Ja Lanss saprastu, ko runā Nokss, viņš noteikti piekristu. Arī Dana zināja, ka šajā argumentu duelī viņa ir zaudējusi.
- Un kāpēc tāda interese par raktuves pamatiem? Lanss jautāja pēc klusuma brīža, ar kuru viņš bija mēģinājis paust savu nostāju par Danas iepriekšējo jautājumu.
- Tāpēc, ka mums ir aizdomas, ka vainīgi varētu būt Netona klana pārstāvji vai arī nodevējs no šīm pašām alām, Nokss Danai pateica priekšā pareizo atbildi.
- Tāpēc, ka man vienkārši rūp, kas te notiek, savukārt teica Dana. Arī tā bija patiesība. Citādi viņa nemaz necenstos te, Apakšzemē, tērēt laiku, lai izsauktu Sargātājus. Protams, ja vien viņai šai ziņā vispār bija kāda izvēle. Kā arī laikam būšu visai ziņkārīga persona, viņa vēl piebilda.
- Tad jau mums ir kaut kas kopīgs, Lanss viltīgi secināja. Bet nu — atvainojiet. Došos pie darba. Varbūt vēlāk zināšu vēl kaut ko pateikt par sabrukušajiem pamatiem. Vai par jebko citu, viņš noteica un, paņēmis savu iesākto desmaizi, izgāja no ēdnīcas.
- Par jebko citu. Tas izklausās jauki, Nokss ķircināja meiteni.
- Ak, aizveries!
- Es skatos, ka tev te beidzot ir cilvēcīga kompānija.
- Uz ko tu tēmē?
- Vienkārši, es nekad neesmu redzējis tevi nosarkstam, kad tu ar kādu sarunājies.
- Ko? Es nenosarku!
- Kā nu ne! Nokss smīkņādams klusi noteica un izgāja no ēdnīcas.
- Vai tad es nosarku? Dana pati sev jautāja. Paraustījusi plecus, viņa sekoja Noksam.
Tikmēr raktuves joprojām tika atbrīvotas no akmens bluķiem, un, tāpat kā līdz šim, tā bija galvenā nodarbe un sarunu tēma argekļu alās. Darbi bija spraigi un grūti, taču tie nesa augļus, un uz dienas vidu beidzot varēja sākties arī raktuvju atjaunošana. Par to, kāpēc pamati sabrukuši tieši tad un ne sekundi vēlāk, nekas jauns nebija noskaidrojies. Diagnoze palika tā pati, kas iepriekš — vecuma dēļ.
- Par mani tu visu vairāk vai mazāk jau zini, Dana uzrunāja Lansu, kad abi atkal bija satikušies ēdnīcā un apsēdušies pie galda. Vismaz svarīgāko. Galu galā, to zina visi. Bet es tikpat kā neko nezinu par tevi.
- Par mani? puisis pārjautāja. Brīdi viņš klusēja, it kā censtos izdomāt, ko pastāstīt.
- Nu, es jau pieminēju, ka piedzimu Cilvēku salās, Ūdens zemē. Dzīvoju ar savu tēvu, kas tagad ir raktuvēs.
- Un māte? Dana pajautāja, bet, ievērojusi Lansa sejas izteiksmi, saprata, ka tā viņam acīmredzot ir smaga tēma. Piedod.
- Nekas. Tas jau bija sen. Kopš tā laika mans tēvs ir nolēmis katru dienu dzīvot kā pēdējo. Viņš ir izceļojies pa visiem Apakšzemes stūriem, mani, protams, ņemdams līdzi. Mūsu nākamais mērķis ir Augšzeme. Tēvs ir arī īsts patriots. Ja notiek kaut kādas ekspedīcijas, kuras mērķis ir šīs zemes attīstība un reizēm pat izdzīvošana, tad viņš ir ar abām rokām un kājām par. Varētu teikt, viņš arī mani ir pie tā pieradinājis. No ceļošanas veidiem man, piemēram, vislabāk patīk kuģot.
- Oho! Dana izbrīnījās. Man kāds jau tika minējis, ka Cilvēku salās ir Ūdens zemes lielākā osta.
- Jā, to tev teicu es. Vakar.
- Ak, jā… Tev ir pašam savs kuģis?
- Katamarāns, bet protu vadīt arī lielus kuģus.
- Un ko jūs esat atraduši šeit? Vienkārši strādājat pie argekļiem?
- Mēs visi — mans tēvs, es, tēva draugi un kolēģi — sevi saucam par Keraki jeb kerakiešiem. Tā ir tēva izveidota grupiņa, kurai patīk viss, kas patīk manam tēvam. Galvenokārt tā ir ceļošana apkārt, cerot, ka atrādīsimies pareizajā laikā un vietā, lai iekļautu savu vārdu vēstures lappusēs. Kad padzirdējām, ka argekļiem sabrukušas raktuves, mēs bijām Drūbļu ciemā. Mana tēva draugs ir labs Vantelda jeb, kā jūs viņu saucat, Vecā draugs, tāpēc mēs nevarējām palikt vienaldzīgi.
