Noskrējusi pa kāpnēm, viņa apstājās tieši īstajā laikā, lai neieskrietu apaļajā virtuves galdā, uz kura mierīgi stāvēja vāze ar puķēm, bet tai blakus neliela bļoda ar baltajām jāņogām. Virtuve bija tukša. Kādu mirkli meitene stāvēja un skatījās apkārt. Aiz logiem bija saulaina vasaras diena, un, ja Danas aplēses bija pareizas, tad šodien vajadzēja būt 24. jūlijam. Mātei atvaļinājums varbūt jau bija beidzies, bet iespēja, ka viņa ir mājās, bija gana liela. Par tēvu meitene tik droša nebija.
"Varbūt viņa ir dārzā?" Danai piepeši iešāvās prātā.
Ceļš līdz stiklotajai verandai, kas bija dažādu augu un puķupodu pilna, nebija garš — tā atradās tepat blakus virtuvei. Lai tur nokļūtu, Danai bija jātiek iekšā pa sētas durvīm, kas izrādījās aizslēgtas, taču ar slēdzeni viņa drīz tika galā, un durvis bija vaļā. Pēc pāris soļiem Dana jau bija nokļuvusi mājas aizmugurē, kur pavērās mātes iekārtotais dārzs. Tomēr arī tur neredzēja neviena paša. Visi bija prom.
"Varbūt viņi ir savā guļamistabā?" sekoja nākamais minējums, un Dana skrēja atpakaļ mājā, cauri virtuvei un pa kāpnēm augšā. Pieskrējusi pie vecāku durvīm, meitene ieklausījās. Aiz tām valdīja klusums. Dana atvēra durvis un iegāja istabā, bet arī šeit viņa neviena neatrada. Nedz arī bibliotēkā un uz balkona. Māja bija tukša.
Pamazām Danas prieka sajūta noplaka. Uz mirkli gan cerību atgrieza mašīna, kas tuvojās aiz loga, taču tā pabrauca garām, nemaz negrasoties apstāties. Meitene lēniem soļiem nokāpa atpakaļ uz virtuvi pirmajā stāvā un, nosēdusies pie virtuves galda, sašļuka. Neviena nebija. Neviena paša. Viņas vēlme satikt vecākus bija izgāzusies.
Bet kā lai es tieku atpakaļ? viņa sev jautāja un uzēda nedaudz jāņogu, kas atradās uz galda. Labi, es teleportējos, bet tas, visticamāk, notika naktī. Kā tādā gadījumā izskaidrot, ka šeit ir diena? Vai tad tur diena nav vienlaicīgi ar šejienes dienu? Ja nu vienīgi argekļu alas atrodas vairāk uz rietumiem, tad tur diena iestātos vēlāk…
Tā prātojot, viņa vēl kādu laiku pavadīja, sēžot un vienkārši izbaudot būšanu mājās. Tad viņu iztraucēja savāds troksnis. Pat ne īsti troksnis, drīzāk kaut kas līdzīgs svilpšanai vai vējam. Tas nāca no ārpuses, ārpus mājas. Dana raudzījās uz virtuves logiem un sastingusi gaidīja, vai kāds tur neparādīsies, tomēr tur neko nemanīja. Troksnis vēl joprojām bija, taču nu meitenei šķita, ka tas nāk vairāk no ielas puses.
Uzmanīgi, lēnām kustībām Dana piecēlās un sāka soļot gaiteņa virzienā. To šķērsojusi, viņa apstājās pie parādes durvīm un paskatījās pa priekšnama lodziņu. Arī te neko nemanīja. Lai arī skaņa vēl aizvien bija dzirdama, pat kļuvusi vēl skaļāka, meitene joprojām nezināja, no kurienes tā nāk un kas to rada.
Stāvot gaitenī, Dana apskatījās apkārt un mēģināja sameklēt kaut ko, kas varētu tikt lietots kā aizsardzības priekšmets. Te netrūka kurpju lāpstiņu un pakaramo, bet meitene nosprieda, ka drošāk būs atgriezties virtuvē un paņemt kādu virtuves nazi. Lai būtu pavisam droši, otrā rokā viņa paņēma arī pannu.
Šādi apbruņojusies, Dana no jauna atgriezās gaitenī un izšķīrās atvērt durvis. Viņa to darīja lēni, bez liekiem trokšņiem, līdz skatienam pavērās pelēkais, asfaltētais ceļš un koki gar tā malām. Viss izskatījās ikdienišķi, vienīgi kokus purināja brāzmains vējš, kas ik pa laikam sacēlās un atkal norima.
"Nevar būt, ka tikai vējš sacēlis tādu troksni," meitene šaubījās. "Tas bija kaut kas līdzīgs, bet tomēr citāds."
Kādu bridi Dana palika pie ārdurvīm, līdz sajutās drošāka. Pēc tam viņa pagāja pāris soļu uz priekšu un nopētīja mājas priekšpusi. Brūngani dzeltenais nams meta ēnu uz grants celiņa, kas veda uz garāžu, bet piemājas krūmus, tāpat kā kokus, brīžam purināja vējš. Nekā neparasta, un rudmate jau nodomāja, ka viņa lieki sabijusies; ka mirkļa paranoja likusi saklausīt kaut ko citu. Taču kāds nezin no kurienes viņai priekšā uzradies tumšs stāvs lika meitenei savas domas strauji mainīt.
