- Jūs neko neredzējāt? Kāds nemanīja cilvēku?
- Cilvēku? Vecais nobrīnījās. Ja būtu pamanīts kaut kas aizdomīgs, tad man par to jau būtu paziņots.
- Vārdu sakot, mums uzbruka. Man ar Noksu, Dana atbildēja.
Iestājās klusums. Vecā sejā bija redzams pārsteigums, ko pēc mirkļa nomainīja kaut kas līdzīgs bailēm.
- Uzbruka, viņš atkārtoja un, sadrūmis vēl vairāk, novērsās, lai to pārdomātu.
- Jā. Kāds cilvēks, vīrietis. Tērpies tumšā apmetnī ar kapuci. Viņš ir vainojams pie sagāztajām kolonnām… vismaz pie daļas.
- Ko jūs darījāt Kolonnu zālē?
- Mēs gribējām sameklēt jūs. Es ar Noksu. Mums bija daži jautājumi.
- Par to vēlāk. Izstāsti no sākuma, kā viss notika.
- Pēc brokastīm mēs ar Noksu devāmies uz Templi, lai satiktu jūs. Jūsu tobrīd nebija uz vietas, bet tas cilvēks ložņāja gar Grāmatu. Es nezinu, ko tieši viņš meklēja, bet, tiklīdz ieraudzīja mūs, tā sāka dzīties pakaļ.
Nosprostoja ceļu, sagāžot un sagraujot kolonnas, tāpēc nepaspējām nokļūt pie citiem.
- Vai tevi žņaudza?
Tagad bija Danas kārta vilcināties ar atbildi.
- Kā jūs to zināt?
- Tev uz kakla ir zilumi, Vecais drūmi paskaidroja, nolūkojoties, kā meitene aptausta savu kaklu. Kā jūs no viņa izbēgāt?
- Es īsti… es īsti nezinu, kā, bet to droši vien varētu izskaidrot ar vēl pāris sagrautām kolonnām.
Vecais satrūkās, tad turpināja:
- Skaidrs. Kā viņš sagrāva kolonnas? Apmēram tāpat kā tu?
- Laikam. Vismaz es nespēju iedomāties, kā viņš būtu varējis to izdarīt citādi, ja vien viņam nebija kāds neredzams palīgs. Tas gan man šķiet maz ticami.
Vecais, uzmanīgi klausījies, atkal uz mirkli apklusa.
- Ko jūs gribējāt man jautāt?
- Lieta ir tāda, ka vakar… vai jau aizvakar? Bet šis nebija pirmais tumši tērptais, kas mums uzbruka.
Vecais uz brīdi novērsās no Danas, it kā nevēlēdamies ticēt tam, ko dzird, tomēr savaldījies atkal pievērsās meitenei, mudinot to stāstīt tālāk.
- Ēdienu svētkos, ap dienas vidu. Tobrīd risinājās "Uzkodu maratons", kad Nokss saoda kaut ko savādu un mēs devāmies pārbaudīt. Tas noveda mūs pie kādas šķērsieliņas, bet pēkšņi apkārt iestājās klusums. Vairs nekur nemanīja ļaužu, tikai parādījās Kolonnu zālē sastaptajam līdzīgs stāvs. Arī vīrietis. Debesis bija mainījušas krāsu, un bija redzami trīs mēneši. Nokss teica man bēgt un arī to, ka tas nemaz nav cilvēks. Tas bija tieši pirms tam, kad viņš pārvērtās par vilku un dzinās mums pakaļ. Pilnīgi nekur pilsētā nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai mēs trīs. Beigās es šo vilku… nodūru, Dana izteica, un pēkšņi viņai par to bija kauns, jo tā bija nežēlība pret dzīvniekiem. Tomēr tas ilga tikai mirkli, jo, atceroties, kā tas gribēja viņai nokost galvu un saplosīt Noksu, kaunu tūdaļ nomainīja dusmas.
- Jā. Tas lops mani gandrīz sakapāja, pamodies noteica Nokss, kas uzreiz iesaistījās sarunā, lai gan visai miegaini un gausi.
- Labrīt, Dana viņam sacīja, un pret Noksu pagriezās arī Vecais.
- Es neko nenokavēju? kofots, iekārtojies ērtāk uz savas gultiņas, jautāja.
- Neko tādu, ko tu nezinātu.
- Tātad jūs sakāt, ka tas cilvēks pārvērtās par vilku, Vecais turpināja.
- Viņam acu zobu vietā jau pirms tam bija ilkņi. Ja tas kaut kādā veidā maina situāciju, Dana piebilda.
- Jā, maina gan. Pastāstiet, kā jūs nokļuvāt atpakaļ pie cilvēkiem!
- Tas bija apmēram pāris sekundes pēc vilka nāves, kad viņš pārvērtās melnu mākoņu mutulī. Cilvēki, drūbļi un pārējie vienkārši parādījās, it kā neko nebūtu redzējuši, it kā nekas nebūtu noticis. Bija tikai apgāzts viens augļu stends, bet tas bija vēl tad, kad apkārt neviena nebija.
