- Man ir jāatrod viena lieta, bet es laikam esmu apmaldījusies, Dana īsi atbildēja un, sadzirdējusi soļus, pagrieza galvu uz guļamkambara ieejas pusi. Tur garāmejot bija apstājies kāds cits pūķis, krietni lielāks, ar garu kaklu un ragu uz pakauša, bet aiz muguras tam stiepās neraksturīgi gara aste. Ar vienu no savām garajām ķepām viņš pacēla kādu spilvenu, kas tur gulēja zemē, un cita starpā iemeta skatienu arī Medima guļamkambari. Tas lika pūķa uzmanībai no spilvena nonākt pie Medima un Danas.
- Kas tad tas? lielais, brūnais pūķis iekaucās. Atkal uz šejieni velc svešiniekus? tas bargi vaicāja un nosodoši uzlūkoja Medimu.
- Nē, nē, Medims neko, viņa pati… mazais pūķēns jau grasījās taisnoties, taču lielākais pūķis viņu tūliņ pārtrauca:
- Un tā vietā, lai visiem maisītos pa kājām, tu kā īsts januto varētu vienreiz iemācīties pūst uguni. Citādi no tevis dzīvē nekas neiznāks! brūnais pūķis turpināja rāties, nemaz nepievēršot uzmanību Medima centieniem taisnoties.
- Goda vārds, Medims neko nav izdarījis… šoreiz. Bet tas, ka Medims neaug, nav Medima vaina! mazais januto iekarsa un sāka mest acu zibeņus.
- Tu man nerunā pretī! Nezini, ka vecākiem pūķiem nedrīkst runāt pretī?
- Liec taču viņu reiz mierā! Dana iejaucās, lai arī nojauta, ka tas var slikti beigties. Es te pati ierados, un
viņam ar to nav nekāda sakara.
- Vai tik tu neesi tas cilvēks, kas zem akmeņu kaudzes apraka Nolifu? Vai tu maz zini, cik sagariem ir trausli kauli?
- Vai viņš kādreiz arī aizver muti? Dana čukstus uzrunāja Mcdimu.
- Viņam ļoti patīk visus nosodīt, tāpēc pārsvarā ne, januto, kas bija viņa sugas nosaukums, atbildēja un ieķiķinājās, tomēr tūliņ atguva nopietnību. Medims tev palīdzēs atrast to, ko tev vajag, bet tu palīdzēsi Medimam izkļūt no Pūķu kalna, viņš piedāvāja. Vislabāk tā, lai neviens nemanītu un nevarētu mani no tā atturēt.
Dana ilgi nedomāja un atbildēja apstiprinoši:
- Labs ir. Bet tādā gadījumā mums vajadzētu pazust jau tūliņ.
- Tev taisnība, januto piekrita un beidzot izlīda no spilvenu kaudzes.
Piecēlies viņš devās uz durvju ailes pusi, kurā stāvēja otrs pūķis.
- Pabīdies, lūdzu! Medims viņam sacīja.
- Ko? Tu mani te nebidīsi. Kur tu tagad sataisījies? pūķis iebilda, tomēr pagāja malā, dodot abiem ceļu.
- Mums jākustas ātri, jo šis kādam vēl nosūdzēs, Medims meitenei satraukti teica, kad abi bija iznākuši gaitenī un devās pa to uz priekšu. Bet svarīgākais — Medims nezina, kur tevi vest.
- Man jānokļūst Cetata guļamistabā, savu vēlmi izteica Dana. Tu taču zini, kur tas ir?
To dzirdot, Medims visai pārsteigti uzlūkoja Danu.
- Medims zina gan, viņš atbildēja. Vienreiz tur pats ir bijis, bet ko gan cilvēkam tur darīt?
- Vēlāk paskaidrošu, Dana attrauca un sekoja pūķim, kas turpināja doties uz priekšu pa gaiteni. Tam gar malām bija daudz tādu pašu telpu, kas piepildītas ar spilveniem. Daudzas no tām bija tukšas, bet citur starp spilveniem varēja redzēt guļam pūķus. Daži milzeņi vieni paši aizņēma visu guļamtelpu.
- Dieva guļamkambaris nav tālu, tikai stāvu augstāk. I'arasti mums tur nav ļauts iet. Tāpat arī ne augstajos stāvos.
- Bet kāpēc?
- Medims nezina. Varbūt tāpēc, ka mums nav tiesību aizskart Dieva mājokli. Tikai zemo stāvu.
- Lai nu tā būtu, Dana tikai noteica un mēģināja neatpalikt no Medima, kas, zaļajai astei vēzējoties visos virzienos, visai naski soļoja uz priekšu.
- Bet kāpēc tu vēlies aizmukt no Pūķu kalna? Dana jautāja. Viņa noprata, ka tas acīmredzot nav ļauts, ja jau Medims nav bijis spējīgs pamest šo vietu paša spēkiem.
