- Biju pārāk satraucies par tevi un par faktu, ka argekļu pilnās alās iedrošinājās tev uzbrukt.
- Tobrīd gan neviena argekļa apkārt nebija, bet fakts paliek fakts.
- Es nesaprotu, kā tas šausmonis varēja tikt līdz Templim. Lielajā zālē taču visu laiku ir daudz argekļu. Nepamanītam tikt garām būtu neiespējami, Prizmo sadrūmis nevarēja saprast. Laikam viņš secināja to pašu, ko vakar Vecais — nekur vairs nav droši.
- Kā viņš vispār varēja tikt iekšā? Prizmo turpināja.
- Vecais kaut ko pateica? Kaut kāda maģijas laušana?
- Es jautāju par tādu iespējamību, Dana atbildēja,
- bet viņš to uzreiz noraidīja, jo šejienes maģija, kas liedz šeit ienākt nepamanītam, esot tik ļoti te "iesūkusies", ka tā nevarētu vienkārši tikt neitralizēta.
- Bet kā tad?
Dana juta, ka negrib atbildēt. Viņa zināja, ka tas, ko viņa grasās teikt, Prizmo ļoti satrauks.
- Vecais uzskata, ka uzbrucējam tikt iekšā būtu varējis palīdzēt kāds, kas jau bija te, meitene visbeidzot izdvesa un nolaida acis. Lai arī viņa neredzēja Prizmo seju, tomēr nebija grūti uzminēt, kāda izteiksme tajās parādījās.
- P-palīdzēja? viņš apstulbis atkārtoja. Bet… ja neskaita jūs abus, kam tika uzbrukts, tad pārējie taču ir tikai argekļi! Nē, tas nevar būt!
"Laikam dzīvošana kopīgā vietā ar teju visiem Uguns zemes argekļiem liek justies kā vienai lielai ģimenei," Dana sprieda. "Un apziņa, ka rokas ir aptraipījis kāds ģimenes loceklis, viņu satriec."
- Vecais nevarēja izdomāt citu iespēju, meitene ar nožēlu piebilda.
- Bet ja nu… stingi lūkojoties uz kādu istabas stūri, Prizmo iesāka, bet tūliņ viņu pārtrauca skaļa, smaga rīboņa, kas kopā ar Prizmo apklusināja arī ierastās čalas aiz durvīm. Zemestrīce argekļu alas drebināja vairākas sekundes, līdz aprimās. No griestiem nobira putekļi, un uz pāris mirkļiem iestājās kapa klusums. Pēc tam balsis ar jaunu joni sāka sasaukties un drudžaini sarunāties. Izklausījās pēc panikas. Tas nebija raksturīgi ierastajām zemestrīcēm, ko radīja zvēri virspusē. Atšķirībā no ierastajām, šī zemestrīce bija daudz spēcīgāka un daudz tuvāk.
Prizmo, Dana un Nokss acumirklī izskrēja no istabiņas, lai noskaidrotu, kas nupat noticis. Tāpat darīja daudzi citi, kas tobrīd atradās ēdnīcā vai citās telpās. Arī no raktuvēm skrēja argekļi, bet šie izskatījās citādi — visi pārbijušies, daži pamatīgi nobērti ar smiltīm, citi ar nobrāzumiem un pat smagākiem ievainojumiem. Cits caur citu argekļi skaļās balsīs nervozi sarunājās un sasaucās, troksnis bija nežēlīgs. Bija grūti saprast kāda teikto, taču no lielā argekļu jūkļa Dana saklausīja pāris vārdus, kas izskaidroja notikušo — raktuves bija iebrukušas.
Lai netiktu samīts, Nokss bija nolēmis nolīst drošākā vietā, un arī Dana pagāja sāņus. Visu šo laiku meitenei bija licies, ka argekļu alās mīt apmēram divi simti argekļu, bet nu, no malas vērojot milzīgo burzmu, viņa par to vairs nebija tik pārliecināta. "Bet varbūt tas ir tieši burzmas dēļ?" viņai ienāca prātā.
Tie, kas nebija savainoti, devās atpakaļ uz raktuvēm, jo, cik varēja saprast, tad tur vēl bija palikuši citi. Troksnis Lielajā gaitenī bija tikpat liels kā Ēdienu svētkos, tikai tagad it nemaz nevaldīja patīkama gaisotne. Ievainotie argekļi tika aizvesti uz ēdnīcu, kur, izvietoti gan uz galdiem, gan krēsliem, uzreiz tika arī aprūpēti.
Lielais haoss tā patiesi aprima tikai pēc stundas. Gandrīz visi bija izglābušies bez lieliem savainojumiem, bet trijiem diemžēl bija jādodas uz Vidējo pasauli — uz
Spiritālo. Pamazām arī kļuva iespējams uzzināt, kas tieši bija noticis un kas bija vainojams pie šīm nāvēm.
