- Prieks iepazīties. Mani sauc Paleids, viņš sacīja, kad dēls viņam bija stādījis priekšā Danu. Arī Lansa tēvs sākumā brīnījās argekļu alās satikt cilvēku, kas nepiederēja pie kerakiešu pulka, taču dēls ātri paskaidroja, kas un kā. Danai par prieku, Paleids saprotoši pamāja ar galvu un nekādus papildu jautājumus neuzdeva. Viņš meiteni iepazīstināja ar pārējiem Keraki dalībniekiem, kas visi izrādījās draudzīgi un labprāt uzņēma rudmati savā pulkā.
Visiem jautri tērzējot, Dana cita starpā centās izdibināt, uz ko īsti viņi ar argekļiem bija derējuši, taču Keraki biedri šajā ziņā izrādījās gaužām noslēpumaini un, viltīgi smaidīdami, negribēja neko atklāt. Dana gan centās uzminēt, kas tas varētu būt, taču drīz atmeta tam ar roku un nosprieda, ka tas, visticamāk, nebūs nekas nozīmīgs.
Kaut arī mielasts negrasījās beigties līdz vēlai naktij, kerakieši jau visai agri izteica vēlmi doties pie miera, jo, kā paši atzina, pēdējās pāris dienas nebija kārtīgi gulējuši. Atvadījušies no argekļiem un meitenes, viņi aizgāja uz sev ierādītajām guļamtelpām, tā ka Dana palika vienīgais cilvēks starp argekļiem. Uz mirkli saskumusi par šo faktu, arī viņa ēdnīcā ilgāk neuzkavējās un devās uz savu istabiņu.
Nākamajā dienā kerakieši vāca kopā savas mantas un grasījās drīz doties, tādēļ Danai nebija pārāk daudz laika, lai pie brokastu galda atvadītos no Lansa.
- Es laikam varu tikai teikt un cerēt, ka satiksimies kaut kad vēl, viņš teica.
- Es ceru uz to pašu.
- Bet man patiesi ir tāda sajūta, ka mūsu ceļi vēl krustosies, puiša balsī bija dzirdama savāda pārliecība.
Dana nezināja, kāpēc tieši, bet viņa cerēja, ka Lansam varētu izrādīties taisnība. Meitene cerēja, bet vēl nezināja, ka šai cerībai būs lemts piepildīties. Tāpat kā viņa nenojauta, ka šo tikšanos pavadīs daudz sarežģījumu.
- Es ceru uz to pašu, Dana vēlreiz atkārtoja un devās pavadīt Lansu līdz izejai. Tur viņi uz atvadām apskāvās, un, lai arī abi viens par otru neko daudz nezināja, tomēr šajā brīdī viņi jutās kā seni draugi.
- Kā tev šķiet, vai šeit pienāk pasts? Lanss it kā starp citu ieminējās.
- Godīgi sakot, nezinu, Dana atbildēja un savādi palūkojās uz Lansu. Bet gan jau.
Pēdējo reizi ieskatījies meitenei acīs, Lanss sāka kāpienu pa mazajām kāpnītēm uz virszemi, un pēc mirkļa viņš jau bija nozudis skatienam. Dana zināja, ka augšā viņu un pārējos kerakiešus gaida transports, lai aizgādātu atpakaļ uz Drūbļu ciemu, bet, kurp viņi dosies pēc tam, to nezināja pat kerakieši paši.
- Es brīnos, ka tu neizplūdi asarās, Nokss, kas visu laiku bija turējies tuvumā, nosmīkņāja.
- Ak, aizveries!
.
TIKAI SAPNIS !
ICaut arī Keraki jau bija prom, neviens tā arī nezināja, kā tieši viņiem tik ātri izdevies uzcelt raktuves. Kerakieši pat bija lūguši, lai viņiem ļauj to izdarīt pilnībā pašiem, bez argekļu palīdzības. Šķita, ka vienīgais, kas zināja atbildi, bija Vantelds jeb Vecais, jo paziņa no kerakiešiem to viņam bija pastāstījis, taču argeklis cieta klusu. Iespējams, tā pat bija labāk, jo pārējiem argekļiem tas savukārt lika pašiem palauzīt galvu, turklāt nu šīs raktuves bija ieguvušas arī savu pirmo, tā teikt, mistēriju.
Kamēr argekļi prātoja un jūsmoja par jaunajām raktuvēm, Dana ar Noksu tikmēr atpūtās savā istabiņā. Bija jau vakars, un pēc raktuvju atjaunošanas kņadas un rosības abi jutās stipri noguruši. Atlaidušies gultā, viņi tāpat vien laiskojās un pļāpāja, kas ienāca prātā.