Šo garo, tumšo apmetni meitene bija redzējusi jau iepriekš — tieši tāds bija mugurā ari vīrietim, pirms tas Ēdienu svētkos vienmuļā šķērsielā pārvērtās par asinskāru vilku. Un arī vīrietim, ko abi ar Noksu bija sastapuši argekļu alu Templī un kas pēc tam centās meiteni nožņaugt. To atceroties, Danai pār kauliem pārskrēja šermuļi.
Vīrietis atradās gabalu tālāk, bet ne tik tālu, lai nevarētu veikt pēkšņu uzbrukumu. Tomēr tas palika stāvam, kur bija, un izskatījās pat, ka viņš ir visai pārsteigts redzēt meiteni šeit. Tiesa, arī Dana bija visai pārsteigta par savu atrašanos šajā vietā.
No Netona klana biedra kapuces apakšas atkal vīdēja tikai zods, taču ar to bija gana, lai meitenei paliktu baigi. Kapuces pustumsā zods savilkās ļaunā smīnā, it kā apjautis, ka šī neplānotā tikšanās ir kā negaidīta dāvana, kas viņam iekritusi rokās.
- Sveika, Dana! tas teica, pasperot īsu soli tuvāk meitenei, uz ko Dana savukārt atbildēja ar soli pretējā virzienā. Viņas seja rādīja bailes, ja ne pat šausmas, un viņa izmisusi sev jautāja: "Kā tas ir iespējams?"
- K-ko tu gribi? viņa vaicāja svešiniekam, kad bija pacēlusi pannu gana augstu, lai varētu ar to iesist. Pagaidām gan viņa to nedarīja, jo cerēja vēl uzzināt, kā šis "psihopātu" klana pārstāvis nokļuvis šeit, pie viņas mājās, un kā viņš zināja, ka arī Dana ir šeit. Lai arī viņš par šo tikšanos izskatījās pārsteigts, tā tomēr nevarēja būt vienkārša sakritība. Katram gadījumam meitene ciešāk sažņaudza nazi, ko viņa turēja paslēptu aiz muguras.
- Ko es gribu? vīrietis smejoties pārjautāja, sperot vēl soli uz priekšu. Tagad tevi. Un vēl kaut ko.
Mani tev neizdosies dabūt! Dana ar pārsteidzošu pārliecību iesaucās, un, iekams pati ko aptvēra, jau zvēla pannu pret tumšo pretinieku. Tomēr viss nenoritēja tik gludi, kā viņa būtu gribējusi. Netona piekritējs ar abām rokām satvēra pannu un izrāva to viņai no rokām. Par laimi, Dana no šīs neveiksmes ātri attapās, un brīdi, kad vīrieša rokas bija aizņemtas ar pannu, viņa izmantoja, lai liktu lietā nazi. Meitene ievainoja svešinieku rokā un redzēja, kā viņa tumšais audums piesūcas ar asinīm, taču nekādām ilgām apcerēm par šo tēmu nebija laika, tāpēc Dana tūliņ apcirtās apkārt un metās atpakaļ iekšā mājā.
"Šeit, mājā, es būšu sprostā!" viņa gan tūliņ attapās un bez liekas kavēšanās metās tālāk uz sētas durvīm. Izskrējusi dārzā aiz mājas, meitene pameta skatienu atpakaļ. Svešinieks nesekoja vai arī vienkārši vēl nebija ticis līdz verandai, taču bailes neļāva meitenei apstāties, un viņa skrēja uz priekšu. Pagalma stūrī bija šķūnis — visai necila koka būda, kas slējās sētas stūrī aiz kādas ābeles, ko vecāki bija iestādījuši aptuveni pirms astoņiem gadiem. Dana piesteidzās pie durvīm, kas, par laimi, nebija aizslēgtas, atrāva tās vaļā un, iesteigusies iekšā, atkal aizvēra.
Šķūņa iekšpuse bija visai nekārtīga, un Dana secināja, ka māte pa vasaru acīmredzot nebija sevi apgrūtinājusi ar dārza instrumentu sakārtošanu. Uz grīdas mētājās visādas plēves, tukši puķupodi, turpat bija arī kaudze ar sagāztiem grābekļiem un lāpstām. Vienu no grābekļiem meitene pacēla, lai būtu, ar ko aizsargāties, un, aizlienot aiz skapja, kas slējās pie šķūņa sienas, paslēpās. Te viņa mēdza slēpties, kad spēlēja paslēpes. Vieta bija izdevīga, jo pa dēļu starpām šķūņa sienā varēja redzēt, kas notiek ārpusē, dārzā. Tas, ko viņa tur ieraudzīja, Danai prieku gan nedarīja — apmetnī tērptais jau stāvēja dārza vidū un, meklēdams viņu, lūkojās apkārt.