- Man ir savi iemesli, pūķis īsi atbildēja, acīmredzot nevēloties par to runāt ar svešinieci.
Tikmēr viņi jau tuvojās Cetata guļamistabai, un beidzot Danai ap sirdi kļuva vieglāk, jo vismaz kaut kas notika puslīdz labi. Meitene bija ieguvusi pavadoni, ar ko vienoties bija pavisam viegli un izdevīgi abiem.
PAZEMES GAITEŅOS
Medims ļoti veikli atrada pareizos gaiteņus. Abi neatskatīdamies ātri devās uz priekšu. Drīz viņi jau nokļuva pie kāpnēm, kas veda uz nākamo stāvu. Kāpnes sazarojās vēl divos virzienos, bet Medims turpināja doties taisni.
- Tas tāpēc, ka šeit pa vidu ir vēl viens stāvs, kuram nav ne ieejas, ne izejas, januto paskaidroja, veikli lecot uz augšu pa vairākiem pakāpieniem reizē. Vienīgais, kas zināja, kā tur iekļūt, bija pats Dievs. Es esmu mēģinājis atrast kādu eju vai citu veidu, kā tur nonākt, bet bez panākumiem.
- Man tev ir vēl viens jautājums, Dana pēc mirkļa uzrunāja Medimu, kas tikmēr jau bija pārkāpis pēdējo kāpņu pakāpienu un nostājies vel viena gaiteņa vidū, kurš stiepās divos, pretējos virzienos.
- Nu, kāds? viņš sacīja, raudzīdamies gaitenī sev priekšā.
- Vai tu arī zini, kur atrodas Uguns Sargātājs?
Pārsteigts par šādu jautājumu, Medims apgriezās un
ar izbrīnās pilnu skatienu palūkojās uz meiteni.
- Kam tev Sargātāju? Jā, Medims zina arī, kur viņš ir, bet… Saki, kāpēc tu esi ieradusies Pūķu kalnā? pūķis kļuva aizdomīgs.
- Tas arī ir mans galvenais iemesls — es te esmu, lai atrastu Sargātāju, bet Cetata guļamistabā man ir jānokļūst, lai nokļūtu pie Sulrulu akmens.
- Tu domā Suzuluru akmeni?
- Jā, jā, to pašu.
- Bet tu taču nevarētu būt… Medims saminstinājās un, lūkodamies uz Danu, vēl joprojām blisināja acis, Izsaucēja!
- Lieliski, arī tu šo vārdu zini, Dana nedaudz aizkaitināti noteica, dusmīgi nopētot kādu tuneļa sienu.
- Nevar būt! Es esmu saskrējies ar pašu Izsaucēju! Medims iesaucās, ignorējot meitenes nepatiku pret šo vārdu.
- Sauc mani vienkārši par Danu. Kur tālāk? meitene jautāja. Viņi jau labu laiciņu bija stāvējuši gaiteņa vidū, tāpēc Dana atgādināja, ka gudrāk būtu beidzot kustēties uz priekšu.
- Jā, uz šo pusi, Medims atbildēja, taču turpināja stāvēt un ar smaidu raudzīties uz meiteni. Pēc mirkļa viņš tomēr atģidās un pagriezies devās uz eju pa kreisi.
Gaitenis nestiepās pārāk tālu. Tā galā bija liels paplašinājums, un, kad abi iesoļoja lielajā telpā, varēja redzēt, ka tā ļoti līdzinās iepriekš redzētajai bibliotēkai, kādu Dana bija paspējusi apskatīt kopā ar Noksu. Arī šeit griesti bija tik augstu, ka tos nevarēja ne saskatīt, un telpas sienas bija izkaltas no sarkana smilšakmens, kas sveču gaismā šķita vēl sarkanāks. "Kāpēc te ir iedegtas sveces?" Dana, to pamanījusi, nobrīnījās. "Vai tad Medims neteica, ka te parasti neviens nestaigā?"
Mēbeļu te nebija daudz — daži tukši plaukti gar sienām, pa vidu mazs, dekoratīvs galdiņš, uz kura stāvēja tukša augļu vāze, bet pašā galā bija Cetata gulta. Tiesa, pati gulta nebija redzama, jo to aizsedza Suzuluru akmens, kas bija tās kājgalis, taču ļoti labi redzams bija gultas galvgalis, jo arī tas bija veidots no liela akmens bluķa, vēl varenāka par Suzuluru akmeni — tas bija savus četrus metrus augsts un rotāts ar izgrebumiem.
- Iespaidīgi gan viņš ir dzīvojis, Dana klusi noteica un pagāja garām mazajam galdiņam. Tuvojoties gultai, meitene izdzirdēja savādu šņākuļošanu, un, jo tuvāk viņa gāja, jo skaļāka tā kļuva.
- Vai pats Dievs būtu uzcēlies no Aizsaules? Medims pārsteigti nočukstēja, mīdams Danai uz papēžiem, lai neatpaliktu un būtu drošībā, ja pēkšņi kaut kas notiktu.