- Es zinu, ka tu esi te, viņš sauca. Kaut kur tepat. Noslēpusies un noteikti drebi kā apšu lapa. Bet tas nav vajadzīgs. Mans uzdevums ir tevi tikai atrast un aizvest, nevis nogalināt. Un es to izdarīšu. Bet, ja tu man pretosies, es būšu spiests nodarīt tev sāpes. Tāpēc nāc ārā pati. Tā būs ērtāk mums abiem.
Dana to visu gan dzirdēja, taču klausīties tajā viņa negrasījās. Kaut arī bailes caurstrāvoja visu ķermeni, viņa centās sevi sapurināt: "Ar diviem šādiem es jau esmu tikusi galā un tikšu galā arī šoreiz!" Tomēr doma par cīnīšanos viņu it nemaz neiepriecināja — abās iepriekšējās reizēs tas viņai lika atrasties pārlieku tuvu nāvei, un meitene gluži labi saprata, ka arī šoreiz, ja lieta nonāks līdz atklātai cīņai, nebūs vieglāk.
"Man vajag aizteleportēties," Dana sev sacīja. "Tūliņ pat! Kā ierados, tā arī jāpazūd."
- Es zinu, ka tu tagad noteikti vēlies pielietot savas spējas un vienkārši pazust, vīrietis, it kā būtu nolasījis domas, skaļi sacīja, bet es zinu arī to, ka tu esi pārāk vāja un nepieredzējusi, lai tās prasmīgi pielietotu. Cik nožēlojami!
Dana klusi nokunkstējās, jo zināja, ka viņam ir taisnība, taču tūliņ to nožēloja — vīrietis šo pavisam kluso vaidu acīmredzot bija dzirdējis, jo nākamajā mirklī viņš sāka tuvoties šķūnim. "Tagad es no tiesas esmu slazdā!" secināja Dana. "Ak, cik muļķīgi bija cerēt, ka viņš vienkārši paies garām!" Meitene krita izmisumā un juta, ka pār vaigu pārrit asara.
- Nāc ārā! tumšajā apmetnī tērptais stāvs sacīja, kad bija atvēris šķūņa durvis. Būdiņas pustumsā caur durvju aili ielauzās gaismas strēle, bet tās vidū bija redzama svešinieka ēna.
Meitene slēpnī sarāvās vēl mazāka, taču sirds dauzījās tik stipri, ka viņu varēja atrast pēc sirdspukstu skaņas vien; vismaz Danai pašai tie šķita tik skaļi kā gonga dārdināšana. Grābekli, kas viņai bija rokās, meitene satvēra tik cieši, ka būtu sāpīgi, ja vien viņa tam pievērstu uzmanību. Dana nebija padevusies. Ja vīrietis nāks tuvāk, meitene metīsies viņam virsū un sevi aizstāvēs. Taču Netona piekritējs vēl nenāca klāt. Viņš bija pavisam tuvu, bet meiteni ieraudzījis vēl nebija. Dana nogaidīja. Viņa atradās ēnā un nekustējās.
- Nāc taču ārā! Pietiks te spēlēt paslēpes! tumšais stāvs sacīja un ienāca dziļāk šķūnītī. Šajā brīdī viņš jau bija pagājis garām Danas slēptuvei, un meitene atradās aiz viņa. Tas bija jāizmanto. Tūliņ.
Ar strauju lēcienu viņa pameta savu slēpni un atvēzējusies gāza ar grābekli pa tumšo stāvu. Taču tas izrādījās veiklāks, nekā Dana bija gaidījusi. Ieraudzījis meitenes ēnu sev priekšā, viņš laikus apmetās apkārt un satvēra grābekli, līdzīgi kā pirmīt pannu. Tomēr šoreiz viņam tik gludi vairs negāja — grābekļa metāla zari savainoja viņam plaukstu.
- Ak, tu! svešinieks iekaucās un, atvairījis grābekļa cirtienu, centās meiteni sagrābt aiz pleca. Tas vīrietim arī izdevās, un, sāpīgi plecu saspiežot, viņš lika meitenei nomest grābekli zemē. Noklaudzot tas nokrita uz šķūņa dēļu grīdas. Šajā brīdī meitene centās izvilkt virtuves nazi, kas, aizbāzts aiz jostas, joprojām bija pie viņas, bet nepaspēja. Pretinieks viņu sagrāba arī aiz otra pleca un piespieda pie skapja, aiz kura viņa vēl pirms mirkļa bija slēpusies.
Cenzdamās izrauties, meitene spirinājās kā traka, bet vienīgais, ko viņa panāca, bija no plauktiem nogāztas lejkannas, ravējamie rīki un pāris plastmasas spaiņi. Vienu no tiem Dana centās aizsniegt, lai būtu, ar ko iesist pretiniekam, bet tas bija par tālu un pēc mirkļa nogāzās zemē pie pārējiem neaizsniedzamajiem dārza rīkiem.
