- Njā, Dana drūmi piekrita un līdzjūtīgi noskatīja ievainotos. Pēc tam viņas uzmanību atkal pārtvēra raktuves, no kuru puses visu laiku skanēja klaudzieni un citi trokšņi. Jauno raktuvju celtniecība ritēja pilnā sparā, un meitene nebija vienīgā, kas par to interesējās — arī Nokss, acīmredzot vēlēdamies visu apskatīt tuvāk, jau kādu laiku bija nozudis. Pēc kāda brīža sajutusi izsalkumu, meitene ievēroja viņa prombūtni un bija spiesta secināt, ka uz ēdnīcu būs jādodas vienai pašai.
- Tas nu gan ir savādi, kad Dana bija nonākusi ēdnīcā, viņai aiz muguras ierunājās nepazīstama balss. Cik es zināju, tad argekļu alās mitinās tikai argekli.
Dana pagrieza galvu, lai redzētu runātāju. Tas bija viens no celtniekiem, arī cilvēks — jauns puisis, ap septiņpadsmit gadu vecs, īsiem, brūniem matiem, ļoti glītu seju un žilbinošu smaidu. Uz brīdi Dana pat samulsa. Laikam viņa pārāk ilgi bija bijusi prom no citiem cilvēkiem.
- J-jā. Tā jau parasti ir. Laikam esmu īpašs izņēmums, viņa nevainīgi atbildēja un pakasīja pakausi.
- Es esmu Lanss, viņš iepazīstināja ar sevi un pastiepa roku, lai sasveicinātos. Arī Dana pastiepa roku.
- Dana, meitene nosauca savu vārdu. Jūs esat no tiem strādniekiem, ja?
- Tieši tā. Vismaz pagaidām — noteikti.
- Vai jau noskaidrojāt, kas tieši pamatiem bija par vainu?
- Vēl ne. Kā izrādās, pamatus aizsprosto daudz lielu bluķu, bet lielākā daļa jau ir sadrupināti vai aizstumti prom. Ilgi nebūs jāgaida. Apsolos, ka paziņošu, kad tas taps mums zināms, deva vārdu Lanss, kas rudmates sejā bija pamanījis nepacietību, kad viņa jautāja par pamatiem. Tomēr puisis nejautāja, kāpēc Dana to tik ļoti grib zināt un kāpēc tas viņu satrauc; tā vietā puisis jautāja ko citu:
- Ja drīkst jautāt, kāpēc jūs šeit esat izņēmums? Es saprastu, ja jūsu te būtu vairāk — kā ģimene ar kādu uzdevumu. Tādi gadījumi ir dzirdēti. Bet jūs esat viena.
- Nu… Dana minstinājās. Viņa zināja, kas varētu sekot. Cilvēki sāktu sajūsmināties ne par ko. "Nu, labi, varbūt nav tā, ka pilnīgi ne par ko…" viņa gan tūliņ atmeta daļu pieticības. Tas ir garš stāsts, bet, kamēr esmu Apakšzemē, mitinos šeit.
- Ak, tad esat no Augšzemes, Lanss secināja un pamāja ar galvu.
- Jūs ne? Dana vaicāja. Viņai vēl nebija sanācis sarunāties ar "vietējiem cilvēkiem", ja tā viņus varēja saukt.
- Nē. Piedzimu Cilvēku salās, kas ir Ūdens zemē. Tur ir Apakšzemes lielākā osta, viņš ar lepnumu atklāja.
- Salas tā arī sauc? Dana nosmēja.
- Nekādas iztēles, vai ne? arī Lanss pasmaidīja, lai gan viņš smaidīja gandrīz visu laiku. Vismaz sarunājoties ar Danu.
- Jā. Laikam gan.
- Lans! Mums vajag palīdzīgas rokas! sauca kāds cilvēks no ēdnīcas ieejas abiem aiz muguras.
- Tas ir mans tēvs, Lanss, jau dodoties pie saucēja, paskaidroja. Mēs te vēl būsim dienu vai divas.
- Skaidrs, Dana noteica nopakaļ un pasmaidīja. Vēl kāda cilvēka klātbūtne viņai noteikti nenāca par ļaunu. Tas lika sajusties kaut nedaudz kā mājās. Varbūt pat kā skolā, kur vienmēr bija daudz līdzaudžu, arī Lansa vecumā. Mācību telpās viņa gan parasti sēdēja viena, runāja visai reti un ciešākas attiecības veidoja tikai ar dažiem, bet tagad, kad apkārt cilvēku nebija teju nemaz, Danai šāda norobežošanās vairs nešķita pareiza. Meitene priecājās, ka ir iepazinusies ar Lansu, un viņa gribēja domāt, ka šis ir pirmais solis, lai šajā ziņā kaut ko savā līdzšinējā dzīvē mainītu uz labu.