Cik es atceros, tu teici, ka tikai vienreiz esi bijis citā zemē, vai ne? Dana jautāja kofotam. Uz to viņu bija pamudinājis Lanss, kura stāsti par Ūdens zemes skaistumu bija apbūruši meitenes iztēli un radījuši pēkšņu vēlmi iepazīt citas zemes. Danai vairs nedeva mieru doma, ka viņa noteikti vēlas kādreiz apceļot visu Apakšzemi un, protams, Augšzemi arī. Meitene paskatījās pašas veidotajā kalendārā un saskaitīja, ka Augšzemi viņa ir atstājusi pirms četrdesmit deviņas dienām. Esot tik ilgi prom, Danai pamazām sāka rasties sajūta, ka viņa tur vairs nejutīsies kā mājās. Uz mirkli viņa pat sāka šaubīties, kur patiesībā ir viņas īstās mājas — šeit vai tur. Taču meitene zināja — te viņai ir paredzēts atrasties divus gadus, bet pēc tam būs jāatgriežas Latvijā.
- Jā, Nokss atbildēja uz Danas jautājumu, Debesu zemē. Bet tas bija uz ļoti īsu laiku. Tikai pāris jamas, kad tie, kas bija ceļojuši uz Debesu zemi, pamanīja, ka līdzi atceļojis ari kaut kāds kofots. Viņi mani aiztransportēja atpakaļ, kaut ko murmulējot par to, ka Debesu zemē kofoti var izjaukt barības ķēdi, tāpēc tie tur nedrīkstot atrasties.
- Njā. Tas pats dzirdēts arī Augšzemē, kad uz vienām salām vai kontinentiem tiek aizvesti dzīvnieki no citiem kontinentiem, un atvestie izspiež vietējās sugas. Piemēram, ja pareizi atceros, tad tagad Austrālijā ir papilnam trušu, lai arī tā nav to dabīgā izcelsmes vieta, Dana klāstīja.
Kādu brīdi viņi vēl papļāpāja par Augšzemi un ceļošanu, taču drīz Dana sajuta, ka ir laiks mest mieru — pamazām virsū mācas miegs, tāpat arī viegla melanholiska sajūta.
- Arlabunakti! viņa novēlēja kofotam, apgriežoties gultā uz otriem sāniem.
Pēc mirkļa zvēriņš jau saldi gulēja, bet Danai tas tik viegli nevedās. Galvā joprojām riņķoja domas par Augšzemi, un meitenei radās neparasta vēlme vismaz vienu dienu nokļūt atpakaļ mājās. Viņai toreiz pat nebija dota iespēja atvadīties no vecākiem… Taču šī doma bija pārāk sāpīga, lai tai ļautu vaļu, tāpēc Dana meta to pie malas un centās iemigt. Viņa ierušinājās dziļāk segā un aizvēra acis, cenzdamās vairs ne par ko nedomāt. Vai viņa bija paspējusi arī iemigt vai vēl ne, to meitene nezināja, bet pēc mirkļa viņa acis atkal atvēra, jo bija sajutusi savādu grūdienu. Kad viņa ieraudzīja, kur šis grūdiens viņu ir pamodinājis, Dana šokā iekliedzās. Izrādījās, ka viņa miegā ir izkāpusi no gultas, gājusi uz priekšu, paklupusi aiz kastes, kas pilna ar vecām grāmatām, un pārkritusi tai pāri! Meitene pārsteigta lūkojās uz kasti ar grāmatām, aiz kuras bija paklupusi, — tā viņai bija labi pazīstama. Tāpat pazīstams bija arī klupiens aiz tās — pirms četrdesmit deviņām dienām viņa tieši tāpat bija paklupusi veselas divas reizes!
Dana izberzēja acis, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Nudien, viņa sēdēja uz grīdas savā istabā, Briežu ciemā! Bija gaiša diena, un istaba izskatījās gluži tāda pati, kāda tika atstāta — mēbeles bija savās ierastajās vietās gar sienām, logs rādīja to pašu skatu aiz tīrajiem stikliem, arī mantu kaudzes šķita tādas pašas, kādas bijušas pirms teju piecdesmit dienām.
"Kā tas ir iespējams?" Dana ar atplestu muti brīnījās un, atbalstīdamās pret gultas kājgali, lēni pieslējās kājās. "Es te atteleportējos?" Dana sev vaicāja. Tas bija vienīgais loģiskais izskaidrojums, ko viņa varēja atrast.
Nākamajā sekundē uztraukums par to, kā un kāpēc viņa ir te, piepeši pazuda. Vēl pēc mirkļa Dana jau metās pie savas istabas durvīm, atrāva tās vaļā un skrēja uz kāpnēm, kas novestu viņu stāvu zemāk.
"Ko es viņiem teikšu, kad esmu te pēkšņi uzradusies?" meitene, lecot pa pakāpieniem, prātoja. "Ja pareizi atceros, tad viņiem ir iestāstīts, ka esmu vasaras nometnē. Kā izskaidrot, kāpēc esmu atgriezusies pirms laika? Un kā paskaidrot, ka es nevarēšu te palikt? Man taču vēl ir jāatrod divi Sargātāji!" Bet šīs pārdomas tobrīd nešķita tik būtiskas, lai liktu viņai sākt šaubīties par sava nodoma pareizību — meitene pārāk stipri gribēja satikt vecākus.