- Laikam jūs patiesi atgadījāties pareizajā laikā un vietā, Dana piekrita. Vai tas vārds… Keraks vai Keraki…
- Keraki, Lanss izlaboja.
- Jā, Keraki — tam ir kāda nozīme?
- Tieši tā. Tulkojot no sendrūbļu valodas, tas nozīmē "ceļotāji".
- Visnotaļ atbilstīgi jums.
- Man prieks, ka tu tā domā, Lanss sacīja, un abi saskatījās. Dana nevarēja novaldīt smaidu. "Laikam es patiesi esmu bijusi pārāk ilgi prom no cilvēkiem," viņa secināja. "It īpaši puišiem. Lai arī vecākiem par mani."
Tagad gan tu nosarki. Un tu nevari apgalvot pretējo, kāds čukstēja no pagaldes. Dana brīdi apsvēra domu, vai kofotam neiespert, bet — kāpēc gan? Viņa pati juta, ka ir nosarkusi, to nevarēja noliegt, un tas bija redzams arī Lansa sejā.
Pabeidzis maltīti, puisis atkal devās pie darba. Viņš, tāpat kā pārējie Keraki dalībnieki, palīdzēja atjaunot raktuves, jo tomēr tās bija argekļu galvenais iztikas avots. Uz alām teju visu laiku tika vesti jauni materiāli, kas bija nepieciešami, lai veco, iebrukušo eju vietā izveidotu jaunas. Dana redzēja zīmējumu, kādos virzienos šīs ejas tiek plānotas, un secināja, ka no vecajām tās stipri neatšķiras; vismaz tik, cik viņa atcerējās tās izskatāmies. Arī vītņu kāpnes, tāpat kā iepriekš, stiepās gar raktuvju malām uz augšu un uz leju. Lielākā pārmaiņa, ko meitene pamanīja, bija centrā plānota vairākstāvu platforma, lai būtu vieglāk nokļūt no vienas malas uz otru. Raktuves ar gadiem patiesi bija kļuvušas stipri platas, un ne tikai platas — arī dziļas. Ja Dana nemaldījās, tad viņa dzirdēja kādu sakām, ka raktuvju dziļums uz leju ir jau pusotrs kilometrs, bet uz priekšu — divi kilometri. Vismaz tā viņa aprēķināja, atceroties, ka šeit lietotā attāluma mērvienība enoms līdzinās divsimt metriem.
Lanss visu dienu strādāja. Bija pat noslēgtas derības — kerakieši apgalvoja, ka paspēs atjaunot iegruvušās raktuves līdz rītdienai, turpretī argekļi bija pārliecināti, ka tas nenotiks agrāk kā parīt. Protams, tās bija draudzīgas derības. Dana īsti nezināja, kas tiks uzvarētājam, bet nojauta, ka tas arī nebūs tik svarīgi.
Kad pienāca nākamās dienas pievakare, tika paziņots, ka Keraki biedri tomēr ir uzvarējuši. Tas Danai ļoti atgādināja visus tos televīzijas šovus, kad strādnieku brigāde uzceļ veselu māju nedēļā vai vēl īsākā laikā. Lai to paveiktu, kerakieši bija strādājuši arī pa nakti un kārtīgi nopūlējušies, tomēr savu viņi bija panākuši, un tagad bija laiks to kārtīgi arī nosvinēt. Visi sapulcējās ēdnīcā, kur bija sagādāti papildu galdi, lai visiem pietiktu vietas. Ēdnīcā gan līdz ar to bija kļuvis stipri šauri, taču, par spīti tam, tur valdīja lieliska gaisotne.
- Kā jums tas izdevās? Dana visu laiku centās no Lansa izvilināt atbildi. Puiša noslēpumainā klusēšana lika noprast, ka viņiem ir kāda īpaša metode, kā uzcelt raktuves teju divu diennakšu laikā.
- Noslēpums, Lanss, mielojoties ar garšīgu cepeti, mīklaini atbildēja.
- Jā, to tu man teici ari iepriekš.
- Atbilde nemainīsies. Vismaz ne pagaidām, viņš viltīgi piebilda.
Dana padevās, un tā vietā, lai mocītu galvu, arī viņa pievērsās mielastam. Tā kā argekļiem bija viesi no Ūdens zemes, uz galdiem bija daudz kas no šīs zemes ēdienkartes. Lielu daļu no tiem Dana redzēja un nogaršoja pirmo reizi, taču patiesības labad tomēr jāteic, ka galvenokārt tās bija ūdens veltes un Dana sevi par to lielāko piekritēju nosaukt nevarēja.
Kad pirmais izsalkums bija remdēts un mielasta dalībnieki jau vairāk jautri čaloja nekā ēda, Dana izmantoja izdevību iepazīties ar Keraki biedriem, arī ar Lansa tēvu. Pēc sejas viņš ļoti līdzinājās dēlam, tikai uz zoda tam rotājās pirāta cienīga bārdiņa. Bija redzamas arī grumbas, bet tās nebūt nelika viņam izskatīties vecam, drīzāk daudz pieredzējušam.