- Bet vilks? Vai tomēr cilvēks? Kas tas īsti bija?
- Es teiktu, ka abi reizē.
- Vilkatis?
- Nē, šeit, Apakšzemē, tādi nemīt. Tomēr tas bija kaut kas līdzīgs. Nokss noteikti būs dzirdējis kaut ko par Seno ecīlu kultūru, Vecais pievērsās kofotam.
Nokss izskatījās pārsteigts, laikam nebija gaidījis, ka pēc atbildes vērsīsies pie viņa. Tomēr pēc mirkļa viņa purns pamazām sāka smaidīt, it kā viņš kaut ko būtu sapratis.
- Vecais patiesi domā, ka tas vilks bija eclls vai pat senecīls? kofots jautāja.
- Senecīls? Tie ir tie paši, kuru valodā ir aprakstīti Suzu… nu, tie akmeņi?
- Tieši tā, Nokss apstiprināja. Es tev reiz stāstīju, kas bija tas, ko Eshars Fazīrs gribēja izpētīt Mežu lokā. Jau labu laiku pirms viņa pētījumiem tur bija atrastas senas un līdz tam nezināmas kultūras paliekas. Tauta, kas tur bija dzīvojusi, ir ārkārtīgi sena.
- Kāda tauta? Un kāpēc tieši zvēri runā senecīlu valodā?
- Tiek uzskatīts, ka senecīli ir bijuši cilvēkdzīvnieki. Katram bijis savs svētais dzīvnieks — totēms —, par ko tie spēja arī pārtapt. Par senecīlu pēctečiem — ecīliem — var saukt kentaurus, tomēr tie laika gaitā evolucionēja citā virzienā nekā senecīli. Varētu teikt, ka arī vilkači ir senecīlu atzars, tikai Virszemē.
- Bet vai tad kāds senecīls varētu būt tagad dzīvs? Vai tad viņi vēl eksistē?
- Šādu iespēju es nebiju apdomājis, Nokss atzina. Kentauri un vilkači ir teju vienīgie dzirdētie ecīli. Es nespēju iedomāties, ka jel kāds senecīls varētu būt vēl sprigans un visai kodīgs.
- Vai tas patiesi varētu būt iespējams, ka tas bijis tieši senecīls? Dana šoreiz jautāja Vecajam.
- Ja Netona klans sāk skraidīt pa pilsētu un iebrukt argekļu alās, kas ir ar maģiju nozīmogotas tā, ka kurš katrs gribētājs te nemaz nevar ienākt, tad šāds fakts arī mani vairs nespēj tik ļoti pārsteigt.
Dana mirkli apdomājās.
- Pirmīt, kad es pieminēju ilkņus, jūs teicāt, ka tas maina situācijas būtību, viņa sacīja. Kādā ziņā?
- Mūsdienās, ja tu māki kādu noburt vai izmantot amuletus, kas tevi par kaut ko pārvērš, tad tu par to arī pārvērties. Vispirms tu esi cilvēks, bet nākamajā brīdī tu kļūsti, piemēram, par argekli vai kentauru. Ar senecīliem turpretī bija citādi. Viņi savam totēmam jeb dvēseles dzīvniekam kaut kādā ziņā līdzinājās arī pirms pārvēršanās. Ja runājam par vilku, kas jums uzbruka, tad ir iespējams, ka, esot cilvēka izskatā, zem apmetņa viņam bija pūkaina, pelēka aste, varbūt zem kapuces slēpās divas vilka ausis, vai arī viņš vienkārši mīlēja riet uz kakiem.
Pēdējo nosaukto varbūtību Dana iztēlojās, kā tas varētu izskatīties, un tas lika viņai pasmaidīt.
- Pag! Nokss pēkšņi ieminējās. Vecais pieminēja, ka bez Spiritālās pasaules un mūsējās ir vēl viena.
Dana to pārtulkoja un ar interesi lūkojās uz Veco.
- Jā, piekrita vecais argeklis. Patiesi ir arī trešā pasaule, bet tā ir daudz citādāka. Šo, trešo pasauli dēvē par Zemapziņas pasauli. Es varu pateikt, ka vēsturei ir zināmi tikai pieci radījumi, kas spēja tajā iekļūt. Četri ir dievi, piektais ir Wallo, Debesu dieva Noora dēls. Var būt, ka ir vēl pāris būtņu, kas to spēj vai spēja, bet man par to nekas nav zināms. Zemapziņas pasaule ir īpaša ar to, ka tajā atrodas visas dzīvās būtnes un tajā pašā laikā neviena. Šī pasaule caurstrāvo visu. Tieši tur rodas dzīvība. Tā ir pasaule, kur viss darbojas ar dažādu enerģiju mijiedarbību vai sadursmēm. Ja Vidējā pasaule ietekmē citas pasaules tikai nedaudz, tad Zemapziņas pasaules ietekme uz abām pārējām ir milzīga. To ir grūti izklāstīt vārdos, tas ir jāsaprot. Tas ir jāredz, Vecais beigās vēl piebilda un nedaudz sadrūma.