- Mēs strādājām raktuvēs, kā jau parasti, klāstīja kāds argeklis, kam bija apsaitēta viena no rokām un liels plāksteris uz pieres. Tas bija Feiterods, kas sāka saukt, ka viens no pamatu balstiem kļuvis vaļīgs. Visi uzreiz centās izmukt ārā. Tad pamati sāka brukt un neizturēja arī griestu balsti. Ja bruktu tikai pamati, tad nebūtu tikt traki, bet daudz kas sāka brukt no augšas. Tas arī viss. Es pats tieši nezinu, kas lika sagrūt pamatiem. Vai nu aiz vecuma, vai arī kā citādi.
- Un kur ir Feiterods? jautāja kāds no daudzajiem apkārt esošajiem argekļiem.
- Tur, pirmais runātājs norādīja uz kādu bezsamaņā esošu argekli, kas bija noguldīts uz galda. Viņš bija palicis viens no pēdējiem ievainotajiem, kas vēl nebija aiznests uz kādu no istabiņām un noguldīts piemērotākā guļvietā. Laikam visi cerēja, ka Feiterods pamodīsies un pastāstīs kaut ko vairāk.
- Tad vislabāk būs sagaidīt, kad viņš atmostas un pastāsta savu versiju, sacīja Vecais, kas arī atradās argekļu pulkā. Pagaidām tas izskatās pēc nelaimes gadījuma, viņš piebilda un, piegājis tuvāk guļošajam Feiterodam, kādu brīdi uz to raudzījās. Tad Vecais pagriezās pret apkārt esošajiem un, pacēlis rokas, skaļā balsī tos uzrunāja: Dodiet savainotajiem vietu. Tas pats attiecas uz tiem, kas jau aprūpēti. Es saprotu, ka dažiem no jums tagad ir grūti, bet, lūdzu, esiet pacietīgi. Tie, kuru radinieki ir cietuši, tagad atstājiet viņus dziednieku rokās.
Dana, kas kopā ar Noksu no lielās burzmas ap ievainotajiem bija pagājusi nostāk, jau gribēja sekot tiem, kas devās ārā no ēdnīcas, bet tad meitene pārdomāja un nolēma uzdot Vecajam kādu jautājumu, kas viņai piepeši bija ienācis prātā.
- Atvainojiet!… Atvainojiet!… rudmate bilda argekļiem, mēģinot izspraukties cauri, lai nokļūtu pie Vecā ēdnīcas otrā galā. Ņemot vērā, ka daudzi no viņiem tikmēr centās tikt pretējā virzienā, tas bija visai sarežģīti.
- Dana, tu kaut ko vēlējies? Vecais pievērsās meitenei, kad viņa beidzot bija sasniegusi mērķi.
- Jā. Man tā ienāca prātā. Ja nu… viņa iesāka un, pieliecoties tuvāk īsajam argeklim, drošības pēc pieklusināja balsi, nodevējs ir tas, kas vainojams pie raktuvju sabrukšanas?
- Arī es apsvēru šādu iespēju, Vecais ātri atbildēja. Bet konkrētāk laikam spēsim noskaidrot tad, kad nocelsim akmeņus un izraksim pamatus, lai varam tos izpētīt. Pagaidām es neatļaušos neko prognozēt. Tomēr es ceru, ka tas bija tikai nelaimes gadījums.
To pateicis, arī Vecais devās ārā no ēdnīcas, lai citiem būtu vieglāk tikt galā ar pēdējiem cietušajiem. Tās arī bija īsās sarunas beigas.
- Ko tu viņam teici? Nokss pa ceļam uz istabiņu jautāja Danai.
- Es teicu, ka, iespējams, pie raktuvju brukšanas vainojams nodevējs vai kāds no klana kompānijas. Viņš tādu domu neizslēdz, bet lielāku skaidrību būs iespējams gūt vēlāk, kad būs apskatītas raktuves.
- Nu ja. Paskat tik, kādi laiki iestājušies, kofots domīgi novilka un, iegājis istabiņā, ielēca gultā. Tā kā nedz viens, nedz otrs nezināja, kā lai argekļiem palīdz tagadējās problēmās, abi nolēma atlikušo dienas daļu pavadīt istabiņā, bet pēc tam doties pie miera.
Nākamais rīts jau pašā agrumā sākās ar raktuvju izmeklēšanu. Kas tur tieši notika, Dana neredzēja, jo tā atkal bija vieta, kur drūzmējās argekļi, bet, cik meitene saprata, tad šobrīd raktuves tika atbrīvotas no lielajiem akmeņiem, kurus pagaidām krāva malā, lai netraucē.
Bija arī ieradusies īpaša komanda, kuras specializācija bija raktuvju konstrukciju atjaunošana. Apskatot šo komandu, kas sastāvēja no divdesmit vīriem, Danu pārsteidza, cik daudz tajā ir cilvēku.
- Ak, kas tie būs par zaudējumiem! teica Džims, kas arī vēroja visu no malas. Viņu bija piemeklējis līdzīgs liktenis kā argekli, kurš vakar bija klāstījis savu versiju par notikušo — Džima roka bija ievīstīta lakatā, kas bija apsiets ap kaklu, lai tā nekustētos. Es runāju par finansiālo pusi, bet dažbrīd tas šķiet mazsvarīgi, viņš piebilda un uzmeta aci citiem argekļiem, kam arī bija pa kādam apsējam vai redzamam savainojumam.