Tikmēr uzbrucējs apņēma meiteni ar vienu roku un stipri piespieda sev klāt, lai tādējādi liegtu viņai kustības brīvību. Ar otru roku viņš savukārt sāka kaut ko meklēt sava apmetņa dzīlēs. "Lai kas tas būtu," Dana sprieda, "tas nesolās būt nekas labs."
Kamēr vīrietis rakņājās pa apmetni, Danai izdevās viņam iespert pa celi, kur, izrādās, viņam bija visai vārīga vieta. Uzbrucējs pēkšņās sāpēs atlaida meiteni, taču viņa nepaspēja noturēt līdzsvaru un aiz kaut kā paklupa. Dana krita un, piezemējusies uz grīdas, sajuta asas sāpes mugurā — tik spēcīgas, ka viņa vairs nejaudāja pakustināt ne muskuli.
Nē…! tas bija viss, ko izdvesa sastingušais tumšais stāvs, saprotot, ka Dana ir uzkritusi uz zemē nomestā grābekļa, kam asie sari bija pavērsti uz augšu. Nolāpīts! viņš sodījās. Rokā tam bija kaut kas līdzīgs šļircei, ko droši vien būtu lietojis, lai meiteni neitralizētu, bet nu tā bija kļuvusi lieka.
"Nē! Es negribu mirt!" Dana čukstēja. "Ne šeit! Ne tagad!"
Meitene centās kaut ko pateikt arī skaļi, bet nespēja. Ribas smeldza, un ievilkt elpu kļuva arvien mokošāk. Dana juta, ka zem viņas izveidojas silta asiņu peļķe, bet pašai tikmēr kļuva arvien aukstāk. Galva palika aizvien smagāka, skats lēnām aizmiglojās. "Vai tiešām pēdējais, ko es savā mūžā redzēšu, būs šis svešinieks, kas centies mani sagūstīt un nu tik pārsteigti uz mani blenž?" Dana sev jautāja.
Nezinādams, ko tagad darīt, svešais patiešām stāvēja un blenza uz meiteni. Kādu brīdi viņš tā palika, līdz piepeši apmetās un izskrēja pa durvīm. Trīspadsmit gadu vecā meitene palika viena uz šķūņa grīdas un lēni noasiņoja.
"Ne šeit, ne tagad," atkal un atkal atbalsojās meitenes galvā.
It kā būtu atskanējis kāds trauksmes zvans, Dana piepeši salēcās. Viņa nepaspēja ne attapties, kad jau atradās stāvus. Viņa stāvēja kājās. Sev apkārt viņa redzēja savu Briežu ciema istabu. Atkal. Gluži tādu pašu.
- Kas…? meitene sev jautāja. Viņa ātri aptaustīja muguru, bet tur nedz kaut kas sāpēja, nedz arī šķita pēdējā laikā savainots. Paskatījusies pa logu, viņa ieraudzīja, ka ārā ir diena — gluži tāda pati, kāda tā bija, kad viņa šajā istabā pamodās pirmo reizi.
- Divkāršā diena, Dana secināja, atkrītot atpakaļ gultā. Tāpat bija noticis, kad viņu ezerā bija ievilcis žļarkāls — ari tad viņa vienu un to pašu dienu piedzīvoja divreiz. Atšķirība bija tā, ka toreiz viņa nezināja, ka tas ir viņas spēju dēļ un, iespējams, domāts, lai viņa kaut ko izmainītu. Tagad viņai šāda iespēja bija dota.
- Tātad vakar… šodien notikušais vēl nav noticis, meitene kārtoja faktus pa plauktiņiem. Tas, kas ar mani notika, bija tikai sapnis, kura uzdevums bija mani brīdināt. Tagad man ir jāizdomā kaut kas, lai šoreiz es… viņa piepeši aprāvās. Kaut ko tādu skaļi pateikt bija grūti, taču, brīdi gulējusi un lūkojoties uz savas istabas griestiem, viņa tomēr saņēmās:
- Man ir jāpanāk, lai šoreiz es nenomirtu.
Apņēmības pilna, Dana izkāpa no gultas un piegāja
pie loga. Viss vēl šķita normāli. "Man vēl ir laiks," viņa prātoja. "Tagad es skraidu pa māju, mēģinot atrast vecākus. Troksni es izdzirdu, kad atgriežos virtuvē. Viss beidzas šķūnī. Domā!"
Svarīgākais bija izdomāt, kura būtu labākā vieta, lai tiktu galā ar Nctona piekritēju. Mirkli padomājusi, viņa izšķīrās, ka piemērotākā vieta tam ir šķūnī. Tur netrūkst priekšmetu, kas noderētu aizsardzībai. "Bet man nav daudz laika," viņa piebilda.
Tā kā darbības vieta bija atrasta, Dana skrēja ārā no savas istabas, lai turp labi drīz nokļūtu, taču pa ceļam jau kuro reizi aizķērās aiz kastes ar grāmatām. Meitene nokaitināti tai iespēra, bet visai neveiksmīgi, jo kaste bija gana smaga un viņas kājas īkšķis noteikti nebija sajūsmā par to, ka tiek traumēts. Taču tam šobrīd nebija laika.