- Tas ir kā — visi tur esam, bet reizē neesam? Dana bija samulsusi.
- Katrā dzīvā būtnē ir enerģija jeb gars, ja vien tas nav nonācis Spiritālajā pasaulē. Mūsu dzīvesspēks, mūsu dzīvesdziņa ir Zemapziņas pasaulē, bet ne mūsu prāts un apziņa, un ķermenis arī ne. Zemapziņas pasaulē pastāv zemapziņa, un tikai retie spēj līdz tai nokļūt.
- Bet vai daudzi zina par šīm pasaulēm?
- Grūti teikt. Parasti tautās pazīstamās tēmas ir Garu pasaule — piemēram, kad kāds "zīlnieks" cenšas izsaukt mirušo garus. Daudzi patiesi ir uz to spējīgi, bet ne ikkatrs. Tāpat eksistē teorijas, kas Zemapziņas pasauli piemin saistībā ar dažādiem psiholoģiskiem fenomeniem. Versijas un skaidrojumi ir dažādi. Visi par šīm pasaulēm kaut ko ir dzirdējuši, bet tajā pašā laikā neviens neko nezina skaidri. Katrs šīs pasaules interpretē citādi. Daži no tām ir izpratuši tikai daļu, bet nemāk to visu paskaidrot. Tādu, kas patiesi spēj izprast šīs pasaules, ir visai maz.
- Medims man reiz stāstīja kaut ko par citu pasauli, ieminējās Nokss, ka bijis kāds, kas pratis tajā ieiet. Tobrīd es uzskatīju, ka tie ir tikai slima kaķīša murgi, bet laikam Medims nemaz nav tik jucis, kā izliekas, kofots domīgi piebilda.
- Bet ko tagad darīt? savukārt jautāja Dana. Vai man un, iespējams, arī citiem vairs nebūs iespējas droši pārvietoties apkārt? Pastāvīgi var uzglūnēt tie psihopāti tumšajos lindrakos?
- Es biju domājis, ka argekļu alās ir droši, atbildēja Vecais. Bet, spriežot pēc pēdējiem notikumiem, laikam nav vis.
- Bet, ja jau alām ir uzlikta maģiska aizsardzība, tad kā tas cilvēks varēja to uzlauzt?
- Viņš nevarēja. Esmu simtām reižu pārliecinājies, ka šī maģija ir tik ļoti iesūkusies akmens sienās, ka to nevarētu izdzīt ārā tūkstošiem gadu. Vienīgā iespēja ir tad, ja kāds no šeit mītošajiem argekļiem būtu vēlējies, lai šis uzbrucējs ierodas. Ja kāds mūsu vidū ir uz vienu roku ar Netona klanu.
Šiem vārdiem izskanot, iestājās klusums. Pirmais attapās Nokss:
- Nodevējs? Te, pa alām, pārvietojas kāds, kas varētu Danu nakts laikā mierīgi nomušīt?
- Diemžēl, jā, Vecais ar nožēlu apstiprināja.
Danai pār muguru pārskrēja šermuļi. "Vai patiesi tā
var būt?" viņa sev jautāja. "Bet kāpēc tad nekas nebija noticis līdz šim? Kāpēc tieši tagad? Līdz Netona atnākšanai vēl ir palicis vairāk nekā gads!" Meitenei prātā iezagās paranoiskas domas, kuras viņa centās aizgaiņāt, ietinoties segā.
- Dolona! viņa pēkšņi atcerējās. Nav kādu jaunu ziņu par viņu?
- Nē, it nekādu. Nedz pilsētā, ne tās apkārtnē vai kur citur, Vecais atteica un sadrūma vēl vairāk.
- Dana! Nokss uzsauca rudmatei. Pastāsti viņam par to zīmīti! Tu gribi, lai viņa atrodas, vai ne?
Iespējams, tiem, kas nesaprata Noksa teikto vārdiski — kā Vecajam —, tas vairāk izklausījās pēc kauciena, bet tik un tā abi palūkojās uz Noksu.
- Kas viņam notika? izbrīnīts par kofota uzvedību jautāja Vecais.
- Nekas, tikai… man, iespējams, ir apstiprinājums tam, ka Dolona ir dzīva, Dana nedroši teica. "Ja vien zīmīti patiesi ir rakstījusi Dolona pati," meitene domās piebilda, "tad tagad es neievēroju viņas lūgumu."
Vecais neko neteica — varbūt aiz pārsteiguma, varbūt vienkārši gaidot, kad Dana paskaidros, kas viņai liek tā domāt.
- Vakarā pirms Ēdienu svētkiem es savā istabiņā atradu šādu zīmīti, meitene iesāka un aizsniedzās pēc Dolonas zīmītes, kuru bija pabāzusi zem spilvena. Vecais to paņēma un izlasīja vairākas reizes.
- Vairāk nekā? Nekādu liecību par to, kas to atstājis? Kā zīmīte varējusi nokļūt šeit?