- Nē, it nekā. Arī mani tas pārsteidza. Bet ir vēl kaut kas. Neilgi, pirms viņa pazuda…
Un Dana izstāstīja gan abu meiteņu sarunu par īpašām spējām, gan to, kā Dolona ne tikai satraukusies, bet arī neieradušies, kad bija norunāts par to visu izrunāties.
- Tas bija tieši ap to laiku, kad viņa it kā esot sākusi uzvesties savādi. Pēc dažām dienām viņa pazuda, Dana pabeidza stāstījumu.
īsos mulsuma brīžus nu nomainīja ilgs, smagu pārdomu pilns klusums. Vecais bija atbalstījis galvu rokā un saraucis pieri. Dana varēja tikai minēt, par ko viņš domā. Izlasījis zīmīti vēlreiz, viņš sarauca pieri vēl vairāk.
- Man nav ne jausmas, ko tas viss varētu nozīmēt, viņš pēdīgi atzinās. Neesmu ari pārliecināts, vai Dolona būtu varējusi to rakstīt pati vai ne. Ja jums nav iebildumu, es paņemšu šo zīmīti, lai vismaz salīdzinātu rokrakstus. Bet pagaidām atpūtieties. Domāju, gana daudz šodien ir piedzīvots un dzirdēts. Izgulieties! Vecais ieteica un ar smagu nopūtu piecēlās kājās.
- Bet ja nu Danai uzbrūk? Atkal? Nokss sauca pakaļ Vecajam.
- Ko Nokss teica? Vecais, nenovēršot acis no zīmītes, jautāja Danai.
- Viņš uztraucas par to, vai man nedraud briesmas šajā istabiņā. Un vispār — tagad.
Vecajam vajadzēja ilgi apdomāties, lai beidzot nolemtu no sava dīvainā apģērba dzīlēm izvilkt naža maksti kopā ar pašu nazi. Tam gan pagaidām varēja redzēt tikai spalu, kas līdzinājās sudrabā izkaltam pūķītim ar izplestiem spārniem.
- Tas ir tikai nedaudz, pagaidām, viņš sacīja, pasniegdams ieroci meitenei, bet domāju, ka tas tev varētu noderēt arī turpmāk dažādos gadījumos. Ceru, ka tu spēsi sevi un savus draugus aizsargāt bīstamās situācijās. Vismaz pagaidām tev tas ir izdevies ļoti labi. Galvenais, koncentrējies uz to, ko tu vēlies. To pateicis, Vecais izgāja no istabas.
Dana apskatīja spožo nazi. Viņa to izvilka no piegulošas ādas maksts un nopētīja visā garumā. Izkaltā pūķa aste apvijās asmens pamatnei, veidojot vairākus gredzenus ap to. Asmens bija apmēram desmit centimetru garš, un tā metāls spīdēja, it kā tikai nupat būtu atnests no smēdes. Pūķīša acīs bija inkrustēti divi purpurkrāsas akmentiņi.
- Varētu pieņemt, ka tā ir novēlojusies dzimšanas dienas dāvana, Nolcss izmeta.
- Njā… varētu gan, Dana domīgi novilka un, nolēmusi beidzot izbaudīt pelnīto atpūtu, iekārtojās gultā ērtāk.
.
RAKTUVES
Kao Dana bija atguvusi spēkus tiktāl, lai izietu no savas istabas, viņa uzzināja, ka atgadījums Kolonnu zālē bija noticis aizvakar. Tagad, kad pastāvēja aizdomas, ka līdz šim drošajās alās nemaz tik droši nav, viņa bija nolēmusi grezno nazi visur ņemt līdzi. Arī šobrīd tas atradās viņai kabatā, un, lai gan lielu drošības sajūtu tas neradīja, tomēr apziņa, ka viņa vismaz kaut kā nodrošinās pret iespējamiem draudiem, nomierināja.
Nokss bija pamodies un pametis istabiņu jau pirms meitenes, tāpēc tos deviņpadsmit soļus, kas šķīra viņas istabiņu no ēdnīcas, meitene veica viena pati.
Kā jau teju visu dienu, tur bija daudz argekļu, kas vai nu vienkārši notiesāja savas ikdienišķās maltītes, vai sarunājās ar paziņām un radiem.
Sarunu tēma lielākoties bija starpgadījums Lielajā gaitenī, un tā ierasti priecīgajās argekļu sejās bija likusi iezagties klusām bažām. "Vai kāds būtu secinājis to pašu, ko pirmīt Vecais?" Dana centās uzminēt. "Ka starp viņiem ir nodevējs?"
Ēdnīcas tālākajā galā bija redzams arī Nokss, kas vientuļi tupēja uz krēsla un grauza vistas kaulu. Laikam pati vista bija notiesāta jau pirms tam.
- Labrīt, Dana! viņš uzsauca rudmatei, kad viņa pienāca klāt.
