari viņa centās izrauties, tas neizdevās — tvēriens bija stingrs kā dzelzs spīles. Viņš viegli pacēla Danu no zemes un piespieda pie vienas no kolonnām, kas nebija sagāzusies. Spēcīgie pirksti lēnām sakļāvās ap meitenes kaklu, arvien vairāk apgrūtinot elpošanu. Juzdama, ka sāk trūkt elpas, viņa vēlreiz centās atlauzt varmākas pirkstus, bet arī šoreiz bez panākumiem. Viņas skatiens, izmisīgi meklēdams glābiņu, šaudījās uz visām pusēm un neviļus nonāca pie Noksa, kas labu gabalu tālāk gulēja uz zemes, taču viņš bija bez samaņas un palīdzēt nevarēja. Meitene centās sataupīt elpu, lai izkliegtu pēdējo palīgā saucienu, taču vīrietis par to tikai ļauni nosmīnēja. Viņa acis bija zvērīga niknuma pilnas, acīmredzot izbaudot šo brīdi.
"Lūdzu, kāds… palīdziet!" — tā bija doma, kas atkal un atkal atkārtojās Danas galvā. Tomēr, kad elpa viņas krūtīs sāka izsīkt un laika gaidīt glābiņu vairs nebija, meitenes prātā ierunājās arī kāda cita balss: "Ja neviens palīgā nenāk, tad ir jārīkojas pašai." Tiklīdz viņa to bija sapratusi, tūliņ arī tapa skaidrs, ko darīt.
Skats Danai jau sāka aizmigloties, tomēr viņa ar acīm sameklēja tuvāko kolonnu, kas vēl bija vesela. Meiteni bija pārņēmusi spēcīga pārliecība, ka arī šo kolonnu tūliņ piemeklēs tāds pats liktenis kā iepriekšējās, tikai šoreiz par tās upuri nekļūs vis bēdzēji, bet gan to vajātājs. Viņas pārliecība bija tik liela, ka viņa burtiski jau redzēja to notiekam. Vai viņa to skatīja iztēlē vai īstenībā, to pateikt meitenes aizmiglotais prāts gan vairs nespēja, taču kolonna gāzās un tūliņ pēc tam eju sadrebināja dārdošs belziens. Dana juta, ka ciešais tvēriens atslābst un viņa līdz ar putekļiem un atlūzām smagi nokrīt uz grīdas.
- Viņa mostas! kaut kur Danas prātā ielauzās sauciens.
- Dana! Dana! Dana! Kas tev tur notika? meitene dzirdēja kādu saucam viņas vārdu un viegli raustām aiz pleca. Lai arī balss šķita esam tālu, viņa zināja, ka runātājs ir tepat blakus, tāpēc pavēra acis, lai uz viņu paskatītos.
- Mierīgāk, ļaujiet viņai atģisties! Neaiztieciet viņu pagaidām!
- Viņai viss būs kārtībā? satraukti jautāja kāds cits. Šo balsi viņa pazina — tas bija Prizmo.
- Pri… Dana centās pasacīt, bet mēle neklausīja, un teiktais izklausījās visai nesakarīgi.
- Kuš, guli! Prizmo čukstēja. Atpūties. Gan ar laiku tiksim ar visu galā.
Danas aizmiglotais skatiens pakavējās pie vairākām sejām, kas atradās blakus un lūkojās uz meiteni. Piepeši viņa atcerējās pēdējos brīžus, kas bija piedzīvoti Lielajā gaitenī, un viņa spēji iesaucās:
- Noks!
Meitene centās pieslieties sēdus, bet tūliņ atkrita spilvenos.
Viņa juta, ka guļ uz kaut kā mīksta, un pēc mirkļa saprata, ka atrodas savā istabiņā.
- Neuztraucies. Noksam viss kārtībā, šoreiz teica kāda sieviete, un Dana, to dzirdot, sajuta siltu plaukstu pieskārienu. Atnesiet kāds trembru sulu, sieviete piebilda.
Kamēr tika pildīts viņas rīkojums, sieviete uzlika mitru un vēsu kompresi meitenei uz pieres. Pēc minūtes bija dzirdama durvju atvēršana un ātra aizvēršana.
- Lūk, te ir! runātājs atkal bija Prizmo.
Meitenes acis jau sāka rādīt skaidrāk. Telpā atradās
Prizmo, Vecais, nezināms argeklis ar rudu bārdu, kā arī argekle, kurai rokās tika nodots kauss ar trembru sulu.
- Izdzer — jutīsies labāk, argekle teica, pieliekot kausu Danai pie lūpām. Viņa gan gribēja paņemt trauku pati, bet roka šķita neparasti smaga un galīgi neklausīja.
Pēc mirkļa dzēriens sāka iedarboties un meitene juta, ka pa ķermeni ātri izplatās patīkams siltums.
- Kur ir Nokss? Dana atsāka, kad kauss bija tukšs.
- Tepat. Guļ, Vecais atbildēja, ar roku norādot uz blakus atvilktu mazāku un zemāku gultu, kur, nereaģējot uz apkārtējiem trokšņiem, bija saritinājies Nokss. Vienīgo dzīvības zīmi izrādīja labā auss, kas ik pa laikam viegli noraustījās.
- Mums ir jāparunā, Dana nopietni teica, pagriežoties pret Veco.
- O, jā. Ir gan. Lūdzu, atvainojiet mūs uz kādu laiku, Vecais uzrunāja klātesošos. Kaut arī negribīgi, argekļi tomēr paklausīja un pameta telpu. Palika tikai viņi divi un guļošais Nokss.
- Pastāsti man, kas jums tur notika, Vecais, nosēdies uz gultas malas, raizīgi ierunājās. Nogāztas kolonnas un jūs divi guļat uz grīdas.