- Tātad stends tika apgāzts, kamēr vilks vēl bija dzīvs?
- Tieši tā. Mēs gribējām noskaidrot pie jums gan par vilku, gan par ļaužu pazušanu, bet tagad ir jāpiemet klāt vēl arī tie, kas ložņā pa Templi.
Vecais vai nu ar nodomu ieturēja dramatisku pauzi, vai arī apdomāja visus faktus tik ilgi, kamēr secināja kaut ko nelāgu.
- Esmu pārliecināts, ka tie, kas jums uzbruka, noteikti ir no Netona klana, viņš sacīja.
-Viņam ir savs klans? Nokss pārsteigts iesaucās. Es zinu, ka bija, tā teikt, piekritēji, bet vesels klans?
- Tie ir Netona līdzgaitnieki un sekotāji, kas uzskata viņa mērķus par gana labiem, lai tos pārdēvētu arī par saviem turpmākajiem dzīves mērķiem. Jāsaka, šis, kā tas sevi sauc, "klans" izveidojās tikai pēc Netona nāves. Par šo kopienu gan nekas daudz nav zināms, jo tika uzskatīts, ka tas drīz izjuka, tāpēc ka nespēja sapulcināt gana daudz līdzgaitnieku. Tas bija kā muļķīgs mīts, kas šad tad tika piesaukts. Tāpēc mani nepārsteidz, ka ar laiku kaut kas šajā sakarā nāk gaismā, bet gan apstāklis, ka tas notiek ļaužu pilnā pilsētā, nemaz nerunājot par argekļu alām.
- Paprasi, kur visi ļaudis palika! Nokss atgādināja.
- Kur Ēdienu svētku laikā visi pazuda? Uz tām aptuveni piecām minūtēm?
- Viņi nekur nepazuda. Tie bijāt jūs, kas nokļuva kaut kur citur.
- Izrādās, tev bija taisnība, Nokss novilka.
- Kā tā? Mēs vairs nebijām Drūbļu ciemā?
- Ciemā jūs bijāt, bet tas bija citāds — tas pats, bet reizē cits, Vecais skaidroja un, mirkli raudzījies abu sejās lasāmajā apjukumā, smagi nopūtās. Es sākšu stāstīt no paša sākuma.
Dana ar Noksu aiz satraukuma nekustējās un, šķita, pat neelpoja, lai tikai skaidri dzirdētu Veco.
- Šī, kurā mēs atrodamies, nav vienīgā pasaule; tai ir vēl divas paralēlas. Katra ar kaut ko atšķiras, bet tajā pašā laikā visas trīs pasaules joprojām ir tā pati planēta Zeme ar visu Apakšzemi. Tā, kurā iekļuvāt jūs, jeb, precīzāk, tikāt ierauti ar varu, tiek saukta par Spiritālo jeb Vidējo pasauli. Tajā ir redzamas tikai tās būtnes, kas ir iegājušas šajā pasaulē. Tāpēc, kad jūs tur nokļuvāt, visi citi nebija redzami, jo viņi palika turpat, kur bija iepriekš. Spiritālā pasaule vēl ir īpaša ar to, ka tā ir vieta, kur mitinās spoki un gari. Tikai dažreiz tie spēj no savas pasaules iekļūt mūsējā. Spiritālajā pasaulē arī debesis vienmēr ir krēslā un ir redzami trīs mēneši jeb Mēness Triāde.
"Mēness Triāde," Dana klusi atkārtoja. "Tas šķiet tik savādi pazīstams un dzirdēts vārds, bet kur?" Vecais manīja mulsumu Danas sejā un kā atbildot sāka skandēt vārsmas:
- "Mēness Triāde kad dziest, radies kāds ir pasaulē…"
- Pareģojums, Dana nočukstēja. Aploksne ar šo pašu tekstu atradās turpat uz galda pie gultas. Tāpēc šis vārdu savienojums šķita dzirdēts.
- Pareģojums. Tavējais Pareģojums? Nokss jautāja. Dana, nenovēršoties no Vecā, apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Kā tas var būt, ka neviens nebija par šo pasauli ieminējies iepriekš? viņa jautāja argeklim. Pat Nokss par to neko nezināja.
- Tāpēc, ka tikai retais spēj šajā pasaulē iekļūt vai kādu ievest, savukārt nezinātājiem, kas varbūt kādreiz tajā iekļuvuši pavisam netīšām, tur ir grūti izdzīvot. Tāpat arī daudzi tajā ieiet baidās. Ja kaut kas ar tevi tur notiek, tad tavam garam nav, kur aizceļot tālāk. Mūsu pasaulē gars pēc nāves pamet ķermeni, lai dotos uz citu pasauli, bet Spiritālajā pasaulē tas notiek tāpat kā ar vilku — viņš izčibēja. It kā nekad nebūtu bijis.
Lai nu ko par piedzīvojumu Ēdienu svētku laikā Dana savā prātā bija iedomājusies, bet kaut ko tādu gan ne.