- Labrīt tev arī! Dana atbildēja un nosēdās kofotam blakus. Meitene joprojām juta mazas noguruma pēdas, jo parasti ar gulēšanu tās pavisam aizdzīt nebija iespējams. Tādos gadījumos labāk ir padarīt kaut ko aktīvāku.
- Labi gulēji? Nokss vaicāja.
- Jā, ļoti labi. Cik es saskaitīju, tad šī ir jau četrdesmit ceturtā diena Apakšzemē. Vairāk nekā viens mēnesis. Kad sāku domāt un salīdzināt, ko pa šo laiku esmu izdarījusi šeit un ko būtu varējusi sadarīt mājās, es secinu, ka laiks patiesi var vilkties kā vesela mūžība.
- Ko Augšzemē tu parasti dari brīvajā laikā?
- Atpūšos, pavadu laiku kopā ar draugiem, sen neredzētiem radiem. Braucam uz jūru, dažreiz uz ārzemēm. Vienkārši nositu laiku un mēģinu izbēgt no skolas vasaras darbiem.
- Izklausās jautri. Man gan viss ir vienkāršāk: visu gadu temperatūra nemainās, tāpēc katru gadalaiku, kādu mums te nav, daru vienu un to pašu — mēģinu izdzīvot šajā nežēlīgajā pasaulē, Nokss teatrāli iesaucās un turpināja grauzt kaulu.
- Bet tagad tevi par izstīdzējušu un bada apdraudētu noteikti nevarētu nosaukt.
- Kur nu! Šeit pa vienu okulu es visa kā apēdu tikpat daudz, cik pirms tam pa visu mūžu. Nemaz nerunājot par Ēdienu svētkiem, Nokss smējās, bet Dana tikmēr centās atcerēties, ka par okuliem te sauc astoņu dienu nedēļas.
- Tu spēj noticēt tam, ka mēs atradāmies citā pasaulē? Dana, atminēdamās vakardienas sarunu ar Veco, pēc brīža ierunājās.
Nokss uz viņu domīgi palūkojās, tad atbildēja:
- Ja godīgi, kaut ko tādu nebiju gaidījis. Varbūt kaut kad pa ausu galam biju dzirdējis par citu pasauli, piemēram, no Medima, tomēr tie tikpat labi varēja būt tikai izdomājumi. Bet, ka mani pašu tur varētu ieraut iekšā — to nu gan ne! Un mēs pat neko nepamanījām. Vienu brīdi mēs esam tur, kur vajag, bet nākamajā — jau citur.
- Arī es nepamanīju konkrēto brīdī, bet vēlāk ievēroju debesis. Tās bija kā Augšzemē vakaros. Tikai bez mākoņiem. Pilnīgi skaidras. Un vēl trīs mēneši.
- Ak… Es būtu gribējis redzēt, bet vilka smaka neļāva man no viņa novērsties, Nokss atteica un, ar riebumu atsaukdams atmiņā četrkājaino plēsoņu, nodomāja, ka viss itin viegli būtu varējis izvērsties pavisam citādi — par sliktu viņam pašam.
- Es nejustos pārsteigta, ja mums kādreiz gadītos tur nonākt atkal, sacīja Dana. Es tikai ceru, ka bez Netona klana starpniecības.
- Tur nu es tev piekrītu, Nokss piebilda un nograuza atlikušo kaulu.
Pēc pusdienām abi atgriezās istabiņā, kur atsāka sarunu par klanu — par to, ko tā locekļi varētu būt jau izdarījuši un vai kaut kam no tā varētu būt saistība ar jau zināmām mistērijām.
- Piemēram, pūķu un zvēru karš? Nokss minēja.
- Var jau būt, ka klanā ir arī daži senecīli, kā uzskata Vecais, bet tie tāpat ir tikai pusdzīvnieki, Dana atbildēja. Vai būtu iespējams, ka pūķi un zvēri pakļaujas viņiem?
- Man gan tā nešķiet. Cik nu es pazinu Medimu un cik viņš man bija pastāstījis, tad varēja noprast, ka pūķi pret zvēriem cīnās uz savu roku. Zvēri droši vien tāpat.
- Bet ja nu pazušana, kas notika, kad abas karojošās puses bija nostājušies viena pret otru, noritēja pret viņu pašu gribu?
- Tu patiesi domā, ka tad visi palikušie mierīgi dotos atpakaļ uz savām mītnēm, it kā nekas nebūtu noticis? kofots atbildēja ar pretjautājumu. Danai nebija, ko piebilst. Tas patiesi šķita savādi un neloģiski.
Viņu minējumus pārtrauca klauvējiens, pēc kura pa vecajām durvīm mazajā istabiņā ienāca Prizmo.
- Sveiki! Kā jūties? argeklis apsveicinājās un uzrunāja meiteni.
- Paldies, labi. Kā pašam? viņa atjautāja.