- Jau sadraudzējies? nedaudz smīnot, viņu uzrunāja Prizmo, kas bija pienācis klāt.
- Jā, tā to varētu nosaukt, Dana vienaldzīgi atbildēja.
- Kaut ko teica arī par pamatiem?
- Pagaidām neko, bet gan jau drīz.
Diena pamazām ritēja savu gaitu — argckļi pūlējās, cik spēja, lai atbrīvotu iegruvušās raktuvju ejas no akmeņiem, bet remontētāju komanda atjaunoja griestu balstus, lai strādāšana tur būtu droša. Strādīguma ziņā viesu speciālisti no argekļiem ne ar ko daudz neatšķīrās — darbojās līdz vēlam vakaram, bet nākamajā rītā, kad Dana pamodās, jau bija ķērušies pie saviem veseriem un vēl nezin kā.
Atnākusi uz ēdnīcu paēst brokastis, Dana tur pamanīja gan Noksu, kas bija pamodies pirms viņas un tagad izbaudīja Kini bužināšanu, gan arī Lansu, kas bija atnācis ieturēt brokastis.
- Tu man solīji izstāstīt, kas notika ar pamatiem, viņa, piegājusi klāt, uzrunāja puisi.
- Ak, jā. Sveika! Lanss, novērsies no savas maltītes, sasveicinājās. Šorīt bija redzams, ka pamatu stabi, resnie baļķi, ir pamatīgi satrunējuši. Mums jau paskaidroja, ka raktuves visu laiku bijušas tādas, kādas bija, un nekādas problēmas tas neradīja. Tagad to izturībai laikam tomēr bija pienācis gals.
Dana uzreiz neko neatbildēja. Viņa apdomāja, cik liela iespēja varētu būt, ka ir kāds, kurš licis pamatiem izskatīties satrunējušiem.
- Bet tad jau tam, kas gribētu pamatus padarīt nestabilus, arī pašam vajadzētu atrasties pie tiem. Tādā gadījumā vainīgais noteikti tiktu arī aprakts, to teica Nokss, kas bija pienācis klāt un, šķiet, nolasījis Danas domas. Nebija jau pirmā reize.
- Argekļi tur arī kofotus? Tas gan ir kaut kas jauns, Lanss sacīja un nosvilpās.
- Njā. Sarunāju ar argekļiem, lai ļauj šeit palikt arī viņam.
- Abi esat īpašie izņēmumi?
Dana pasmaidīja un pamāja ar galvu.
- Izskatās, ka tu ar viņu centies koķetēt, Nokss meiteni vilka uz zoba.
- Nemēģinu gan! viņa uzreiz iesaucās.
- Ko? Lanss izbrīnījies jautāja. Es kaut ko ne tā pateicu?
Puisis ievēroja, ka Dana lūkojas uz Noksu, tomēr meitenes pēkšņo izsaucienu viņš vēl nesaprata.
- Nē, nē, Dana atvairījās. Tas nav saistīts ar tevi.
- Patiesībā ir gan, Nokss izlaboja un burtiski jau
smējās.
- Tu ar viņu sarunājies? Lanss jautāja, beidzot apjautis, kas te notiek. Viņš arī atbild?
- Jā, atbild gan, Dana nopietni paskaidroja.
- Tagad es vismaz redzu vienu iemeslu, kāpēc tu esi īpašs izņēmums, puisis piebilda un smaidīdams raudzījās uz meiteni, līdz piepeši kaut ko atcerējās. Pag! Ja pareizi atminos, tagad uz diviem gadiem argekļu alās ir apmeties Pareģojumā pieminētais cilvēks.
To izteicis, Lanss kā jautājot palūkojās uz Danu.
Viņai nebija, ko atbildēt, tāpēc atlika tikai noplātīt rokas. Lansam viss jau bija skaidrs. Nedaudz apstulbis, viņš piecēlās no krēsla. Laikam neko tādu viņš nebija gaidījis.
- Man ir prieks ar jums satikties, Lanss beidzot teica, vēlreiz pastiepjot roku, lai sasveicinātos ar rokasspiedienu.
- Vai tad mēs to jau vienreiz nedarījām?
- Tad es vēl nezināju, ko tieši iepazīstu.
- Nekas jau nemainās. Tikai tava apziņa par to, ka ir kaut kas mainījies, Dana atteica, tomēr vēlreiz paspieda Lansa roku.
- Patiesībā šis tas mainās gan.
- Piemēram? Dana izaicinoši jautāja.
- Vai tad tev pašai nav skaidrs? iespurdzās Nokss. Tas maina to, ka tu spēj sarunāties ar kofotiem, proti teleportēties, un neaizmirsīsim skraidīšanu pa mežiem un kalniem, kur pilns ar pūķiem. Tava ikdiena un pienākumi.